
Katrs atstājis nospiedumu. Cēsu muzejam dažādos laikos bijuši dažādi nosaukumi un pārvaldība. Jubilejā Cēsu muzeja jaunā direktore Elīna Kalniņa (otrā no kreisās) satikusies ar bijušajiem direktoriem - Ivaru Zukuli (no labās), Daci Tabūni, Ināru Bulu un Juri Spilneru.
Cēsu muzejam simts. Ne daudz, ne maz – gadsimts.
“Muzeja dibināšanas dokumenti ir stipri, bet, protams, ir priekšvēsture,” uzsver “CĒluma SImtā Satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” projekta vadītāja, vēsturniece Vija Rozentāle. Izstāde Cēsu Jaunās pils 4. stāva izstāžu zālē, pils torņa apakšējā un augšējā bibliotēkā aizved vairāk nekā simts gadu tālā vēsturē, atklāj tā laika sabiedrības dzīvesveidu, intereses, vērtības.
Cēsīs senākā muzeja vārds saistās ar “Bruņniecības muzeju”, kas bija 1909. gadā dibinātās vācbaltiešu Cēsu Dzimtenes pētīšanas biedrības muzejs. Biedrībai likvidējoties 1924.gada beigās, daļa tās muzeja priekšmetu nonāca jaundibinātajā muzejā Cēsīs, bet lielāko kolekcijas daļu aizveda uz Latvijas Valsts bibliotēku (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) Rīgā. Iemesls vienkāršs, grāmatas un vēstures liecības bija svešvalodās.
“Izstādē abu šo saglabāto kolekciju priekšmeti satiekas un atklāj stāstus par Cēsu un tuvākās apkārtnes muižu kultūras vērtībām, grāmatu un citu priekšmetu likteņiem pagātnē un mūsdienās,” stāsta V.Rozentāle.
Grāmatas aizved cauri laikiem. Katrā muižā bija bibliotēka. Bet viena no lielākajām Vidzemes muižu bibliotēkām atradās Cēsu Jaunajā pilī, kuru no 18. gs. beigām ar lielu rūpību veidoja Cēsu pilsmuižas grāfu fon Zīversu dzimtas pārstāvji. Cēsu muzejā ir trīs bijušās pilsmuižas bibliotēkas grāmatas, jo Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara laikā bibliotēkas grāmatu kolekcijas tika izlaupītas un izvestas.
“Rūpīgi pētot Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumu, muzeja bibliotēkas telpas vēsturiskajā skapī uz izstādes laiku ir atgriezušās simt saglabājušos grāmatu. Tajās grāfu fon Zīversu autogrāfi un ieraksti, grāmatu etiķetes, uz kurām ir norādes par katras konkrētās grāmatas glabāšanas vietu. Pirmo reizi var aplūkot bibliotēkas krājumā saglabāto Cēsu pils bibliotēkas grāmatu sarakstu par Livonijas vēsturi un arī Cēsu muzejā saglabāto pilsmuižas grāfa Emanuela fon Zīversa (1848–1919) ceļojumu albumu, kurā ievietoti gan paša grāfa zīmējumi, gan arī apceļoto Eiropas kultūras pieminekļu litogrāfijas,” atklāj V.Rozentāle un piebilst, ka izstādē var uzzināt arī par Bauņu, Jāņamuižas, Kārļu, Ruckas, Ungurmuižas, Vecates, Veselavas muižā, Cēsu pilsmuižā, Mazstraupes un Lielstraupes pilī krātajām vērtībām. Visas šīs muižas saistītas ar Cēsu pilsmuižas fon Zīversu dzimtu.
V.Rozentāle atgādina, ka savulaik bibliotēka nebija tikai grāmatu krātuve, bet vieta intelektuālām sarunām, kur satikties, apspriesties, atpūsties. “Kāds droši vien brīnīsies, kāpēc izstādē par muižām, bibliotēkām ir biljarda galds. Tas bija piederīgs bibliotēkai. To apliecina arī fotogrāfijas, kurās redzams biljards bibliotēkā,” stāsta V.Rozentāle un min interesantu faktu. 1806. gadā Cēsīs nodibināja Literāro muzeju. Pirmais, ko tas iegādājās, bija biljards. “Tur arī spēlēja kārtis, bet ne uz naudu. Tāda bija izpratne par muzeju. Ilgi tas nepastāvēja, jo Cēsīs bija daudzas biedrības, kurās iesaistīties,” skaidro V.Rozentāle. 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā Cēsīs bija 24 biedrības, kurās bija bibliotēkas, kurās notika aktīva kultūras dzīve.
Vēstures stāstus atklāj arī daudzi izstādē redzamie priekšmeti. V.Rozentāle vērš uzmanību kādai glāzei no muzeja krājuma, kas tajā nonākusi no Cēsu Dzimtenes pētīšanas biedrības muzeja. Tā ir ugunsgrēkā sakususi šampanieša glāze. “Glāzei no jauna ir izveidota pamatne. Ir saglabājies pieraksts, ka tā krājumā nonākusi no Mores muižas, cietusi 1905.gada dedzināšanā. Kāds tai izveidojis jaunu peciņu un nodevis glabāšanā biedrībai,” stāsta V.Rozentāle un uzsver, ka krājumu biedrība veidoja no dāvinājumiem.
