“Civilā aizsardzība sākas ar vienu cilvēku, bet tās spēks slēpjas tajā, ka mēs stāvam kopā kā viena kopiena,” tāds ir Starptautiskās Civilās aizsardzības organizācijas (ICDO) motīvs.

Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā par civilo aizsardzību sabiedrībā Latvijā runāja maz. Šķiet, arī institūcijās uz šo nozari raudzījās kā obligātu, bet formālu prasību. Tas atklājas ne tikai tajā, ka trūkst patvertņu, bet arī tajā, ka iedzīvotāju attieksme pret civilo aizsardzību bijusi diezgan skeptiska. Jā, bijām tālu no militāriem draudiem, bet arī nesaistījām civilo aizsardzību ar vētru postījumiem, ar kuriem mūspusē ik pa laikam sastopamies. Kad pirms diviem gadiem 1. jūlijā vētra postīja mežu pie Cēsīm, Niniera apkaimē, dienesti darīja savu darbu, cilvēkiem no malas nebija jāiesaistās. Taču aizvien vairāk mums jāmācās, ka civilā aizsardzība, tās nav tikai dienestu funkcijas. Tā ir mūsu katra atbildība.

Pirmām kārtam jau pašam par sevi un tuvajiem. Vai zinām, kas jāņem līdzi, ja krīzes gadījumā jāatstāj māja? Vai zini, kā sazināsies ar ģimeni, ja trauksmes brīdī ne visi būs mājās? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem jābūt atbildēm. Un tās var būt vajadzīgas ne tikai ieklīduša militārā drona dēļ, bet arī tāpēc, ka var gadīties dabas sagādāta krīze.

Spēt parūpēties par sevi un savu ģimeni, nekļūt par nastu citiem

Civilā aizsardzība (CA) — šis termins ikdienā dzirdams aizvien biežāk. Maija beigās, kad šūnapraides brīdinājumu par iespējamu gaisa telpas apdraudējumu saņēma ne tikai Latgales pusē, bet arī vairākās Vidzemes pašvaldībās, mūspusē cilvēku prātos šis termins sāka iegūt reālu saturu.
Ko īsti nozīmē CA un cik gatavi tai esam — saruna ar Cēsu novada pašvaldības civilās aizsardzības speciālistu Vilni Karlsbergu.

– Runājot par pašreizējo situāciju Latvijā, tas ir, dronu radīto apdraudējumu, lai gan skarbi izklausās, bet no profesionāļu skatupunkta jāteic, paldies, dron, ka ielidoji. Cilvēki sāk vairāk klausīties, ko saka speciālisti, aizdomājas, ka tās nav teorētiskas runas, ka pašiem jāsāk domāt par savu drošību vismaz pamata līmenī.

Savukārt speciālistiem gaisa telpas apdraudējums, kas 19. maijā attiecās arī uz Cēsu novadu, parādīja, kas CA plānā jāpapildina. Mēs pašvaldībā to izdarījām samērā īsā laikā, tikām galā divās CA komisijas sēdēs.

– Aktualizēto CA plānu apstiprināja 28. maijā. Kas tajā jauns?

– Papildinājumi nosaka, kā iespējamam apdraudējumam jāgatavojas un kā tādos brīžos jārīkojas skolās, bērnudārzos, citās iestādēs, brīvdabas, sporta, kultūras un izklaides pasākumos. Plāni nekad nevar būt ideāli, un ja, nedod dievs, tiešām nāktos piedzīvot reālu uzbrukumu, noteikti atklātos, ar ko dokuments vēl papildināms.

Iepriekš normatīvie akti paredzēja CA plānu aktualizēt reizi gadā. Tagad dokumenta pielikumus var mainīt atbilstoši situācijai. Patlaban pieņemtos pielikumus gatavojam arī vienkāršākā valodā, bez specifiskās terminoloģijas, lai tie būtu saprotami ikvienam lasītājam. Plānā ir arī konkrētas lietas, kā rīkoties iedzīvotājam, piemēram, pulcēšanās vietas, bet dokuments galvenokārt ir rīks civilās aizsardzības komisijai, dienestiem, lai ātri rastu pareizo risinājumu, izvērtētu resursus, orientētos svarīgo objektu atrašanās vietās un tamlīdzīgi.

