Ekoloģisks dzīvesveids, “zaļā” domāšana un vides ilgtspēja – tās ir jomas, kas gūst arvien lielāku popularitāti mūsdienu straujajā uz patērēšanu virzītajā sabiedrībā. Par saudzīgu izturēšanos pret dabu un apkārtējo vidi aizdomājamies arvien biežāk, šīs idejas ienāk arī skolu un pirmsskolu ikdienā. Arvien vairāk cilvēku tiecas dzīvot videi draudzīgāk – no eko produktiem līdz bezatkritumu dzīvesveidam. Un jāuzsver, tikai iedzīvotāju līdzdalība, sadarbība un reizēm varbūt pat spiediens uz valsts un pašvaldību struktūrām ļaus īstenot videi aizvien draudzīgāku dzīvesveidu.
Kovida pandēmijas laikā īpašu popularitāti guva mežos, pļavās un citās dabiskajās teritorijās ļaunprātīgi izmesto atkritumu vākšanas akcija, kurā piedalīties aicināja sociālajos tīklos. Ļaudis devās dabas apgaitā, bruņojušies ar atkritumu maisiem, un pēcāk attēlos rādīja, ko pastaigā izdevies salasīt . Šī darbošanās ir apsīkusi, vismaz sociālajos medijos to neredz, tomēr talkas, līdzīgi kā ekoloģiskie produkti, savs mazdārziņš vai “zero waste” dzīvesveids, arvien aktuālas.
Kopš 2008.gada Latvijā par tradīciju kļuvusi pavasara Lielā talka – tradicionāls vides pasākums, kas tiek rīkots ar mērķi “padarīt Latviju un Baltijas jūras reģionu par tīrāko vietu pasaules kartē”. Šajā rakstā skaidroju veidus, kā Cēsu novadnieki savu iespēju robežās tiecas dzīvot videi saudzīgāk un draudzīgāk.
Talka ietver daudz –
kopīgu darbu kopīgām vērtībām, sadarbību un apziņu, ka rīkojies sabiedrības labā
Talkas vides sakopšanai Cēsu Jaunajā skolā kļuvušas par ikgadēju tradīciju.
Izglītības likuma 54.pantā ir norādīts, ka izglītojamo pienākums ir piedalīties izglītības iestādes vides uzkopšanā un sakārtošanā.
Lai arī šāds noteikums ir paredzēts, tas nav jāuztver kā absolūts un tas nenozīmē, ka skolēnam ir jābūt gatavam tīrīt skolas gaiteņu sienas. Proti, skolēniem nevar likt pastāvīgi darīt to, kas ikdienā ir tehnisko darbinieku pienākums, un tomēr likums norāda, ka par vidi ap sevi ir jārūpējas visiem kopīgi. Viens no veidiem, kā īstenot praktisko nepieciešamību sakopt vidi un vienlaikus arī jauniešos ieaudzināt apziņu, ka vide ap mums ir mūsu visu kolektīvā atbildība un mantojums nākamajām paaudzēm, ir talkas.
“Mēs Cēsu Jaunajā skolā varētu papildināt klasisko jēdzienu “talka” – kopīgs brīvprātīgs darbs, parasti pēc aicinājuma, lai sniegtu palīdzību kādam cilvēkam, saimniecībai – ar to, ka “talka” ir viena no mūsu skolas pamatvērtībām. Talkās ne tikai sakopjam vai uzbūvējam ko jaunu, talkās ir brīnišķīga iespēja citam citu iepazīt un kopā ar bērniem radīt to īpašo piederības un atbildības sajūtu – “re, šo namiņu krāsoja mans tētis”, “šīs puķes palīdzēja stādīt mana mamma”, “šo lapu kaudzi sagrābām mēs ar māsu”! Par paveikto bērni labprāt dalās vēl ilgi pēc talkas, kā arī ikdienā saudzīgāk un draudzīgāk izturas pret skoliņas vidi, ko paši veidojuši,” tā par talkošanas nepieciešamību mācību vidē teic Cēsu Jaunās skolas direktore Valda Malceniece.