Izstāde tapusi pēc vairāku gadu pētījumiem. V.Rozentāle to darīja Cēsu muzejā, bet zinātņu doktore, Vidzemes muižu mantojuma pētniece, Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma Nacionālajā bibliotēkā. “Tas ir komandas darbs, kas, kopā darot, atklāja daudz nezināma. Pētījumi noteikti ir jāturpina,” saka V.Rozentāle.
Izstādē ir daudz stāstu. Tos var klausīties, lasīt, ruļļus ar kartēm pētīt. Izstāde arī atgādina, ka katrs priekšmets, kas nonāk muzejā, arī pēc gadu desmitiem atklāj savu stāstu, atver kādu notikumu lappusi un cilvēku dzīvi, viņu rīcību.
Izstāde ir par muzeju pirms simts gadiem, laiku, kad tas veidojās. Izstādē ikviens var arī uzrakstīt vēstuli šodienas muzejam, vēlējumu, vērtējumu, savu stāstu.
Vēstures veidotāji un glabātāji
Simtgades svinībās satikās tie, kuri atstājuši savu nospiedumu Cēsu muzejā, tie, kuri te reiz strādājuši. Gadu gaitā mainījies tā nosaukums, pārvaldība, bet tas vienmēr bijis Cēsu un apkārtnes dzīves un notikumu liecību krātuve.
Zigrīda Balode no 1976. līdz 1978.gadam bija Cēsu muzeja direktore. “Mani darbā pieņēma Jānis Brengmanis. Tikko biju beigusi vidusskolu, un mani viss aizrāva. Tad studēju un atgriezos Cēsīs. Kad kļuvu par direktori, man bija atbildība, ka esmu iepriekšējo direktoru Konstances Ozolas un Jāņa Brengmaņa darba turpinātāja,” atmiņās kavējas bijusī cēsniece. Z.Balode uzsver, ka kolektīvā ienāca jaunā paaudze un viņiem līdzās bija pieredzējušie kolēģi ar jauneklīgu domāšanu. “Valdīja radoša gaisotne, izjūtot pietāti pret to, kas un kā darīts iepriekš, varēja attīstīt idejas. Mans uzdevums bija nevis vadīt, bet ļaut muzejniekiem izplest spārnus. Muzejs bija kultūras un radošais centrs pilsētā,” saka Z.Balode un atgādina, ka laiks, ko strādājusi muzejā, bijis zelta putekļiem klāts. Viņa arī pauž gandarījumu, kā muzejs, izmantojot šodienas iespējas, attīstījies un tagad pilī var ienākt kā brīnumā.
Ivars Zukulis Cēsu muzeju vadīja no 1979. līdz 1994.gadam. “Tas ieraugs bija, vajadzēja tikai kustināt. Un tas nekur nav zudis. Pasaule mainās, bet nedrīkst nojaukt veco. Tagad sāksies jauns laikmets, ienāk jauna paaudze, notiek vērtību pārvērtēšana. Nedrīkstam nenovērtēt jaunos, viņu domāšanu. Muzejniekam daudz jāzina, un pārmantojamība ir svarīga,” uzsver ilggadējais direktors un piebilst, ka strādāja citā laikā, bet muzejnieki prata to darīt uz ideoloģiskās robežas, saglabājot muzeja pamatu un uzticību cēsniekiem. I.Zukulis vērtē, ka diemžēl pārmaiņu laikā daudzas lietas neprata novērtēt. “Šodien cilvēkos ir apjukums, tas pāries. Zelta laikmets ir beidzies, jāsākas jaunam,” uzsvēra I.Zukulis.
Darba mūžs muzejā
Daces Tabūnes muzejnieces darba mūžs saistīts ar Cēsu muzeju no 1976.gada. Direktores amatā viņa bija no 2002. līdz 2016.gadam, kā arī nepilnus piecus izpildījusi vadītāja pienākumus. Viņa uzsver, ka mantojumā kā direktore saņēmusi uz pareizām sliedēm nostādītu muzeju. Šajā laikā pilnīgi mainās Cēsu muzeja vizuālais tēls. Notiek Jaunās pils renovācija, muzejā tiek iekārtotas jaunas ekspozīcijas. “Vienmēr muzejs bijis atvērts cēsniekiem. Mums uzticas, un šī uzticība ir nenovērtējama. Cēsnieki atbalstīja muzeja darbu, tostarp iesaistoties akcijā “Katram cēsniekam savs muzeja priekšmets”. Viņi uzņēmās rūpes un finansiālu atbildību par konkrētu priekšmetu vai kolekciju izpēti vai restaurāciju. Cēsnieki ar dāvinājumiem regulāri papildina muzeja krājumu, pēc viņu ierosinājuma veidojām tematiskās izstādes,” darbības gadus ieskicē D.Tabūne un uzsver, ka muzeja krājums ir bagātība no iepriekšējās simtgades nākamajai.
Arī muzejnieku stāstiem, atmiņām ir vieta muzeja krājumā. Pēc gadu desmitiem leģendas taču būs jāatspēko ar faktiem. Arī par to, kā muzejs gatavojās un svinēja simtgadi. Šogad savu vēstures stāstu vajadzētu atklāt arī Izstāžu namam, kā to pirms 40 gadiem ierīkoja Cēsu pils muižas zirgu stallī – ratnīcā. Vēstures stāsti nevar beigties, jo rītdiena un vakardiena ir blakus.
Komentāri