Plāna militārā sadaļa ir ierobežotas pieejamības, lai informāciju neizmanto pretinieks. Ikdienā par to neizdomājamies, taču agresors izmanto visdažādākos veidus, lai iegūtu ziņas. Atceramies, izmantojot ES finansējumu, tika īstenoti pārrobežu projekti, daudzviet pie kādas infrastruktūras bija redzams Latvijas un Krievijas karodziņš. Daudzus šos projektus mūsu vieglprātības dēļ pieļāvām stratēģiski nozīmīgās vietās. Piemēram, skatu torņi, kur uzstādīja tīmekļkameras ar aicinājumu skaitīt putnus, Krievijas pusē bija lieliska iespēja vērot, kur kas pārvietojas un citas norises.

– Dronu uzbrukumi, šķiet, ir tas, par ko visiem vēl jāmācās.

– Varētu domāt, ka pierobežā ir pieredze un jau labi izstrādāta rīcība tādiem gadījumiem, bet mums no tā nebija daudz ko adaptēt. Tur sava pieredze, mums — sava, kaut vai sīkumos. Piemēram, novadā saņemot šūn­apraides brīdinājumu, vecāki steidzās uz skolām, bērnudārziem pēc bērniem. Cilvēkam šķita, ka viņš tajā brīdī būs īstais darītājs.
Saprotu vecāku bažas un rūpes, taču jāatceras — tad, kad skan šūnapraides brīdinājums par gaisa apdraudējumu, ārā ir bīstamākais brīdis. Bet cilvēks sēžas mašīnā un dodas ceļā. Un ja nu tiešām bērnu izdotos izņemt no skolas, viņš kopā ar vecākiem automašīnā būtu uz ielas visbīstamākajā mirklī.

Bija vecāki, kas gaisa telpas apdraudējuma brīdī mums teica — nekāda īsziņa man nevar pavēlēt. To nu nekādi nesaprotu!

Šobrīd izglītības iestādēm ir rīcības plāni, un aicinu vecākus uzticēties personālam.

– Vai nav tā, ka dienesti ziņo par draudiem, bet cilvēks pats izvēlas, kā rīkoties?

– Savā mājā varat darīt, kā uzskatāt par pareizu, bet tiklīdz izejat uz ielas, tā traucēsiet dienestiem. Braucot varat radīt sastrēgumus, dienestus kavē nokļūt vajadzīgajā vietā, ja neievērojot nosacījumus ciešat negadījumā, dienestiem jāpieslēdzas jūs glābt tikai tādēļ, ka ignorējāt noteikumus. Tiklīdz esat publiskā vidē, jūs ar savu noteikumu neievērošanu apdraudat citus.

– Kā tādas situācijas risināt?

– Šobrīd nav regulējuma, kas paredzētu sankcijas par brīdinājumu neievērošanu. Bet vai tiešām oficiālas iestādes paziņojumu ievērošana būtu jānosaka ar likumu? Tas, ko šobrīd varam darīt — veidot sabiedrības izpratni par to, kā un kāpēc rīkoties apdraudējumu gadījumos.

– Vai iestādes, kurās uzturas bērni, arī pašas palīdz vecākiem pārliecināties, ka viņu atvases ir drošībā?

– Ir skolas, kur audzēkņi iepazīstināti ar mācību iestādes pagrabu, gājuši kā ekskursijā un tur jūtas droši. Daudzās iestādēs pagrabus un citas drošās vietas apskatījuši arī audzēkņu vecāki, viņiem ir skaidrība, ka apdraudējuma gadījumā bērns ir drošā vietā.

Dronu apdraudējumā pietiek, ja var ievērot tā saukto divu sienu principu, tas ir, atrasties telpā, kur starp cilvēku un ārējo vidi ir vismaz divas sienas un nav logu. Tas palīdz pasargāt no sprādziena triecienviļņa, šķembām un stiklu lauskām. Esmu ticies ar skolu vadību, saimnieciskajiem darbiniekiem. Lielā daļa mācību iestāžu ir apzinājušas telpas, ēku konstrukcijas, personāls zina, kur virzīt audzēkņus, ja izskan oranžais brīdinājums.

