Stipra. No stipras dzimtas

“Man dzīvē ir viss  -  labi bērni, vēl labāki mazbērni. Man ir draugi no jaunības, vecumdienās tāds kolektīvs, ka var apraudāties. Vai nevaru būt laimīga!” saka Jaunpiebalgas amatierteātra “Triksteri” režisore Aina Damroze. Šo pienākumu viņa uzņēmās, kad aktīvie darba gadi jau bija beigušies. Tā A. Damroze atgriezās pie pirms daudziem gadu desmitiem apgūtās profesijas, kurā tolaik tā arī neizdevās nostrādāt ne dienu.
Vai turpināt radošu skatu, enerģiju un pat saglabāt varējumu vadīt kolektīvu, kad jau ieiets devītajā gadu desmitā, ir dabas dāvana vai paša cilvēka veidota izaugsme? Vai labvēlība pret dzīvi un cilvēkiem, dzīvesprieks un apņēmība izdarīt labāko, kas iespējams, ir mantota vai īpaši veidota? Kurš gan var atbildēt uz šo jautājumu! Bet atbildi jau arī nevajag, personības starojums runā pats par sevi.

Stāsti par iedvesmojošiem senioriem aizrauj un mudina arī citus atcerēties, ka iedvesmai tiešām nav vecuma, un šī pielikuma nosaukums ir tieši tas, kā vislabāk raksturot darbīgos, radošos un uzņēmīgos, kaut nodzīvotie gadi ļautu būt daudz rimtākiem.

Pielikumu “Iedvesmai nav vecuma” veido “Druva”, “Rīgas Apriņķa Avīze”, “Saldus Zeme”, “Stars”, “Tukuma Neatkarīgās Ziņas” un nacionālie preses izdevumi “Laimīgā Programma” un “Patiesā Dzīve”.

Dzīve piedāvā ceļus. Kurus izvēlēties, ļaujoties izaicinājumam, ir katra paša ziņā. Tikai pēc gadiem var vērtēt, vai ko nožēlot vai lepoties ar to, ko izdevies paveikt.

Jaunpiebaldzēniete Aina Damroze dzīves gados iemantojusi savējo mīlestību, apkārtējo cieņu, uzticību. Viņu atceras kā Gatartas pansionāta direktori, bet, aizejot pensijā, viņa uzņēmās būt par Jaunpiebalgas amatierteātra režisori. Par teātri Aina sapņoja jaunībā, tagad varēja to piepildīt.

“Cik man gadu, negribas rēķināt, esmu dzimusi 1942.gadā,” ar smaidu saka Aina. Smaids, dzirkstošie smiekli ikvienu sarunas biedru mudina atvērties, būt patiesam, uzticēties.

Rūdījums mūžam

Aina dzimusi Krustpilī, tur piebaldzēns no Jēciem satika meiteni no Rēzeknes. “Domāju, ka tādu īstu piebaldzēna asiņu manī nemaz nav. Man patīk dot, neprotu neko pārdot, varu tikai iedot, patīk visus apmīļot. Ja jūtu, ka esmu lieka, neuzbāžos, māku paiet malā. Manī nav piebaldzēna atturības un vēsuma,” saka Aina un pastāsta, kā savulaik neiekļuva filmā “Aija”. Skata filmēšanai Apšu baznīcā vajadzēja kārtīgus latviešus. Izvēlējās Gatartas pansionāta vecīšus, arī viņu un vīru Jāni, kuram bija jābrauc ar zirgu. “Man uztaisīja copi, saģērba, nolika stāvēt pie ērģelēm, pārējie sēdēja priekšā solos. Operators filmē, un es redzu, ka mani ne. Piecēlos pirkstgalos, lai redz, bet saņēmu aizrādījumu, lai pieliecos, pēc brīža atkal lēnām izstiepos. Nekā, mani tā arī neparādīja, pārējie gan filmā redzami. Draudzene Biruta vēl pirms filmēšanas pateica: “Tevi nerādīs, tu neesi latviete.” Bet es filmā biju, tikai mani nevar redzēt,” smejot    atceras Aina un piebilst, ka vecāki katram    iedod kaut ko no sevis, no tā neaizbēgt.

Tēvu iesauca leģionā, un kara gadus Aina ar māsu un mammu nodzīvoja Latgalē. “Daudz no bērnības atceros, arī to, kā māju aplenca, karavīri rindā nāca, tad visi nokrita zemē, piecēlās, tad skrēja tālāk, atkal nokrita zemē. Kad tēvs atgriezās no lēģera, pārcēlāmies uz Piebalgu. Ne­mācēju vidzemnieciski runāt, teicu: “Mož īšu.” Vecaistēvs smējās, kas tie par vārdiem,” atmiņās kavējas Aina. Ģimenē auga seši bērni, un viņa uzsver, ka pieticība un trūkums iemācīja rūpēties par visiem, gādāt, lai visiem pietiek.

