Līdzdalība. Mārsnēnu kopiena

Teju divi gadi būs pagājuši, kopš izveidojusies aktīvo mārsnēniešu kopiena “Tev, mārsnēnieti!”. Kopiena atjaunoja iecienītos sporta svētkus Mārsnēnos, izveidoja jaunas tradīcijas: pasākumu “Kopā būšana pirms Ziemassvētkiem”, pagasta centrā veido pavasara ziedu pīni, ik gadu to pagarinot. Mārsnēnieši īsteno dažādus projektus vides labiekārtošanā. Pērn pie apgaismes stabiem izvietoja latvisko rakstu karogus, ierīkoja velosipēdu remonta ekspresstaciju. Kopiena piedalījās arī līdzdalības budžeta konkursā, rosinot Klabes birzs labiekārtošanu.

Iesāktos pasākumus turpina, un šogad ir arī jaunas ieceres. Aktīvisti tiekas divas reizes mēnesī, diskutējot un daloties domās par to, kā dzīvi Mārsnēnos padarīt krāsaināku.

Sarunā ar “Druvu” piedalījās Madara Melbārde- Žukova, Agija Veinberga un Ingrīda Zilgalve, pievienojās Rūta Ravinska, kura uzņēmusies rūpes par pagasta centra sakopšanu, un Lauris Lauriņš, kurš iesaistās pašdarbības kolektīvos un aicina iedzīvotājus uz sportiskām aktivitātēm.

Kopā gādāt par mīļo, mazo vietu

Apņēmība turpināt iesākto

Madara Melbārde-Žukova sarunas sākumā apstiprina, ka iedvesma darboties arvien ir, vairāk ir jācīnās ar laika trūkumu. Ingrīda Zilgalve papildina: “Ir arī atbildības sajūta, esi iesācis un nevēlies to pamest.

Aktivitātēm visbūtiskākā ir sadarbība, jo dažiem kaut ko īstenot ir grūti. Tāpēc ļoti novērtējam sadarbību ar Tautas namu, zinām pasākumu plānu un kā varam palīdzēt. Un mums, kopienas aktīvajiem, vieglāk organizēt pasākumus, ja Tautas nams palīdz ar praktisko pusi. Arī sporta svētkus sarīkot ir vieglāk ar pašvaldības atbalstu. Tagad ar pašvaldības pārstāvjiem izrunājām būtiskākos darbus Lielajā talkā.” Madara pastāsta: “Savu pirmo pasākumu “Kopā būšana pirms Ziemas­svēt­kiem” īstenojām kā vietējie aktīvisti, bija jāuzņemas pilna atbildība par visu, jāsaskaņo iesniegumi, apdrošināšana. Kad iesaistās arī pašvaldība, procedūra ir vienkāršāka.”

Lai gan pērn līdzdalības budžeta konkursā neizdevās iegūt finansējumu Klabes birzs labiekārtošanai, mārsnēnieši šogad atkal startēja ar šo ideju, turklāt jau Lielajā talkā būs izdarīta daļa nepieciešamo sakopšanas darbu, tā pamazām tuvojoties iecerētajam mērķim. M.Melbārde-Žukova skaidro: “Šī vieta Mārsnēnus ļoti atdzīvinātu, tas būtu liels ieguvums gan vietējiem, gan viesiem – vēl viena skaista vieta, kur pabūt un kuru izbaudīt.” I.Zilgalve teic: “Ideja par vietas sakopšanu Lie­lajā talkā radās marta vidū, sanāksmē ar Priekuļu apvienības pārstāvjiem un Cēsu novada pašvaldības izpilddirektori, kad pārrunāja ieceres Priekuļu apvienības svētkiem, kas 15. jūnijā notiks Mārsnēnos. Tad beidzot tikām sadzirdēti.”

Aizvadītajā gadā Lauris Lauriņš vietējos iesaistīja sportiskās aktivitātēs: “Sāku ar futbolu, bet cilvēki ieteica, ka varētu uzspēlēt volejbolu, tā spēlējām volejbolu un aicinājām arī citus. Nu jau esmu dzirdējis, ka šogad vairāk nekā iepriekš gaida, kad sāksies jaunā sezona.” L.Lauriņam šim gadam ir arī jaunas ieceres: “Do­māju par badmintonu, iespējams, vajadzētu arī basketbola grozu.” Ingrīda vērtē, ka sporta tradīcijas pagastā ir ļoti labas, būtiski tās turpināt.