Mūsdienās celtās ēkas ar lielajiem logiem nav dronu drošākās. Taču risinājumi ir arī tādos gadījumos. Drošāk noteikti būs celtnes daļā, kuru aizsedz lielāki koki, drons tajā pusē ēkā neielidos. Tad vienīgais drauds ir logi, rūts no sprādziena trokšņa var plīst un ar lauskām ievainot cilvēkus. No tā var pasargāties, pieliekot logiem biezas žalūzijas vai citus aizsargus.

– Novadā ir arī pansionāti, slimnīca.

– Tur rīcība līdzīga kā skolās. Esmu ticies ar Sociālā dienesta darbiniekiem, bijis slimnīcā. Pie draudu līmeņa — drons — slimnīcā un Cēsu pansionātā droša vieta ir gaiteņi. Tie ir ēku vidū, tajos var iziet staigājošies pacienti. Bet ir gulošie, kurus nav vēlams kustināt. Ko tad darīt? Pārplānot gultu atrašanos tālāk no loga, logam pielikt biezas žalūzijas, var gulošos izvietot tajā ēkas pusē, kur ir lielie koki. Pilsētas pansionātam ir divas betona garāžas, kurās var iebraukt pat ar ratiņkrēslu. Tātad, ja cilvēki ir pastaigā, garāžas ir drošā vietā. Ja tur ieliek televizoru, būs atpūtas istaba.

Katrā iestādē, arī privātmājā uz telpām un apkārtni jāpaskatās ar svaigu skatienu un jāpārdomā, kur būs drošāk.

– Vasara ir pasākumu laiks, kas pulcē daudz ļaužu. Būs “Lampa”, pilsētas svētki.

– Ja pasākuma laikā tiek saņemts paziņojums par dronu apdraudējumu, pirmais uzdevums ir maksimāli ātri un bez panikas izkliedēt apmeklētāju pūli. Par to ir atbildīgs pasākuma rīkotājs. Saņemot pašvaldības Publisko pasākumu komisijas saskaņojumu sarīkojumam, organizators apliecina, ka nodrošinās arī evakuācijas plāna izpildi. Plānu izstrādājuši civilās aizsardzības speciālisti, policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas un citu dienestu pārstāvji. Darbinieki, kas apkalpo pasākumu, iepazīstas ar plānu — kur ir drošās vietas, kā vadīt cilvēku plūsmu, — un ir atbildīgi par prasību izpildi.

Gandrīz tādi paši nosacījumi attiecas arī uz kultūras iestādēm, atšķirība tikai, ka tur ir runa par telpām.

– Cēsu Pils parks ar 3,5 tūkstošiem skatītāju vietām var šķist būtisks izaicinājums. Taču, izejot no parka, jau arī nav, kur paslēpties.

– Kā jau teicu, pirmais ir izvadīt cilvēkus no pulcēšanās vietas. Tālāk jau ir lieli koki, ēkas, ieplakas, citi dabīgie aizsegi, kur slēpties. Ja esi lauka vidū, vari vienkārši apgulties.

– Runājot par drošību, cilvēki bieži jautā par patvertnēm.

– Situācijas ir dažādas. Ir kultūras nami un citas iestādes, kur ir izcili pagrabi, kas piemēroti patvertnēm. Kādā ierīkots muzejs, citā izstāžu zāle, citā kafejnīca. Līgatnē, Taurenē, Jaunpiebalgā, Vecpiebalgas kultūras namā ir pagrabtelpas, kas noder patvertnei. Daļā ēku pagrabi ir tādi, kādu iedomājamies klasisku pagrabu, bet tie ir labā stāvoklī un neprasa lielus ieguldījumus. Taču ir vietas, kas nosauktas par patvertnēm, bet neatbilst nosacījumiem. Bet, protams, kritiskā brīdī labāk, ja pagrabs vispār ir pieejams, kaut neatbilstošs.