“Esam četras māsas un divi brāļi, visi turamies pretī saviem gadiem,” teic Aina.

Viņa mācījās Gaujas skolā. Pa ceļam uz mājām bija šķūnis, tur kaimiņu bērni spēlēja teātri. “Es biju ragana. Mamma sāka uztraukties, ka man jau no raganas spēlēšanas metas kūkums. Teātris ļoti patika,” stāsta jaunpiebaldzēniete. Viņa neklātienē pabeidza 8. klasi Jaunpiebalgas vidusskolā un iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā, ieguva teātra režisora specialitāti. “Sa­ņēmu darba norīkojumu prom no Piebalgas, bet, tikko biju iepazinusies ar Jāni, atgriezos Jaunpiebalgā. Te darba nebija. Diplomdarba izrāde Gatartas Tautas namā palika vienīgā, ko iestudēju,” atmiņās kavējas Ai­na.

Viņa apprecējās ar piebaldzēnu, strādāja putnu fermā turpat pie mājas, tad piena savāktuvē Gatartā, ģimenē auga meita un dēls.

Tajā laikā cilvēkiem pašiem bija jātiek ar visu galā, atgādina Aina, un viņi tika. “Vīra vecāmāte  par mani bija teikusi: “Vai dieniņ, ko darīsim, maza auguma, nebūs lielā darba darītāja.” Dūšas man nekad nav trūcis, sienu zārdā krāvu lielākus klēpjus par sevi. Viss bija jāpagūst, katram taču bija mājās saimniecība, lopi, dārzs, bērni un vēl darbs. Kad uznāca pārgurums, bija jādabū otrā elpa. Tāpat jau aizgājām uz ballēm, vīramāte no rīta cēla augšā: “Vai dienī, lopīni bauro! Vai tad uz  kūti necelsities!” Bet tā nāca miegs!” atmiņās pakavējoties jaunībā, stāsta Aina. “Viss bija jāpagūst, jo nebija izvēles, lai gan ar šodienas prātu domājot, varbūt tik daudz un smagi nestrādātu.

Ar sapratni un iecietību

Ainas dzīve mainījās, bet ikdiena nekļuva vieglāka, kad 1974. gadā saņēma piedāvājumu kļūt par Gatartas pansionāta direktori.

“Pirms tam nevienā pansionātā nebiju bijusi. Man mājās vienmēr bijuši veci cilvēki, mācēju ar viņiem saprasties,” saka Aina un atklāj, ka, sākot strādāt un vadīt iestādi, nepratusi uzrakstīt pavēli, bija jāmācās lūgt no citiem. “Es uzticos   cilvēkiem, bet, kad esi atbildīgs un kaut kas notiek nepareizi, dzīve per tevi,” bilst pansionāta bijusī direktore.  32 darba gados piedzīvots un pārdzīvots daudz dažādu situāciju, kas reizē arī atklāj to laiku.

Ietekmīgākais tā laika laikraksts “Cīņa” rakstīja, ka Ga­tartas pansionāts ir bezdibeņa malā. Pansionātā bija blaktis. “Ko tikai nedarījām, indētāji brauca un brauca, nekas nelīdzēja. Un viss sākās līdz ar remontu, kad no sienām noplēsa dēļus un sāka pārbūvēt istabiņas un trešo stāvu,” atceras Aina.  “ Vietējie sarunās atklāja, ka blaktis šajā ēkā bijušas vēl, kad te bija skolas internāts. Dzelzs gultiņu kājas liktas  konservu kārbās ūdenī, lai kukaiņi nerāpo uz augšu pie bērniem.” Blakšu oliņas dzīvojot ļoti ilgi, kad atplēsa dēļus, tās palaida brīvē.

“Mani rajonā izsauca uz komisiju, un tur skaidri pateica: “Jums ieteiktu paņemt baltu papīra lapu!” Aizbraucu mājās un uzrakstīju atlūgumu, bet tad iestājās spīts – kāpēc, es darīju visu iespējamo, izdariet labāk! Gadus piecus cīnījāmies, dezinfektori pie mums bija jau kā darbā,” stāsta bijusī direktore. Nākamā cīņa bijusi ar faraonskudrām, kuras tika ievestas ar humāno palīdzību. Ar tām gan ātri tika galā.

