Ar mīlestību pret kartupeļiem gan zinātnē, gan pašu galdā

“Kartupeļi nav tie, kas uzbaro,” zina teikt to pētniece Ilze Skrabule. Viņa ar smaidu piekrīt, ka tur drīzāk vainīgas būs treknās mērces, ar ko cilvēki nereti kartupeļus pasniedz ēdienreizēs. Laikā, kad kartupeļi nonāk zemē un līdz jaunajai ražai vēl jāuzgaida, ir vērts palūkoties, ko tad sevī slēpj šis daudzās zemēs un arī pie mums iecienītais
kultūraugs.

Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Laukaugu selekcijas un agroekoloģijas nodaļas vadošā pētniece Ilze Skrabule pastāsta, ka, mācoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (Tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU)-aut.), bijusi praksē Priekuļu selekcijas stacijā un tā arī palikusi šeit strādāt. Sākumā gan nav strādājusi pie kartupeļiem, bet pēc tam turpinājusi pazīstamā kartupeļu selekcionāra Viļa Gaujera darbu.

Jautāta, vai nav bijis grūti ilgstoši darboties zinātnes lauciņā, Ilze atzīst: “Ja ir interese, tad nav grūti. Kad sāc interesēties par kādu jautājumu, tā uzzini arvien kaut ko jaunu un ir aizraujoši pētīt tālāk.” Kā jaunībā ieinteresējusies tieši par kartupeļiem, tā vēl joprojām Ilze Skrabule par tiem stāsta ar aizrautīgu prieku. Ar smaidu teic, ka kartupeļi viņu gan ieveduši zinātnē, gan izvadājuši pa pasauli, daudzviet pabūts, īstenojot dažādus projektus.

Pēc ieguves apjomiem pasaulē kartupelis ir piektais svarīgākais kultūraugs un pirmais starp dārzeņiem. Ir selekcionētas vairāk nekā 2000 kartupeļu šķirnes. Jāatgādina, ka kartupeļi savvaļā aug Dienvidame­rikā. Eiropā tie nonāca 16. gadsimtā, sākotnēji kā eksotisks krāšņumaugs. Pēc 1650. gada vairākās Eiropas zemēs tika atklāta kartupeļu uzturvērtība, īpaši tajos gados, kad bija neraža, laika apstākļu un augu slimību dēļ trūka graudu.

Tāpat Ilze atgādina, ka vēsturiski Eiropā kartupeļus neuzņēma ar atplestām rokām, tiem sava uzturvērtība un noderīgums bija jāpierāda pamazām, daudzu gadu garumā. “Tagad jau daudzas tautas pasaulē domā, ka kartupeļi ir viņu nacionālais ēdiens,” atzīst pētniece, atgādinot, ka šis kultūraugs, pasniegts galdā, ir tuvs ne tikai latviešiem. “Šķiet, agrākos gados ar kartupeļiem visciešāk bija sadraudzējušies cilvēki Īrijā,” saka Ilze, pastāstot, ka tieši kartupeļi veicināja Īrijas pamat­iedzīvotāju skaita pieaugumu. Īru zemnieki dzīvoja angļu kungu pakļautībā, izaudzētais, galvenokārt auzas, bija jāatdod. Kad popularitāti iemantoja kartupeļi, iedzīvotāju skaits valstī piedzīvoja pamatīgu palielināšanos, jo beidzot īri varēja apgādāt sevi ar atbilstošu pārtiku visam gadam. “Kartupeļi visādā ziņā paaugstināja īru dzīves līmeni. Bija vieglāk ne tikai izdzīvot, bet uzlabojās veselība un finansiālais stāvoklis, kas savukārt pacēla arī pašapziņu,” par kartupeļu ienestajām pozitīvajām pārmaiņām Īrijā pastāsta speciāliste. Tiesa gan, īri pēc tam piedzīvoja krīzi. No 1845. līdz 1852. gadam Īrijā plosījās Lielais bads, pazīstams arī kā Kartupeļu bads, uz Eiropu atceļoja tolaik vēl nepazīstama kartupeļu slimība – lakstu puve, un ražas nebija. Ilze Skrabule zina teikt, ka par labu šajā gadījumā nav nācis arī tas, ka tolaik pamatā audzēta viena šķirne, jo tā bijusi ražīga. Tolaik vēl nav bijušas zināšanas, kā ar šo slimību cīnīties. “Tagad tā ir krietni vairāk iepazīta, bet pētniecība vēl arvien turpinās,” paskaidro zinātniece, piebilstot, ka tiek izstrādāti dažādi aizsardzības pasākumi. Tomēr arī lakstu puve mainoties šiem atklājumiem līdzi un pielāgojoties, tāpēc pētījumi jāturpina.