Esmu apsekojis visas 54 paš­valdības patvertnes, 16 no tām ir pieteiktas labiekārtošanai Eiropas projektu ietvaros.

Sadarbībā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu strādājam, lai patvertņu ierīkošanai piešķirtos Eiropas Savienības līdzekļus izmantotu maksimāli lietderīgi. Pagaidām neķeramies klāt vietām, kur vajadzīga pārbūve un tāpēc arī projektēšana — tas izmaksā dārgi. Sakārtosim pagrabus, kur vajadzīgi mazāki uzlabojumi — ievilkt elektrību, ierīkot ventilāciju, izveidot kāpnes, nodrošināt telefona sakarus, tas ir, izpildīt minimālās naudas devēja prasības ar iespējami mazākiem līdzekļiem. Piemēram, ierīkojot tualeti, ir izvēles iespējas, un jāņem vērā, ja pilsētā pazudīs elektrība vai nedarbosies centralizētā ūdensapgāde, glaunais ūdensklozets arī nedarbosies. Labāk izvēlēties vienkāršāku variantu, noderēs kempera tualete.

Saprotams, kāpēc ar patvertnēm ir tā, kā ir. Ja pirms gadiem četriem, pieciem nolemtu tērēt līdzekļus un laiku patvertņu būvniecībai, daudzi skaļi sauktu — vai tad nav, kur citur likt naudu. Ne tik tālajā 2022. gadā pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pat no Latvijas politiskās skatuves kāds odiozs politiķis teica, ka tikai muļķis var domāt, ka kāds te kādam uzbruks, ka tie ir tikai kara kurinātāji. Tikai pēc pāris nedēļām iestājās cita realitāte.

– Jaunceltajās mācību iestādēs nav pagrabu. Kā tur ar patvertnēm?

– Ja nu nelaimīga iemesla dēļ būs brīdis, kad jāslēpjas patvertnēs, tad, visticamāk, skolas strādās attālinātā režīmā. Skolu ēkas izmantos citām funkcijām.

– Kā pašvaldība iesaistās iedzīvotāju izglītošanā par civilo aizsardzību?

– Cenšos būt, kur aicina. Tad zinu, ka pretī ir cilvēki, kuri vēlas šo informāciju. Vēlos runāt ar nevalstisko organizāciju, kopienu, dažādu kolektīvu vadītājiem, izrunāt, vai dalībnieki iesaistītos civilajā aizsardzībā. Tā var būt sporta komanda, deju kolektīvs, koris, jebkurš cits saliedēts kolektīvs. Krīzes situācijā katram atrastos darāmais. Var būt dažādi darbiņi, piemēram, uzņemties vajadzīgajā brīdī atvērt patvertni, zināt, kur ņemt dzeramo ūdeni, kaut sagatavot sviestmaizes. Būtiski ir zināt, ka šie cilvēki grib darboties, gatavi iesaistīties un uzņemties atbildību, bet mēs parādam virzienu.
Ukrainas karā redzam, cik svarīga ir iedzīvotāju spēja paš­organizēties, rīkoties, palīdzot gan civilajai, gan militārajai aizsardzībai visdažādākos veidos.

– Tātad civilās aizsardzības sistēmā būtiska loma ir pašiem iedzīvotājiem.

– Kad uzsāku darbu pašvaldībā un sāku tikties ar iedzīvotājiem, stāstīju par rīcību krīzes situācijās, pirmais jautājums bija — kas man pievedīs ūdeni, kurš parūpēsies par manu suni, kaķi un govi, tādi personīgi jautājumi, kas, protams, katram ir svarīgi. Taču pēc būtības civilā aizsardzība nozīmē, ka militāra apdraudējuma vai konflikta gadījumā civilā pasaule sāk par sevi rūpēties pati. Mierīgajā ikdienā zinām, ka mūs sargā policija, ugunsdzēsēji glābēji, ja vajag, palīdz zemessargi, ir ātri pieejama neatliekamā medicīniskā palīdzība, un mēs mierīgi darām savas lietas.

