Bezpajumtnieki. Kā palīdzēt

Cēsīs ir naktspatversme, kurā var uzturēties novadnieki, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas, tautas valodā sakot, bezpajumtnieki. Patversmē uzturas līdz desmit cilvēkiem,    ziemā reizēm līdz 12. Bet ne visi, kuriem nav pajumtes, šo iespēju izmanto, problēma, ka tur nevar atrasties alkohola reibumā. Lielākā daļa bezpajumtnieku ir Cēsu iedzīvotāji, daļa Liepas.

Sociālais dienests sadarbībā ar Cēsu novada paš­valdības policiju regulāri uzmana bezpajumtniekus, katru pazīst un tur rūpi, lai cilvēki neatkarīgi no savām izvēlēm nepaliktu bezpalīdzīgā stāvoklī. Vienmēr arī atgādina par iespējām saņemt sociālo palīdzību, uzturēties naktspatversmē, dienas centrā vai dzīvot pansionātā.

Tomēr cilvēki bez pastāvīgas dzīvesvietas nereti nevēlas mainīt dzīvesveidu un savus gadus nodzīvo kā bezpajumtnieki. Tie, kuri vēlas, cenšas saņemties un atrisina problēmas, kas sakrājušās. Bet viņu vietā nāk citi, tāpēc bezpajumtnieku skaits gadu no gada ir līdzīgs.

Dzīvei bez pajumtes dažādi iemesli

Par bezpajumtniekiem cilvēki kļūst dažādu iemeslu dēļ. Ir tādi, kas, esot darbaspējas vecumā, strādājuši, nemaksājot nodokļus, tādēļ pensija ir minimāla. Ir cilvēki, kuri dzīvojuši pie darba devēja un, darbam beidzoties, paliek bez dzīvesvietas. Ir tādi, kuriem nekad nav bijusi ģimene. Krīzē cilvēks var nonākt arī veselības problēmu dēļ, reizē zaudējot darbu un vēlāk dzīvesvietu. Un ir gadījumi, kad ģimene šķiras, mājoklis paliek bijušajai sievai.

Bet ļoti bieži liela problēma ir alkohola atkarība. Tuvinieki cilvēkam ir, bet atkarības dēļ radinieki nevēlas viņu savā tuvumā. Cēsu novada Sociālā dienesta vadītāja, kas ilgstoši vadīja Pilngadīgo personu atbalsta nodaļu, vērtē, ka nereti alkohols ir pavadoša problēma, kas nāk līdzi krīzes situācijām, kad cilvēks šķīries, piedzīvojis ekonomisko krīzi vai veselības problēmas: “Piedzīvo dzīves likstas, no kurām netiek ārā. Bet mēs strādājam arī ar atkarīgajiem, parādot iespējas, kā atveseļoties. Protams, vienmēr paša cilvēka ziņā paliek, ko viņš dara, lai mainītu savu dzīvi. Bet ir bijuši ļoti pozitīvi gadījumi, kad pēc ilgstošas alkohola lietošanas cilvēks saņemas un dzīvi sakārto. Taču ir tādi, kuriem iet kā pa kalniem un lejām, un tas ir nebeidzamais stāsts. Bet vienmēr priecājamies, ja izdodas.”      

Vēl I.Kārkliņa ievērojusi, ka daļa bezpajumtnieku ir pieauguši vīrieši, kuri pārāk ilgi, pat pusmūžā, ir bijuši mammu atbalstīti: “Vīrietis ir nenobriedis, kad mamma no dzīves aiziet, nespēj sevi nodrošināt un paliek uz ielas.” Viņa vērtē: “Sabiedrībai mēdz būt viedoklis, ka viņi ir izstumtie, bet viņi nav tādi. Viņi ir tādi paši kā mēs visi, tikai ir bijusi situācija, kurā dzīve ir sagrozījusies tā, ka nav varējuši pareizi reaģēt vai nav bijis nepieciešamais atbalsts.”

Savukārt pašvaldības policijas priekšnieks Guntars Norbuts pastāsta, ka par bezpajumtniekiem reizēm kļūst arī tie, kuri izcietuši sodu ieslodzījumā, bet, iznākot brīvībā, darba un māju nav. “Ir arī tādi, kuri ar visiem ir sastrīdējušies. Bezpajumtniekiem ir vēlme būt neatkarīgiem, darīt to, ko pašiem gribas, nevis klausīt citus, viņi tā jūtas labi. Ir cilvēki, kuri dzīvo pie radiem, bet, kad ir sadzērušies, viņus nelaiž mājvietā, tad izvēlas gulēt kāpņutelpā. Vēl esmu pieredzējis, ka vairāki tiek ievietoti pansionātā, bet daudziem tur nepatīk, jo tur arī neļauj lietot alkoholu. Viņi no iestādes mūk. Tomēr jāteic, ka šo gadu laikā kontingents par 90% ir nomainījies gan tādēļ, ka daļa dzīvi ir sakārtojuši, citi nomiruši, bet viņu vietā nāk jauni. Jāteic, bezpajumtnieki bijuši visos laikos,” secina G. Norbuts.