Jautāta, kura valsts mūsdienās ir līderis kartupeļu šķirņu ziņā, Ilze paskaidro, ka sēklu lielākos apjomos ražo Nīderlande un tur ir attīstītas selekcijas firmas. Speciāliste novērtē arī Latvijas veikumu, slavējot, ka valstī ir saglabāta un tiek uzturēta nacionālā selekcija, jo, piemēram, netālajā Somijā vietējā selekcija likvidēta, kas savukārt nozīmē, ka sēklas materiāls ir nepārtraukti jāiegādā. Viņi ir ļoti atkarīgi no citiem. “Mums vismaz šis pamatiņš ir. Maz kas gadās pasaulē, tad mēs vismaz varam kaut kā iztikt,” paskaidro speciāliste. Ilze atzīst, ka latviešu kartupeļu audzētāji kopumā esot gana radoši un labprāt izmēģinot arī dažādas jaunas šķirnes.

Ilze atzīst, ka gan viņai pašai, gan ģimenei kartupeļi garšojot dažādos veidos: gan vienkārši vārīti, gan zupās, tāpat esot apgūta arī gana sarežģītā cepelīnu pagatavošanas prasme. Viņa pastāsta, ka nesen noslēdzies projekts, kurā esot pētīts, kādas kartupeļu šķirnes vairāk iecienījuši cilvēki Latvijā, Igaunijā un Somijā. Projektā arī noskaidroti fakti, kā tieši cilvēki izvēlas baudīt kartupeļus. Gadu gaitā darbojoties šajā jomā un viesojoties dažādās pasaules valstīs, esot iznācis nobaudīt interesantus un ļoti garšīgus kartupeļu ēdienus.

Likteņstāstu un ceļojumu cienītāja

Auciema iedzīvotāja Vija Fogele iecienīto ceļojuma literatūru lasīšanai paņem Cēsu Centrālajā bibliotēkā. Kad ar autobusu iebrauc pilsētā, ir ērti izmantot šo pakalpojumu, bibliotēka turpat līdzās pieturai.

Par jaunajām grāmatām viņa uzzina gan bibliotēkā, apjautājoties, kas jauns, gan jaunākos izdevumus iepazīstot grāmatnīcā. Kad pārdošanā ir kāds jauns izdevums, lasītāja zina, ka pēc pāris nedēļām tas būs pieejams arī bibliotēkā. “Kad ir kāda interesējoša grāmata, iestājos gaidītāju rindā,” teic seniore. “Ir darbi, kurus izlasīt grib daudzi. Reiz, kad rudenī pieteicos grāmatai, biju divdesmitā, līdz lasīšanai tiku pavasarī. Kad man zvana un saka, ka grāmata ir saņemama lasīšanai, noteikti organizējos uz Cēsīm, lai varētu ķerties pie izvēlētā izdevuma lasīšanas.”