Militāra uzbrukuma gadījumā bruņotie spēki dara savu darbu — ar ieročiem stājas pretī uzbrucējam. Ugunsdzēsējiem–glābējiem tādā brīdī, visticamāk, ir jāstrādā lielākās nelaimes vietās. Mediķi vairāk nekā līdz šim iesaistīti cietušo, ievainoto glābšanā. Policisti uzrauga, lai briesmu brīdi savu interešu labā neizmanto noziedznieki. Kas paliek uz vietas? Tie esam mēs — pārējie cilvēki. Un šajā brīdī mums jāprot organizēties, lai paši parūpētos par savu drošību, par nepieciešamo ikdienai. Bet ne tikai par sevi. Jāor­ganizējas, lai palīdzētu tiem vīriem un sievām, kas karo, dzēš meža ugunsgrēku vai veic citus glābšanas darbus. Tā ir tā civilā aizsardzība, nevis, ka briesmu brīdī sēžam un gaidām, ka kāds pie mums atnāks un sāks aizsargāt.

– Tātad nevis gaidām dienestus, kas mūs glābs un sargās, bet rīkojamies.

– Tas, kas no civilās aizsardzības skatupunkta darāms cilvēkam, pirmām kārtām ir spēt parūpēties par sevi un savu ģimeni, nekļūt par nastu citiem, nenoslogot dienestus. Nākamais būtu palīdzēt citiem, piemēram, veciem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kaimiņam vai citam, ja redzams, ka palīdzība vajadzīga. Trešais jau ir iesaistīties kā brīvprātīgajam palīdzības organizācijās.

Nesen pieņemts normatīvais regulējums Zemessardzes atbalstītāja statusam. Šie cilvēki nenēsā formas tērpu, ieročus, nepiedalās mācībās, bet ir sevi definējuši kā zemessardzes atbalstītāji — varbūt ar savu tehniku, varbūt ar kādām profesionālām zināšanām, prasmēm. Ir plašs klāsts, ko atbalstītājs var darīt. Piesakās gan cilvēki gados, gan tādi, kam pie sirds neiet kara māksla vai neļauj ticība, bet ar pieteikšanos atbalstītājos cilvēks ir apliecinājis, ka ir gatavs iesaistīties. Šie cilvēki būs vairāk apmācīti, viņi neies uz fronti, bet būs atbalsts ārpus tiešās kauju zonas un zinās, ko darīt.
Ne tik sen cilvēki teica — mēs nezinām, mums neviens neko nesaka, kas jādara krīzes brīdī. Internetā informācija par to pieejama jau vismaz četrus gadus, bet cik daudzi to meklējuši? Tagad varbūt drons lika saņemties.

Aicinu padomāt arī par citām krīzes situācijām. Piemēram, Austrijā, Somijā cilvēki saprot, ka dažādu dabas apstākļu dēļ var būt apgādes traucējumi. Somijā liela sala dēļ neatbrauc autoveikals, Austrijā no kalniem nāk lavīna un ceļi kādas dienas nav izbraucami. Tur katrs zina, ka tā var būt, un ir nodrošinājušies. Latvijā arī vētras ir stiprākas nekā iepriekš, jābūt gataviem, ka var ilgāku laiku palikt bez elektrības, nemaz nerunājot, ka ūdensapgādē, elektroapgādē varbūt pēkšņi pārtraukumi. Tehnisku iemeslu vai naidnieka iedarbības dēļ kaut kas var sajukt elektronikā, kas vada sistēmas.

– Kā kļuvāt par CA speciālistu?

