Intervija. Zīmoli stāsta par Cēsīm un novadu

Vienkāršais uzrunā un paliek atmiņā

Ne tikai novadnieki ievērojuši zīmes “Cēsis 2025”, tūrisma logo “Cēsis pievelk”, “Rainis”. Tās piesaista uzmanību, rosina painteresēties un kaut neviļus, bet paliek atmiņā. Šīs zīmes veidojis grafikas dizainers Jānis Bremmers. Par vizuālā tēla veidošanu, sajūtām, dzīvi laukos, Cēsu novada stiprumu, ar ko jālepojas, saruna ar mākslinieku.

-Strādāju aģentūrās Rīgā, esmu apguvis ne tikai grafikas, arī reklāmas dizainu, un ārpus ikdienas darba mani ieinteresēja iespēja piedalīties konkursos, piedāvāt savu grafisko redzējumu iestādēm, notikumiem. Pirmais konkurss, kurā piedalījos, bija logo “Cēsis 810”    jubilejai. Bet      komisija neizvēlējās nevienu no piedāvājumiem. Tad Eiropas kultūras galvaspilsētas “Cēsis 2027”, tad novada tūrisma piedāvājumam “Cēsis pievelk” un radošajam kvartālam “Rainis”. Ir gandarījums, braucot uz Cēsīm, pa ceļam redzēt “Cēsis 2025”, kas nedaudz pamainīta, ir zīme, ko konkursam iesniedzu pirms pieciem gadiem, kad Cēsis gatavojās Eiropas kultūras galvaspilsētas konkursam. Mans darbs dzīvo savu dzīvi. Visu gadu logo būs redzams gan afišās, gan vidē. Būtiski, ka cilvēki    saprot vēstījumu. Tas arī tiek atgādināts – Cēsu zvaigznes ir tās cilvēki! Kopā esam īsta galaktika, īsts zvaigžņu ceļš!

-Kāds ir ceļš, līdz top logo?

-Sarežģītāk, ja ir simboli, kas jāiekļauj zīmē, kā zvaigzne “Cēsis 2025” vai magnēts “Cēsu novads pievelk”, tad jādomā, kā to parādīt. Meklēju atbildes, ar ko tad Cēsis pievelk, un atradu    interviju ar Juri Žagaru, kas notikusi pirms daudziem gadiem. Viņš teicis, ka    Cēsis kā magnēts pievelk kultūras cilvēkus koncertzālei, tas laikam bija par mākslas festivālu. Ka Cēsis, novads pievelk, arī bija dots kā vadmotīvs logo. Sim­bolam jābūt vienkāršam, tādam, ko katrs uztver. Sazīmēju idejas, rādu sievai, vai derēs, viņa šau­bās, bet zinu, ka vienkāršais, askētiskais uzrunā. Magnēts savienots ar smaidu, un visi saprot tāpat kā zvaigzni “Cēsis 2025”. “Cēsu novads pievelk” izmantots arī novada drauga kartes dizainā. Tāds dizainera darbs, pabeidz darbu, un simbols dzīvo savu dzīvi. 
 

-Gan pasūtītājam, gan ikvienam svarīgi, lai zīme uzreiz saprotama.

-Jā, bez skaidrojuma. Vieta, notikums ir jāsajūt, lai vizualizētu.

-Pēdējos gados mākslinieki mēdz gari un plaši skaidrot savus darbus, klāstīt idejas, kuras darbā ieliktas. Kā par Skolēnu dziesmu svētku logo…

-Bet katram ir savs redzējums.  “Cēsu novads pievelk” – trīs grafiski simboli, un stāsts nav jā­skaidro.

Konkursos ir uzdevums, rāmis, kas jāievēro. Bija interesanti veidot atpazīstamības zīmi radošajam kvartālam “Rainis”. Ir tikai Rainis un vieta, kurā būs radošums un inovācijas. Izpētīju kvartāla vēsturi, kas bijis ēkās, kas tur plānots. Saistība ar Raini ir tikai ielas nosaukums, tad meklēju par Raini kā personību, pētīju viņa rokrakstu. R burts ir modernizēts no viņa paraksta. Pa vidu izveidojās acs, kas sasaucas ar neredzīgo kvartālu.

Kad izveidojās Cēsu novads, veidoju tā vizuālā tēla vadlīnijas, vizuālo identitāti apvienībām. Tikai kādreizējam Pārgaujas un Priekuļu novadam tāda bija, pārējām apvienībām veidoju, iespaidojoties no to novadu ģerboņiem un piešķirot simbolu, ikonu,    ar ko asociējas šis novads.  Vērtēju, meklēju katrai apvienībai raksturīgo.   Vissarežģītāk bija ar Jaun­piebalgu, bija jāsaglabā gardibene. Man sūtīja rasējumus, bija jālauza galva, kā to parādīt kā simbolu.   Apvienību logotipus izmanto afišās, tie ir iedzīvojušies. 
   