Kāds bija uzrakstījis sūdzību, ka pansionātā nokauts sivēns un tikai vienreiz iedotas aknas, ne gaļa. Ieradās kontrole. “Dar­biniekiem neļāva sarunāties, svēra gaļu. Es no aizvainojuma raudāju. “Ko uztraucaties, jums te nekā tāda nav!” kontrolieris promejot noteica,” atceroties tā brīža sajūtas ar ironiju balsī stāsta Aina.

Pārmetumi saņemti arī par to, ka vīrs strādā pansionātā. “Vienmēr par savējiem esmu rūpējusies. Pansionātā strādāja arī divas manas māsas, māsas vīrs. Nevienam nebija nekādu atlaižu, to jau citi darbinieki redzēja. Pēc sarunas kontrolētāja prasīja, vai pansionātā nevarētu uzņemt viņas radinieci,” pastāsta Aina un atminas, kā, pārbaudot tīrību istabiņās, ierēdnis ar pirkstu pavilka pa skapjaugšu, tad mediķim gar balto virsvalku, lai redzētu, vai nav putekļi. Arī kontrolētāji gadījās pavirši un pārbaudes aktos sarakstīja izdomātas, faktiem neatbilstošas lietas. Tad nācās pierādīt patiesību. “Viens tāds akts, kurā 11 muļķības, man saglabāts,” nosmej bijusī direktore. “Jā­bīstas ir tad, kad kaut ko esi aplam izdarījis vai ko neizdarījis.” Cik pūļu un enerģijas vajadzēja, lai panāktu, ka pansionātā ierīko liftu, jo iemītnieki no trešā stāva vispār netika ārā! Kad tas izdevās, pansionātā bija svētki.

Ikdiena pansionātā ritēja savu gaitu, bija gan prieki, gan grūti brīži.

Kad Aina sāka strādāt pansionātā, tajā dzīvoja, kā viņa saka, ņipri kolhoznieki, vien daži bija guloši. Gatartas pansionāta saim­nieks bija lauksaimniecības pārvalde. Ar katru gadu te mājvietu atrada cilvēki ar aizvien lielākām veselības problēmām. 

“Katru dienu izstaigāju istabiņas, aprunājos. Savu reizi biju arī friziere.      Kāds esi bijis dzīvē, vecumā neizmainies, katram savs raksturs. Vecīšiem sāpēja, ka bija aizmirsti, izstumti no dzīves. Mūžu nostrādājuši kolektīvā, un nu vairs nevienam  viņi nerūpēja. Ja kāds no kolhoza pie savējiem atbrauca, tas jau bija notikums. Nosvinējām arī vienas kāzas,” atmiņās kavējas Aina un atgādina, ka vieskoncerti, dažādu svētku svinēšana sākās līdz ar Atmodu.

Bijusī direktore, atskatoties uz darba gadiem, vērtē, ka ikdienā vadījusies no pieredzes, attiecības ar pansionāta iemītniekiem veidojusi kā ar saviem vecvecākiem. “Psiholoģiju tolaik nemācīja, tādu sociālo darbinieku nebija, biju direktore un tāpat kā citi darīju visu, kas bija jādara,” teic Aina un atklāj, ka, rūpējoties par veciem cilvēkiem, galvenais – jābūt iecietīgam. “Jābūt gatavam, ka uz tevi var sakliegt, jārēķinās, ka daudziem ir problēmas ar atmiņu, domāšanu, jāsaprot, ka to, ko saka, tā gluži nedomā. Tas prasa stiprus nervus,” pieredzē dalās pansionāta bijusī vadītāja.

Līdzās savējie

Šodien grūti iedomāties, kā savienot darbu ar mājas rūpēm, ja ir saimniecība, bērniem nav bērnudārza. “Vīramāte bija atbalsts, viņa pieskatīja bērnus, pa dienu gādāja par māju. Mums pagalmā bija atvesti akas grodi, kad gāja pārsiet vai slaukt govis, jaunāko mazbērnu ielika grodā,” ar smaidu atceras Aina un uzsver, ka nevar iedomāties, kā varēja iztikt bez veļas mašīnas.

“Katrai nākamajai paaudzei dzīve ir vieglāka. Ja ne garīgi, tad fiziski noteikti. Tāda, kāda bija mums, pat nav iespējama. Garīgais darbs paņem lielu enerģiju, bet fiziskās izturības daudziem nav. Tagad jau arī jādomā aizvien mazāk, var taču paprasīt mākslīgajam intelektam. Nemā­ku izmantot, pagaidām,” pārdomās dalās Aina.