Vijas kundze savulaik pati daudz ceļojusi, viņai patīk ceļojumu apraksti. Labprāt lasa Zanes Eniņas rakstīto, un, tā kā savulaik staigāts pa Kaukāzu kalniem, Krimas kalniem un citviet, tad tuvas arī Teodora Ķirša grāmatas par alpīnismu. Viņa ir no ceļotājām, kas, aizbraucot uz citu valsti, patiešām to rūpīgi iepazīst. Kad bija iespēja mēnesi padzīvot ASV, radi, kas tur dzīvo, secināja, ka viņa ir vairāk redzējusi nekā kāds amerikānis, kurš dzīvo savā rančo un neceļo pa tuvējo apkārtni. Taču V. Fogeli ļoti saista arī Latvija. “Te ir daudz, ko redzēt, ir sajūta, ka ir tik daudz, ko mazbērniem pastāstīt, galvenais, lai atmiņa nepieviļ un ļauj to visu atcerēties,” teic seniore.

Ceļojumu atmiņu mirkļi apkopoti 30 fotoalbumos. Tas palīdz atcerēties piedzīvoto, katrs albums ir kā īpašs stāsts par konkrētu vietu, kur būts. “Mums ar vīru kādreiz bija tā dēvētais “ziepjutrauks”, un mēs arī paši attīstījām filmiņas,” atmiņās dalās Vijas kundze.

Vija Fogele labprāt mēdz lasīt arī romānus, gan Danielas Stīlas stila darbus, gan no latviešu autoriem Monikas Zīles rakstīto, patīk arī Daces Rukšānes, Regīnas Ezeras darbi. Nereti pārlasa arī Edvarda Virzas “Straumēnus”. Bet vēl Vijai Fogelei tuvas ir grāmatas par latviešu personībām – aktieriem, dziedātājiem, māksliniekiem.

Tagad seniore biežāk izmanto bibliotēkas piedāvātās iespējas, bet senāk grāmatas vairāk pirka, īpaši viņai patika iegādāties bagātīgi ilustrētās grāmatas par dažādām Eiropas valstīm. Savukārt tagad mazmeitas viņai uzdāvina pavisam cita veida grāmatas – krāsojamās grāmatas pieaugušajiem. Vija labprāt ziemā tās krāso un saņem no mazbērniem atzinīgus vārdus, ka izvēlējusies ļoti skaistus krāsu toņus.

Vislabāk Vijas kundzei patīk lasīt vakaros. “Citiem vakarā vajag miega zāles, bet man palasīt grāmatu,” ar smaidu teic seniore. Tā darījusi gan agrāk, kad diena bija pilna darbu, gan arī tagad, kad dienas ritms ir mierīgāks. “Nekad grāmata man nav nokritusi, arī gaismu vienmēr pamanos izslēgt, nav tā, ka aizmiegu ar grāmatu rokās,” papildina grāmatu lasītāja. Tieši tāpēc, ka lasa vakaros, viņa neizvēlas kriminālromānus, kur šauj un kaujas, tieši tāpat arī izvairās skatīties televīziju raidījumus, kas var lieki satraukt.

Seniore pasūta arī žurnālus, vienmēr sagaidot brīdi, kad tiem ir lielākās atlaides, un tad pasūta visam gadam. Tā viņa regulāri lasa “Ievu” un “Privāto Dzīvi”, pēc tam dod kaimiņienēm, lai arī viņām ir iespēja izlasīt jaunākos rakstus. Tā izdevumiem sākas sava ceļojumu dzīve no rokas rokā. Ja žurnālos aprakstīti zināmi cilvēki, tad informāciju par viņiem izlasa, tā teikt, no viena gala līdz otram, bet visvairāk Viju arī žurnālos uzrunā ceļojumu apraksti. Tāpat arī televīzijā labprāt skatās šādus raidījumus. Vēl seniorei patīk minēt krustvārdu mīklas, bet pērk tādus žurnālus, kur aizmugurē jau ir sarakstītas atbildes, lai, ja ar kādu atbildi aizķeras, var apskatīties un risināt tālāk. Zinot Vijas aizraušanos, uz svētkiem arī radi mēdz dāvināt krustvārdu mīklu žurnālus. “Krustvārdu mīklas ir labas prāta asināšanai, ir, par ko piedomāt un atcerēties,” secina mīklu minētāja un grāmatu lasītāja.