-Cik  atvērti jaunajam ir pasūtītāji? Kā katrā nozarē, arī grafiskajā dizainā taču mainās tendences, stili.

-Sekoju līdzi, kas mainās – krāsas, burti, stils. Skaidri burti, miksējot tos kopā ar burtiem, kas veidoti ar otas triepienu, bija modernākais tobrīd, kad tapa logo radošajam kvartālam “Rainis”. Bet ko nozīmē moderns? Tādu stilu izmantoja pirms gadiem 30.

-Ar vizuālu tēlu jāuzrunā ne tikai vietējie, arī svešinieki, lai viņi ierauga un atceras, un, kad jāizvēlas, nešaubās, brauc uz Cēsīm.

-Par Cēsīm, novada pagastiem ir jāstāsta. Tad arī vizuālais tēls pildīs savu uzdevumu. Jābrauc citur pēc iespaidiem, pieredzes, kā dara citur. Koncertzālē viss notiek, bet tas ir brīvdienās, darbdienās pilsēta ir klusa. Kāda dzīve ir laukos, arī tur taču ir, gan ko redzēt, gan baudīt, gan vietas, kur atpūsties.   Esmu izveidojis vizu­ālo identitāti un to atdevis. Kā tālāk to izmanto, tas ir pasūtītāja ziņā.

-Cik bieži iestādes, firmas maina logotipus?

-Bieži vien to nevajag darīt, vajag vien atjaunināt, pilnveidot, lai logo ir perfektāks. Savulaik zīmēja ar roku, varbūt pazīstamajam vajag tikai pielikt vai noņemt kādu simbolu. Pazīstamie zīmoli cilvēkiem ir redzes atmiņā, tos nevajag mainīt, bet vienkāršot. Vis­pirms vērts apskatīties, kā logo izskatīsies uz baltas lapas, kā vidē.   

Kad strādāju aģentūrā, mūsu klients bija “Volkswagen”. Bija piedāvājums kaut ko pazīstamajā zīmolā pamainīt. Uzzīmēju apli un vidū burtus VW, noņemot ēnas, plūdlīnijas, un liekās krāsas jeb 3d logo pārtaisīju par plakanu.    Toreiz vērtēja, ka tas neder, jo pēc kopīgās VW zīmolgrāmatas pasaulē izmanto citādu – burtus ar ēnojumu. Tagad jau vairākus gadus šis logo pārveidots līdzīgi tāds, kādu toreiz piedāvāju. To izmanto    gan uz auto, gan reklāmas vidē. Un ne tikai šim brendam, bet arī ļoti daudziem citiem auto zīmoliem pasaulē logotipi ir vienkāršoti un izveidoti vienkrāsas, plakani. Domāju, tas ir saistīts arī ar elektroauto tirgus paplašināšanos un modi.

-Pats dzīvojat Zaubes pagastā, bet Cēsu novadā ir saistība ne tikai ar to.

-Mani vecāki iepazinās Cēsīs. 23 gadus biju rīdzinieks. Vasaras pavadīju Cēsīs, Dukuros pie omītes.    Te dzīvoja mammas vecāki, te brālēns, māsīca. Brālēns ar ģimeni un tante aizvien ir Cēsīs. Netālu bija Ninieris, onkulis ar “Žiguli” mūs veda peldēties. Kad jau paaugos, bija interesanti aiziet līdz pilsētai.  Raiskumā, Apaļ­kalnā, pie draugiem iepazinos ar sievu, rīdzinieci Kristu. Viņai dzimtas īpašums bija Zaubes pagasta Kliģenē. Mums bija 25 gadi, kad atstājām darbu reklāmas aģentūrā, pārcēlāmies uz “Bri­kumiem”. Tobrīd tāds drosmīgs lēmums – sākt dzīvot mājā, kur nav ūdens, kanalizācijas. Tagad pēc 15 gadiem esam priecīgi dzīvot savā viensētā.

Kad svinējām kāzas, tās togad, visticamāk, bija dārgākās Latvijā. Lai svinētu, atjaunojām veco laukakmeņu stalli,  350 kvadrātmetrus mūra. Stallim ir caurspīdīgs jumts. Drīz pēc tam sākām arī citiem piedāvāt “Bri­kumos” svinēt kāzas, citus notikumus. No Zaubes centra jābrauc desmit kilometri,    no lielāka ceļa uz mazāku, tad vēl mazāku, un esam mežā, citā pasaulē.

Arhīvos atradu veco karti. “Brikumi” kādreiz bijuši daļa no Kliģenes muižas teritorijas. Mēs šobrīd dzīvojam, domājams, tā laiku kalpu mājā. Stallis celts 1901.gadā,    uzaicinājām rīkstnieku, viņš novērtēja, kā toreiz izvēlēta vieta, čukuram cauri iet uguns līnija. Esmu šobrīd  pārliecinājies, ka atjaunot simtgadīgu ēku – guļbūvi ir ļoti riskanti, nezinot, kā tā ir būvēta.