Bezpajumtnieki nerada lielākās problēmas

Pašvaldības policijas priekšnieks Guntars Norbuts pastāsta, ka novadā bezpajumtnieku skaits proporcionāli ir līdzīgs kā citviet: “Jo lielāka teritorija, jo vairāk šādu cilvēku. Mūsu novadā lielākā daļa bezpajumtnieku ir Cēsīs un vēl pāris Liepā. Bet viņu nav tik daudz, lai kļūtu neprognozējami. Viņi mums nerada sarežģītākās problēmas. Tikai, tā kā Cēsu atskurbtuve sniedz pakalpojumus Siguldas, Smiltenes un Valkas paš­valdībām, pie mums nonāk pārmēru iereibuši no citiem novadiem. No rīta pamostoties, cilvēks saprot, ka nav savā mītnes vietā, bet atpakaļ nesteidzas. Bezpajumtniekiem piemīt prasme atrast līdzīgi domājošos, tad viņi tepat uzkavējas.

Mēs esam tā institūcija, kas kopā ar Sociālo dienestu patiešām redz viņus visus, kurā vietā kurš atrodas. Mums ir cieša sadarbība ar dienestu, regulāri apmaināmies ar informāciju, kur bezpajumtnieki pārvietojas un kur mitinās. Šie cilvēki dalās divās kategorijās: vieni ir tie, kuri dodas uz Sociālo dienestu, lūdz palīdzību un tad arī dodas uz naktspatversmi un dienas centru; otri ir tie, kuri paši sev meklē apmešanās vietu, piemēram, kādas dārza būdas vai citus mitekļus, kurus uzskata par labiem esam – gan ar īpašuma saimnieka atļauju, gan bez tādas. Visus regulāri apsekojam. Tā bijām pie cilvēka, kurš uzcēlis un nosiltinājis telti netālu no Gaujaslīču dienas centra. Viņš tur nolēmis pavadīt visu ziemu, ir apņēmības pilns, turklāt nevēlas saņemt sociālo palīdzību,” teic G.Norbuts.

Stāstot par vietām, kur apgrozās bezpajumtnieki, pašvaldības policijas priekšnieks norāda, ka tās ir cilvēku pulcēšanās vietas – centrs, autoosta, tirdzniecības centri -, jo tur var dabūt kādu cigareti vai izdiedelēt naudiņu. “Tādēļ viņi ir redzami gan stacijā, gan pie lielā “Maxima”, gan centra “top!” veikala. Redzam viņus arī novērošanas kamerās, bet, kamēr bezpajumtnieks    sēž un nevienam virsū neskrien, nerīkojamies. Ja diedelē naudu vai lieto alkoholu, aicinām doties prom un netraucēt citu mieru un sabiedrisko kārtību, jo nevienam nepatīk, ja prasa naudu. Mums arī ziņo par ubagošanas, diedelēšanas gadījumiem,” atklāj G.Norbuts.

Kad bezpajumtnieki ir dabūjuši alkoholu, rīcība mainās, pārceļas uz vietām, kas nostāk no cilvēkiem. “Bet brīdī, kad zaudē spēju pārvietoties, viņi mēdz uzrāpot uz ceļa vai autobusu pieturā, jo zina, ka tad kāds pamanīs, ziņos policijai un tā viņu savāks,” pastāsta G.Norbuts. “Iedzīvotāji gan mums zvana pa tālruni 8911, gan informē Cēsu novada lietotnē – gan par pārmērīgu alkohola lietošanu, klaigāšanu, naktsmiera vai sabiedriskās kārtības traucēšanu vai prettiesiskām darbībām.”

Pašvaldības policija novērojusi, ka alkohola patēriņš palielinās, līdzko ir saņemta pensija vai pabalsts. Tad gadās, ka arī cilvēki, kuri mitinās naktspatversmē, pa dienu pārmēru lietojot alkoholu, nonāk kaimiņos – atskurbtuvē. “Ziemā šiem cilvēkiem pievēršam lielāku uzmanību. Viņi gan arī paši vairāk pulcējas telpās, mēģina tikt publiskajās tualetēs, jo meklē siltumu, bet alkohola reibumā nejūt, kur atrodas, un, ja ir ārā, ķermenis var ļoti ātri atdzist, cilvēks var aiziet pavisam. Ir bijuši nosalšanas gadījumi. Ja cilvēku aukstā laikā konstatējam uz ielas alkohola reibumā, izsaucam mediķus, kas uz vietas pārbauda viņa veselības stāvokli, un, ja tas ir normāls, iespēju robežās nogādājam mītnes vietā, jo mūsu mērķis ir neatstāt cilvēku bezpalīdzīgā stāvoklī. Vienmēr aicinu arī novadniekus nepaiet vienaldzīgi garām šādiem cilvēkiem, informēt par viņiem. Mums ir jābūt iecietīgiem un saprotošiem, jo jebkurš, pat nomaldījies cilvēks, ir cilvēks.”