“Mēdzam kopt gan skolas ēkām piederošās teritorijas, gan arī koplietošanas teritorijas. Nedēļu pirms Lieldienām plānota 6.klases ekskursija gar Gauju uz Kvēpenes pusi, pa ceļam kopsim upes malu, cik nu mūsu spēkos. Sanāks arī krietns pārgājiens – dosimies no Gaujas tilta līdz Kvēpenei, pa ceļam salasot atkritumus. Vienlaikus tas ietver arī mācību tēmas dabas zinībā un sportā,” saka direktore. Un jāpiebilst, ka tā veidojas arī izpratne par katra cilvēka, katras organizācijas līdzdalību un atbildību kopīgām vajadzībām.
Cēsu Jaunajā skolā talkas rīko jau daudzus gadus. “Kādā brīdī sapratām, ka esam mazliet noguruši no atkritumu vākšanas. Jutām, ka ir vēlme pēc kaut kā jauna, kaut kā uzlabota. Pirms dažiem gadiem Cēsīs sakopām Vintergravu, ar skolēniem kopā strādāja viņu vecāki. No kritušajiem kokiem izveidojām dažas atrakcijas. Diemžēl vieta, ko sakopām, ar laiku ir palikusi neaprūpēta. Tā ir nomaļus, tur bijuši vandalisma gadījumi, pulcēšanās ar negatīvu, neatļautu saturu. Šeit ir jautājums par sabiedrības gatavību – vai protam priecāties un nepostīt to, ko kāds cits ir sakopis, izveidojis?” pieredzē dalās V. Malceniece. “Pēc šīs pieredzes turpinām talkas tikai savos pagalmos. Ģimenes diena mūsu skolā vienmēr ir talkas diena. Tas gan vairāk tiek īstenots pirmsskolas ēkā Ziemeļu ielā.”
Dari labu dabai! To spēj ikviens
Dabas aizsardzības pārvaldes Gaujas Nacionālā parka dabas centra vadītāja Anda Andrušaite saka, ka ikviena darbība – lai cik neliela – ir ieguldījums un pienesums vides saudzēšanā un ilgtspējā: “Viena no aktivitātēm, kas ilgst jau vairāku gadu garumā, ir “Dari Labu Dabai!”. Tas ir aicinājums iesaistīties talkās, lai arī tās saucam mazliet citādi, jo, šķiet, vārds “talka” sev līdzi nes mazliet negatīvu pieskaņu. Vietnē www.darudabai.lv ir iespējams aplūkot, kādi darbi veicami, kādos iespējams pieteikties, tostarp kādas vietas sakopšanai, invazīvo sugu izravēšanai. Esam sagatavojuši arī invazīvo sugu noteicēju, ko viegli izmantot arī telefonā un pārbaudīt, vai konkrētie augi atbilst invazīvās sugas aprakstam. Akcijā “Dari Labu Dabai!” ikviens var piedalīties publiskajās talkās, kā arī organizēt slēgtās talkas konkrētam kolektīvam.” Viņa piebilst, ka pēdējos gados ir daudz interesentu, kas šo iespēju izmanto. “Tā ir iespēja izdarīt kaut ko labu Latvijai un tās dabai. Esam organizējuši dižkoku attīrīšanas pasākumus, dabisko pļavu attīrīšanas talkas.”
Lai iegādātos bioloģiski audzētu pārtiku, rīkojas paši
Cēsīs jau desmit gadus darbojas Tiešās pirkšanas pulciņš. Signe Janelsiņa par tādu sākusi domāt, kad pārcēlusies uz dzīvi šajā pusē un sapratusi, ka ģimenei – tobrīd vēl mazajiem bērniem – vēlas nodrošināt iespēju tikt pie dabiskiem, bioloģiski audzētiem produktiem. Ar pilsētas tirgus iespējām šķitis par maz. “Tobrīd sapratu, ka Cēsīs trūkst īstermiņā pieejamas, kvalitatīvas, no tradicionālajām lauku saimniecībām nākušas produkcijas. Tirgū reizumis šķita, ka tirgotāji vairāk pievērsušies savām sarunām, ne tam, kā audzēta produkcija, ko pārdod. Pa ausu galam biju dzirdējusi, ka tādi pulciņi darbojas Rīgā, Kuldīgā. Braucu uz Valmieru, kur arī tāds bija, izzināt, kā tas darbojas. Portālā draugiem.lv apjautāju cilvēkus, lai saprastu, cik liela interese par šādu iespēju būtu cēsniekiem. Interese izrādījās liela. Tā arī kopīgi veidojām pulciņu,” pastāsta organizatore.