Sapratām, ka vajag atjaunot    laukakmeņu ēku, jo, ja tā sabruks, otrreiz to kopā nebūs iespējams salikt, kā arī tas ir vēsturiskais mantojums, bet to izdarīt ir ļoti, ļoti dārgi. Nauda, ko esmu ieguvis konkursos, ieguldīta “Brikumos”. Prieks, ka    novadā tapuši darbi ir tepat novadā un tiek izmantoti tālāk, tos atpazīst Latvijā un citur.

-“Brikumi” ir ģimenes mājvieta, un turp daudzi dodas svinēt svētkus.

-Braucam uz citām zemēm, gūstam iespaidus, redzam, ko citi dara. Atgriežamies ar idejām, pieliekam klāt ko savu. Krista saistīta ar radošajām industrijām, ieguva pieredzi arī Anglijā. Nodarbojās ar pasākumu dekorēšanu, darbs lielākoties bija vasarās, kad “Bri­kumos” ir visskaistāk. Gribējām būt un darīt uz vietas, tad arī izdomājām, lai citi brauc pie mums svinēt, uzņemsim.

Kopā veidojam svētkus citiem,   no ielūgumiem līdz skaisti izrotātai telpai. Vienmēr gribam, lai ir vairāk saules, lai ir priecīgāk, tāpēc telpu esam veidojuši gaišu ar dabīgā kaļķa apmetumu.  Esam pabijuši daudzviet pasaulē, bet neizdzēšamus iespaidus atstājušas Vidusjūras valstis.  Ziemā dzīvojamās mājas lielajā istabā mums ziemo olīvkoki, lauru un vīģu koki un gaida, kad pavasarī nesīs uz laukakmens mūriem. Prieks dzirdēt labus vārdus par “Briku­miem”.

-Kāda ir dzīve Zaubes pagastā, darbīgi cilvēki visur ir iederīgi.   

-Gaidām jauniešus laukos – tas dzīvē vairāk ir kā sauklis. Jaunos, kuri ienāk un grib ko darīt citādi, nepieņem, šķiet, vietējie baidās, ka    arī viņu dzīvē var kas mainīties.    Bet jauno nav tik daudz, lai tā varētu notikt. Laukos kaimiņi ir arī tie, kuri dzīvo 20 kilometru attālumā, bet cik tad mēs esam!   Sazināmies, ko darām, komunikācija ir ļoti svarīga. Cilvēku, kur nu vēl aktīvo, visā Amatas apvienībā nav daudz. Bet mums patīk, ka apkārt meži, daba. “Brikumos” ir arī bioloģiski vērtīgas pļavas.

Attīstās Vilhelma Purvīša muzejs, zemnieki saimnieko. Kliģe­nē Rātskalnā plīvo Latvijas karogs. Arī manas idejas ir šajā kopīgajā projektā, taisot vizualizāciju karogam. Mums līdz Taurupei astoņi, bet līdz Zaubei desmit kilometri, izvēlamies – braukt uz vienu vai otru pusi.

Daudzus no dzīves laukos atbaida sliktie ceļi. Un tas ir valsts politikas jautājums. Ja tikšanās Rīgā, jādomā, kā laikā aizbraukt. Bijis, ka ziemā, pirms aizbrauc līdz šosejai, trīsreiz apstājies un ber granti, lai tiktu tālāk. Noder opja pieredze, viņam ziemā bagāžniekā vienmēr bija grants maiss, lai smagāka mašīna un, ja slidens, lai ir ko pabērt.

-Pierasts, ka māksliniekiem jautā par nākotnes plāniem.

-Sevi uzskatu par Cēsu novada pilsoni, dzīvoju Zaubes pagastā, radi, draugi ir Cēsīs un Raiskumā. Strādāju Cēsu novadam.    Abiem ar Kristu svarīgi ir “Brikumi”, gribam tos attīstīt. Ikdienā cilvēki pārāk bieži velta enerģiju tam, kas notiek apkārt, nevis attīstot savas idejas. Mēs, sadarbojoties ar savējiem, mēģinām saskatīt pozitīvo. Bioloģisko lauksaimnieku kooperatīvs “Jurgensburg Agro” uzticēja man izstrādāt vizuālo tēlu. Jurgensburga ir Jaunpils, tā Zaubi sauca līdz 1926. gadam. Prieks  kopā darīt un pavērt plašāku ceļu. Mēs paliekam tepat, bet kooperatīvā izaudzētais, saražotais, tāpat kā mans veidotais vizuālais tēls aiziet pasaulē.   

Lai cik ļoti visi gribētu dzīvot pilsētā, tomēr arī daudzi mūsu gadagājuma jaunieši reiz atgriežas laukos. Sēžu istabā, skatos pa logu un gūstu iespaidus. Un tie ir tepat. Laukos dzīvojot, ir jābūt medniekam, jāpārzina daba un dzīvnieki apkārt.   Man ir piecus gadus nepabeigts darbs. Gribu izstrādāt Medību kalendāru, izzinošu un informatīvu. Tas gan  top ļoti lēni.