Inga Kārkliņa uzsver līdzcilvēku atsaucību: “Paldies līdzcilvēkiem ne tikai saistībā ar bezpajumtniekiem, bet ar jebkuru, ko pamanījuši nelaimē. Mēs redzam, ka cilvēki ievēro, kad kādam ir nepieciešama palīdzība, dod mums ziņu. Dažs pats nespēj izvērtēt, ka viņam ir nepieciešama palīdzība, kaut vai īslaicīgs atbalsts, un tad līdzcilvēku iesaistīšanās ir nozīmīga. Cēsu novadā cilvēki ir ļoti aktīvi, palīdzēt griboši – gan paši palīdz, gan informē mūs. Un, jo vairāk kopā domāsim, redzēsim un ziņosim, jo vairāk varēsim palīdzēt un mums būs veselīgāka sabiedrība.”

Palīdz sakārtot dzīvi

Ja bezdarbnieki vēršas Sociālajā dienestā, darbinieki palīdz sakārtot dzīvesvietas jautājumu, piemēram, pieteikties soci­ālajam dzīvoklim. Tā 2023. gadā četri cilvēki iekārtojās sociālajā dzīvoklī, Sociālais dienests seko, lai neveidojas komunālie parādi.

Ja cilvēkam nav ienākumu, palīdz nokārtot garantētā minimālā ienākuma pabalstu. Ja ir veselības problēmas, tad sakārtot veselības jautājumus, primāri atrodot ģimenes ārstu, kas tālāk var nosūtīt uz vajadzīgajiem izmeklējumiem un tad jau vajadzības gadījumā nokārtot invaliditātes pabalstu. “Izstāstām arī par iespēju saņemt siltu maltīti. Arī tad, ja cilvēks nevēlas uzturēties naktspatversmē, tik un tā nomazgāties, izmazgāt drēbes. Noteikti informējam par iespēju lietderīgi pavadīt laiku    dienas centrā, lai nav jāpavada laiks stacijā vai veikalā,” klāsta Inga Kārkliņa. “Ir bezpajumtnieki, kuri ļoti novērtē, ka viņiem pretī ir cilvēks, kuram var izstāstīt par problēmām un kopīgi rast risinājumus. Saņemam paldies, ka uzklausām, sastādām sociālās rehabilitācijas plānu un dodam iespēju.”

Redzēt, ka var citādi

Nodibinājuma “Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Diakonijas centrs” kopienas centram “Gaujaslīči” pirms vairāk nekā četriem gadiem telpas Gaujaslīčos tika piešķirtas ar nosacījumu, ka te būs arī dienas centrs bezpajumtniekiem. Vineta Fišere, kopienas centra “Gaujaslīči” vadītāja, pastāsta: “Regulāri nāk septiņi, bet ir arī tādi, kuriem ir nosūtījums uz dienas centru, bet ne reizi neesmu viņus redzējusi, jo katram ir savas domas, kā ir jādzīvo. Daudziem ir labā griba, vēlme nedzert, rīkoties, bet miesa ir vāja, jo atkarība ievelk un paliek arvien spēcīgāka. Bet ir arī pozitīvi piemēri. Tā bija vīrietis, kurš piedzīvoja grūtu periodu, operāciju, palika bez darba un dzīvokļa, tāpēc viņam atlika tikai nakts patversme. Bet atveseļojās, dzīvi sakārtoja, darbu dabūja, pats īrē dzīvokli. Viņš teica: “Paldies, ka toreiz bijāt, jo nezinu, kas notiktu, ja nebūtu bijis atbalsts un atspēriena punkts brīdī, kad viss sabrūk.””

Vineta Fišere vērtē – ir svarīgi, ka cilvēkiem ir iespēja dienas centrā redzēt sakārtotu vidi, redzēt, ka var citādi, kā arī, pilnīgi nemanot, apgūt praktiskās iemaņas: skaldīt un ienest malku, zāģēt dēļus, uzturēt kārtību, gatavot siltu ēdienu. Arī mācīties paņemt ēdienu tik, lai paliktu pārējiem, nomazgāt traukus, uzturēt kārtību ap sevi, ievērojot higiēnu un saprotot – ja kāds darbs paveicams, tas jāizdara. “Ir nodarbības arī ar atkarību speciālistu, tās gan ne īpaši patīk, bet speciālists ir pacietīgs. Lai gan esam strīdējušies, redzu, ka viņi novērtē šo vietu, siltu telpu, siltu tēju un ēdienu, turklāt sāk cits citu uzraudzīt,” vērtē kopienas centra vadītāja.