Kad viņa devās pensijā, dēls Aivars kļuva par pansionāta direktoru. Pirms tam vairākus gadus strādāja par sociālo darbinieku. “Viņš ir komunikabls, labi saprotas ar cilvēkiem, prot uzklausīt,” par dēlu saka mamma, bet par meitu teic: “Lāsma ir šerpāka, ar lielu enerģiju, pateiks, kā ir.” Lāsma ir Jaun­pie­balgas deju kolektīvu vadītāja.     

Ainas sejā atplaukst mīļš smaids, kad viņa stāsta par mazbērniem. Visi pieci jau lieli, bet vecmāmiņai    aizvien gribas viņus palutināt. “Es viņus ļoti mīlu. Mazbērni pāri visam…,” klusi saka Aina. Vīrs Jānis jau aizsaulē, par kopā noietajiem gadiem viņa runā ar mīlestību.

Viss sākās siena šķūnī

Aina aizgāja pensijā un sāka iejusties nesteidzīgas dzīves ritmā, bet Jaunpiebalgas amatierteātris tolaik meklēja režisoru. “Kad bērni mācījās Piebalgas pamatskolā, tur biju iestudējusi pāris ludziņu. Kāds to bija atcerējies un mani uzrunāja,” saka Aina un atzīst, ka atgriezties jaunības sapņos nebija viegli. Trau­cēja  šaubas, vai varēs, vai izdosies. Bet, mācoties tehnikumā, pie viņas fotogrāfijas goda plāksnē bija rakstīts: “Auziņa Aina    – aktīva, dedzīga, labi mācās, par viņu var teikt – meitēns ar uguntiņu.” Tā uguntiņa un dedzība nekur nebija zudusi. Divdesmit gados iestudēts vairāk  nekā 20 izrāžu un dzejas uzvedumu.   

“Teātra darbībā bija bijis pārtraukums, tas veidojās no jauna. Tas bija svarīgi, jo nepārņēmu kolektīvu ar tradīcijām, tās veidojam paši,” bilst režisore un ar gandarījumu stāsta, ka skatītāju pulks ar gadiem palielinājies, “Trik­sterus” gaida tuvos un tālākos kaimiņos. “Pirms gadiem vasarās vai katrās brīvdienās braucām spēlēt, tad pagastam bija autobuss, varēja arī mantas sakraut. Laukos aktieri nevar atļauties maksāt, lai brauktu spēlēt. Saka jau, ka dara to sava prieka pēc, bet vai lauciniekam nav, ko darīt? Cilvēki grib redzēt izrādes, tās apmeklē. Ja lauku tautas namā ir simts skatītāju, vai tas ir maz? Ja luga iestudēta, tā taču ir jāspēlē!” atzīst režisore un piebilst, ka savulaik mācījusies reālistisko teātra skolu un pašai šodienas teātris nepatīk.

“Man patīk, ja izrāde ir par seniem laikiem, tad redzu tā laika tērpus, scenogrāfiju, attiecības. Man nepietiek, ka uz skatuves ir krēsls un  aizmugurē ekrānā kaut ko rāda. Televīzijā cenšos izrādes noskatīties un saku – labi, ka nav jāmaksā par biļeti. Tagad aktieriem vairs dikcija nav tik skaidra, teikto bieži grūti saprast. Tehnikumā daudz  mācīja runāt, jo vārds jāaiznes līdz skatītājam. Ja aktieri runā neskaidri, man tas nav pieņemams. Protams, amatierteātriem nevar prasīt visu to, kas jāspēj profesionāļiem,” šodienas teātri raksturo amatierteātra režisore.

Ainai tuva ir dzeja. Skatītājus jaunpiebaldzēni uzrunājuši ar  Ā. Elksnes, E. Veidenbauma, A. Čaka, M. Svīķes dzejas uzvedumiem. Īpašs režisorei un aktieriem bija Knuta Skujenieka dzejas uzvedums “Es nāku no mazas tautas”. Dzejnieks viesojās Jaunpiebalgā. “Viņš mūs aicināja septembrī parādīt uzvedumu savā Salaspilī. Mēs apsolījām, bet Dieviņam bija savi uzdevumi…,” klusi saka jaunpiebaldzēniete. Viņa atzīst, ka dzejas uzvedumiem ir maz skatītāju, arī  ne katram aktierim patīk dzeja, bet dažās rindās pateiktās atziņas, ieklausoties atgādinājumā par dzīves vērtībām, raisa pārdomas, skatītājs sāk domāt, kļūst gudrāks. Arī aktieris.