Nepieciešams pašvaldības atbalsts

Mārsnēnieši secina, ka no paš­valdības būtu vajadzīgs lielāks atbalsts, par piemēru minot sporta laukumu, kas būtu regulāri jāuztur, uzlikt volejbola tīklu vajadzētu ne tikai uz svētkiem, bet arī ikdienā. Nepieciešami soliņi, un būtu labi apdomāt apgaismojuma iespējas, lai laukumā varētu darboties arī tad, kad satumst.
Agija Veinberga secina: “Ir lietas, kur ar pašvaldību izveidojusies sadarbība, saņemam atbalstu pasākumu organizēšanā un esam ļoti pateicīgi. Tomēr piecos sešos gados, kopš te dzīvoju, esmu novērojusi, ka aktuāla būtu infra­struktūras uzlabošana. Ir skaidrs, ka Mārsnēnos cilvēki sporto, ir entuziasti, kuri to visu attīsta. Tātad būtu svarīgi, ka, plānojot budžetu, tiktu iekļauta sporta laukuma infrastruktūras uzlabošana. Diemžēl tāds atbalsts nav jūtams, tā ir mana sāpe. Gribētu, lai, gatavojot nākamā gada budžetu, kāds no Priekuļu apvienības ir šeit un pajautā, kas mums rūp. Mār­snē­nos nojauca bērnu laukumu, jo tas bija bīstams, bet vietā nekā nav. Būtisks aspekts ir arī infrastruktūras uzturēšana, lai tā tik ātri nenolietotos.”

Mārsnēniete vērtē, ka kopiena piedalās projektu konkursos, lai saņemtu finansējumu dažādiem darbiem, bet ir ļoti svarīgi just paš­valdības atbalstu: “Vajadzīga abpusēja sadarbība. Mēs rūpējamies par savu apkaimi un pagastu un vēlamies redzēt, ka to dara arī pašvaldība, lai nav tā, ka esam vienīgie, kam tas rūp. Sadarbība ļoti motivē. Tieši pašvaldības labie darbi motivē mūs darīt vēl vairāk.” Madara saka, ka pašvaldība taču strādā iedzīvotājam. “Un būtu saprotami, ka arī Mārsnēnos infrastruktūrā katru gadu par budžeta līdzekļiem kaut kas tiek uzlabots. Gribētos, lai šie jautājumi tiktu atrisināti daudz ātrāk.” R.Ravinska vērtē: “Pēc tikšanās ar apvienības pārvaldi jutām, ka esam sadzirdēti. Būtu vērtīgi, ka tādas klātienes sarunas un to rezultāti būtu biežāk.”

M.Melbārde-Žukova arī norāda, ka negribētos pašvaldībai visu laiku aizrādīt, kas nav izdarīts: uz kuras ielas bedru ir tik daudz, ka ar mašīnu nākas braukt pa zālāju, kur caurteka jāsalabo, kur vajadzīgs apgaismojums vai kad birzītē jāmaina dēļi brīvdabas estrādei. “Kopienas darbs nav norādīt, kura bedrīte nav salāpīta. Mēs runājam tad, kad problēma jau sasāpējusi, bet pašvaldībai saviem īpašumiem pašai ir jāseko līdzi, jāredz un jāizdara,” tā M.Melbārde-Žukova. Agija Veinberga vērtē, ka ideālā vīzijā kopienai ar pašvaldību būtu dialogs: “Ilgtermiņa draudzīga komunikācija. Lai mēs no tā visa nenogurtu, būtu jābūt citādi, nekā ir šobrīd.”

Mārsnēnieši aizdomājas, ka bijusi ne viena vien saruna, un Madara piebilst: “Brīžiem ir sajūta, ka pēc tikšanās viss kā starp krēsliem nokrīt. Kaut kur aizslīd, un darbības nav. Saprotam, ka jautājums ir arī par finansēm, bet, ja strādājam kā komanda, daudz varam panākt ar minimāliem līdzekļiem. Mums jau nevajag tādu koncertzāli vai stadionu kā Cē­sīs, bet uzlabojumus esošajā infrastruktūrā.”

Lauris atgādina, ka Cēsu novads nav tikai Cēsis, bet viss novads: “Negribas, ka mums visu laiku jāsatraucas, vai būs pietiekami daudz pasākumu, lai neslēgtu Tautas namu. Tā ir vienīgā vieta, kur telpās sanākt bērniem, ģimenēm.”