S.Janelsiņa atzīst, ka būtu svarīgi Cēsīs iedzīvināt bioloģiskās pārtikas pieejamību un patēriņu. “Esmu piedalījusies dažādās diskusijās par to. Secināts, ka viens no instrumentiem varētu būt pilsētas tirgus, kur dažādos formātos varētu nodrošināt piegādi un iegādi. Piemēram, tirgus varētu strādāt trešdienu vakaros, kur paši audzētāji būtu atveduši produkciju. Pašreiz tirgus atvērts tikai līdz pēcpusdienai, bet ne visi darba laikā var atlicināt brīdi, lai iepirktos. Labs piemērs ir Valmierā. Tur ceturtdienu vakaros darbojas REKO tirdziņš. Tur produkciju pārdod arī bioloģiskās saimniecības, kas apgādā mūsu pulciņu. Vai, piemēram, varētu būt pirkumu komplektēšana, kad vēlamo pasūtītu attālināti un audzētājs atvestu vajadzīgo uz tirgu, pircējs tik atnāktu un samaksātu. Mums ir, kur augt!”
Dalība Tiešās pirkšanas pulciņā prasa ikviena dalībnieka iesaistīšanos. Katram ir jāuzņemas kādu reizi būt dežurantam, proti, sagatavot pasūtījumu, saņemt piegādāto preci, to sadalīt un izsniegt pasūtījumus, organizēt maksāšanu. “Tāds ir ieguldījums un pienākums apmaiņā pret iespēju tikt pie svaigiem, bioloģiski audzētiem un ražotiem labumiem ar skaidri zināmu izcelsmes vietu,” saka S.Janelsiņa un uzsver, ka pulciņa darbības mērķis ir atbalstīt vietējos ražotājus, nodrošināt īsākas piegādes ķēdes.
Jautāta, kas ir mainījies desmit darbības gados, S.Janelsiņa teic, ka mainījušies gan pulciņa dalībnieki, gan produkcijas piegādātāji. Tiešo pirkšanu bieži izmanto jaunie vecāki. “Kad bērni paaugas, kāds no pulciņa mēdz aiziet. “Covid-19” pandēmijas laikā daži paši sāka audzēt dārzeņus, ogas un vēl ko citu, vajadzība darboties pulciņā samazinājās. Ir bijuši augšupejas un lejupejas periodi. Šajā gadā vērojama lielāka interese. Ja pērn vidēji ik nedēļu piepildījām ap 20 pasūtījumu groziem, šogad katru nedēļu jau vairāk par 30 .”
Pulciņa dalībnieku pasūtījumus nodrošina Cēsu un Valmieras novada saimniecības, viena arī no Gulbenes puses. Laika gaitā saimniecības nākušas un gājušas, ir bijuši daudzi apsvērumi, kāpēc tā. “Pirmām kārtām pulciņš ir neliels, mēs produkciju pasūtām tikai savu ģimeņu vajadzībām. Tātad saimniecībām ne vienmēr ir izdevīgi braukt pie mums, ne vienmēr tas atmaksājas. Tāpēc pieveduma grafiks ir atšķirīgs. Ir saimniecības, kas produktus ved reizi nedēļā, ir tādas, kas reizi divās nedēļās vai pat reizi mēnesī. Visvairāk pietrūkst iespēju iegādāties bioloģiski audzētu lopu gaļu. Ja burkānus, kartupeļus var nopirkt samērā viegli, tad ar gaļas produktiem ir jau krietni sarežģītāk.”
Vēl viens diskutabls jautājums, kas saistāms ar vides ilgtspējas tēmu, ir iepakojums. Kā pastāsta S.Janelsiņa, noteikumi prasa, lai saimniecības produktu iepako, un tas ne visus iepriecina. “Ja jāizvēlas bioloģisks produkts ar iepakojumu vai beziepakojuma produkts, kas nav audzēts ekoloģiskos apstākļos, tad savukārt jādomā, kādu pēdu atstājam vidē,” saka Tiešās pirkšanas pulciņa vadītāja Signe Janelsiņa.
Komentāri