– Te mazliet jāatkāpjas pagātnē. Man ir veicies. Bijuši labi sponsori, kas devuši dzīves gudrību. 90. gadu sākumā strādāju Cēsu ceļu daļā. Man bija teicami kolēģi un priekšnieki. Tas bija atmodas laiks, bija Tautas fronte. Un tad barikādes, kad katru nakti biju Rīgā. 1993. gadā iestājos Zemessardzē, gribēju celt jaunu Latviju. Kad Zemessardze kļuva par bruņoto spēku sastāvdaļu, biju karavīrs. Bija iespēja izglītoties, kļuvu par militāro instruktoru. Mācīju gan kā organizēt mācības, gan tās vadīju Latvijā un citās valstīs, arī Ukrainā un Moldovā, eksotiskajā Āfrikā. Beidzu militārā policista kursus, ieguvu zināšanas, kā darboties arī no policijas skata punkta. Tad kā bruņoto spēku pārstāvis mācījos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta koledžā, paplašinot izpratni šajā jomā. Esmu daudz darbojies militārajā loģistikā, tā ietver pārtikas, transporta, medicīnas un citu nepieciešamo preču sagādi un sadali, noliktavu nodrošinājumu. Ir skaidrība arī par būvniecību, biju cieši klāt Instruktoru skolas remonta procesā. Pēc dienesta septiņus gadus strādāju privātajā sektorā. Esmu ieguvis arī sabiedrības pārvaldes speciālista izglītību.

Lai gan tobrīd man bija labs darbs, kad pavērās iespēja kļūt par civilās aizsardzības speciālistu pašvaldībā, daudz nedomāju, jo likās, ka tas ir tas, kur varētu likt lietā uzkrātās zināšanas, pieredzi. Negribēju saņemt izdienas pensiju, neko nedodot pretī sabiedrībai, kas man tik daudz devusi.

Darāmā netrūkst, bet man ir interesanti. Veidoju sistēmu. Tas, ko būšu radījis, būs pamats, ar ko varēs strādāt arī nākamie speciālisti. Ja noderēs, man par to būs gandarījums. Tomēr jāatzīst, ka būtu priecīgs, ja mums nekad nerastos vajadzība lietot manis radīto sistēmu un dokumentus.

Kā rīkoties, ja saņemts brīdinājums par drona iespējamu uzbrukumu

Saņemot oranžā līmeņa šūnu apraides paziņojumu par gaisa apdraudējumu,
uzmanīgi jāizlasa viss paziņojums un jārīkojas atbilstoši tajā sacītajam.

RĪCĪBA

Atrodoties ēkā:
ja tajā ir patvertnei paredzēta telpa, jādodas uz to.
Ja patvertnes nav, jādodas uz vietu, kur iespējams ievērot divu sienu principu, tas ir, lai cilvēku katrā pusē no āra aizsargā divas nesošās sienas.
Ja divu sienu principu nav iespējams ievērot, jāizvēlas pieejamākā drošākā vieta — prom no logiem, stikla vitrīnām, ārdurvīm un ārsienām.

Atrodoties ārā:
jādodas uz tuvāko ēku. Ja tuvumā ēku nav, jāizmanto grāvis, ieplaka, uzbērums, tunelis, pazemes pāreja vai cits aizsegs.
Ja aizsega tuvumā nav, dzirdot skaņu, kas līdzīga drona skaņai, jānoguļas zemē un jāaizsargā galva ar rokām, somu vai citu pieejamu priekšmetu.
Ieraugot nokritušu dronu, netuvoties tam un zvanīt 112.

Atrodoties transportlīdzeklī:
jāatceras — tas nav droša patveršanās vieta gaisa apdraudējuma gadījumā.
Ja esat transportlīdzekļa vadītājs, braucamrīks jānovieto tā, lai netraucētu operatīvajiem dienestiem, un pēc iespējas tuvāk ēkai, dabīgam aizsegam — mežam, uzbērumam, citai aizsargājošai vietai. Jāpamet transportlīdzeklis un jāmeklē tuvākā drošā vieta. Ja nav iespējams transportlīdzekli pamest, jāizvērtē situācija, vai var turpināt ar to pārvietoties līdz tuvākajai drošai patvēruma vietai. Atrodoties transportlīdzeklī un dzirdot dronam līdzīgu skaņu vai redzot lidrobotu gaisā, jānoguļas vai jānoliecas pēc iespējas zemāk un jāaizsargā galva.
Atrodoties sabiedriskajā transportā, jāseko transportlīdzekļa vadītāja norādījumiem. Ja transportlīdzeklis tiek apstādināts, jādodas uz tuvāko ēku vai citu drošu vietu.

Avots: 112.lv