Mārsnēnieši diskutē par nodarbībām bērniem, uzsverot, ka svarīgi, lai tās notiek regulāri. Bet tieši tikpat svarīgi, lai vecāki arī vestu bērnus uz nodarbībām, jo visi saprot, ka algot pasniedzēju trīs četriem dalībniekiem ir nesamērīgi dārgi, jābūt vismaz astoņiem, divpadsmit. Sarunas laikā jau pavīd ideja par iespēju pasniedzēja algošanai piesaistīt naudu kādā projektu konkursā. Tad sestdienās varētu rīkot nodarbības tiem, kuri to vēlas.

Uzrunā pagasta iedzīvotājus

Vērtējot, vai pēdējos gados mainījusies pašu iedzīvotāju iesaiste, M.Melbārde-Žukova secina: “Man gribētos ticēt, ka pasākumus apmeklē vairāk cilvēku nekā iepriekš. Ir tiešām ļoti labi apmeklēti sarīkojumi, arī tikko aizvadītās Lieldienu svinības.” Lauris Laurītis norāda uz mūsdienās aktuālo problēmu: “Viss atkarīgs no tā, cik dziļi cilvēks iesēdies savā telefonā. Ja Mārsnēnos atslēgtu internetu, man liekas, cilvēki iznāktu no mājas.”

Rūta Ravinska gan atzīst, ka īpaši grūti uz pasākumiem ir uzrunāt seniorus: “Kad ir senioru pasākums, mēdzu katram zvanīt pat pa trīs reizēm, bet tomēr daži labāk paliek mājās.” Mārsnēnieši aizdomājas, ka būtisks ir arī transports, kā nokļūt uz pasākumu, tāpēc vajadzētu kādu, kuram lūgt šo palīdzību.

Kopienā jauni entuziasti nav nākuši klāt, iespējams, kāds pat atkritis. Tomēr aktīvisti turpina darboties. Madara teic: “Vienmēr priecājamies par cilvēkiem, kuri ierodas paši vai pēc uzrunāšanas atsaucas un palīdz mums ar kādiem darbiem Lielajā talkā vai projektos. Jā, savulaik talkā piedalījās puspagasts, bet tagad arī trīs un četri cilvēki jau ir daudz un mēs to ļoti novērtējam.”

Kopienu būtiskā loma

Rezumējot izmaiņas pagastā teju divu gadu laikā, Lauris Laurītis secina: “Kopienas cilvēki ir aktīvi, un paldies par to. Redzams, ka viņiem Mārsnēni ir svarīgi. Ce­rams, ar laiku tas iekustinās arī pārējos.” Ingrīda Zilgalve teic: “Moto ir mūsu nosaukumā “Tev, mārsnēnieti!” – es daru tev, tu dari otram, un mēs visi kopā darām te, saviem mārsnēniešiem.”

Agija Veinberga uzsver: “Šinī periodā ir nostiprinājusies pārliecība, ka kopienām ir ļoti svarīga loma, jo izdarīt var ļoti daudz. Mana pārliecība, ka kopienās ir spēks. Tāpēc gribu novēlēt paš­valdībai rūpēties par vietējiem aktīvistiem , tad viņiem būs vēl vairāk enerģijas parūpēties par savu mazo, mīļo vietu – ciemu, pagastu. Mums ir brīnišķīgas idejas, ko īstenosim, piesaistot līdzekļus projektos, mūsu idejas nav utopiskas, bet galvenais, lai ir sadarbība.” Rūta Ravinska piebilst: “Ce­ru, ka Priekuļu apvienības pārvaldei pēc 15. jūnija, apvienības svētkiem Mārsnēnos, nemainīsies attieksme un par mums neaizmirsīs.”

Madara Melbārde-Žukova vērtē: “Ir dienas, kad esmu domājusi – pietiek! Darbošanās sarežģī manu ikdienu. Bet mēs jau darām ne tikai apkārtējiem, bet darām sevis dēļ, jo gribam, lai šeit ir labāk.

Nedomāju, ka pagastā visi ir apmierināti, vienkārši pieraduši un samierinājušies. Bet es zinu, ka esam pelnījuši vairāk. Esmu izvēlējusies darīt, jo gribētos kādus no lielajiem mērķiem sasniegt, lai paliek bērniem, citiem mārsnēniešiem. Lai, iebraucot Mārsnēnos no jebkuras puses, ir tā – uh – sajūta kā man, tā viesiem. To gribu piedzīvot.” Un Ingrīda Zilgalve papildina: “Lai cilvēki, kuri te brauktu cauri, teiktu – es arī te gribētu dzīvot, jo te ir tik skaisti un to izdarījuši paši cilvēki ar savām idejām, savām rokām!”