“Dzeju nedrīkst deklamēt, tā jārunā. Man nepatīk, kā dzejnieki runā savu dzeju. Viņi to dara savā ritmā, grūti saprast, uztvert pateiktās domas,” vērtē Aina un atklāj, ka, izvēloties kādu lugu, vispirms saskaita, cik tajā vajag aktieru, vai teātrī ir atbilstoša vecuma dalībnieki, vai pietiek vīriešu.   Kad aktieri iemācās tekstu, kopā tiek meklēti būtiskie akcenti, kurus izrādē uzsvērt, parādīt, domāts, kā izspēlēt, lai būtu patiesi. Pateikti vārdi jau nenozīmē, ka skatītājs tiem notic. Aktieri paši gādā tērpus, kultūras nams ikdienā ļoti atbalsta savu kolektīvu.

“Ja izrāde izdodas, ir gandarījums, ja skatītāji saka, ka pati-kusi, prieks, ja novērtē skatē – lepnums, ka varam,” bilst režisore un pastāsta, ka pati gan teātri spēlējusi tikai bērnībā šķūnī un vēl tehnikumā. Pēc tam tikai vienreiz. “Aktrise bija saslimusi, bija jāielec mazā lomā, tekstu zināju. Izgāju uz skatuves, un pēkšņi galvā tukšums, melnais caurums. Pagriezos pret partneri: “Kas man jāsaka?” Pateica, un viss bija kārtībā. Ja tā gadās, tas, kurš ir blakus, izvelk, nevis suflieris. Mums nevienā izrādē nav sufliera. Man izrāde, ja dzirdu suflieri, ir norakstīta. Esmu redzējusi izrādi, kur aktieri datorā seko līdzi tekstam, man tas nav pieņemami,” stāsta Aina un piebilst, ka sarūgtina tas, ka skatēs žūrijai ir mīluļi, saņem augstu vērtējumu, pēc tam skatītāji stāsta, ka viesizrādē redzējuši nepārliecinošu spēli.

Patlaban “Triksteri” iestudē novadnieka Jāņa Jēpja-Baldzēna lugu “Bārenīte un mātesmeita”. Viņš bija Jaunpiebalgas pagasta valdes priekšsēdētājs,    Jaunpie­balgas kultūras biedrības priekšnieks. Piebalgā un citur Latvijā amatierteātros iestudējis vairāk nekā 300 izrāžu, sarakstījis ap desmit lugām. “Savējos neesam spēlējuši, jāatdod gods. Lugā darbojas 15 aktieri. Tajā ir daudz Piebalgas senvārdu. Būs programma ar to skaidrojumiem. 23. maijā pirmizrāde, bet vēl izrādē ir vietas, kas neizdodas, vēl jāizstrādā mizanscēnas,” pastāsta režisore un par savējiem saka: “Mums kopā ir labi. Tik ilgi nestrādātu, ja viņi mani neauklētu. Es bez saviem mīļajiem aktieriem esmu nulle.    Nudien nevarēšu nomirt, būs žēl viņus atstāt.”

Tik jādzīvo

“Man dzīvē ir viss  -   labi bērni, strādā sociālajā un kultūras jomā, vēl labāki mazbērni, kuri iet savu ceļu. Man ir draugi no jaunības, vecumdienās tāds kolektīvs, ka var apraudāties. Vai nevaru būt laimīga! Nedomāju, cik man gadu, šķiet, varētu kalnus gāzt, bet, kad sāku gāzt, tad jāelso, kājas sāp, jāapsēžas. Iedzeru drapes un eju tālāk. Galvenais – saglabāt optimismu. Apkārt ir tik daudz labu cilvēku, darvas piliens ir tik mazs, ka tas nespēj sabojāt attieksmi pret dzīvi.   Kopā ar mīļiem cilvēkiem, draugiem un vēl teātri nevari nebūt optimists, bet, lai turētu līdzi, jābūt formā.

Man nekur nav jāsteidzas, daru to, kas patīk. No rīta ap pusastoņiem pieceļos, paēdu brokastis, izdzeru sauju zāļu, noskatos savus seriālus “Solījums” un “Mīlas viesulis”. Tad eju pie datora, izspēlēju sudokus, vidējais līmenis man izdodas. Pēc tam gatavoju pusdienas, paēdu, atkal iedzeru zāles, atpūšos. Ēdu visu, neko sev neliedzu, neesmu veselīgā uztura turētāja. Man negaršo jūras veltes, garšo gaļa. Divreiz nedēļā ir mēģinājumi, tiem jāgatavojas. Vakarā televīzijā paskatos ziņas, kultūras raidījumus, paadu, lielākoties zeķes,” atklāj Aina Dam­roze un uzsver: “Sievietes manā dzimtā visos laikos bijušas stipras.”