Mazdārziņš veicina aktīvu darbošanos

Jau 44 gadus cēsnieki Laima un Jānis Sūniņi kopj mazdārziņu. Tajā no agra pavasara līdz vēlam rudenim tiek pavadīts daudz laika.

 “Cik te melnzemes un kūdras savests! Vieta purvaina, mitra. Gar dārziņa robežu ir maza upīte, kas ir arī Cēsu un Priekuļu pagasta robeža. Tā pat karstās vasarās nodrošina ar ūdeni,” stāsta mazdārziņa saimnieks un piebilst, ka nu zemes ir par daudz un katru rudeni izaug vairāk nekā pašiem vajag.

“Ja parēķina, cik ieguldām, lai iegūtu pašu audzētu ražu, tas rēķins ir garš. Jāmaksā par zemes nomu, par aršanu, sēklām, mēslojumu. Kūtsmēslu krava — četri kubikmetri — šoruden maksā ap 120 eiro. Tad vēl pašu darbs no pavasara līdz rudenim,” smaidot saka Laima, bet Jānis uzsver: “Ko mēs darītu, ja nebūtu dārza? Sēdētu uz dīvāna un kustinātu kājas. Atbraucam uz dārzu, visu dienu strādājam svaigā gaisā, kārtīgi izkustamies. Var ieiet siltumnīcā, apēst kādu tomātu, ogas no krūma. Kad burkāni neizauga, tirgū maza buntīte bija jāpērk par pusotru eiro. Kartupeļiem pavasarī un rudenī vienāda cena.”

Abi gan atzīst, ka strādājot dārzā, nepiedomā, kad kļūst par grūtu un iesākto vajadzētu likt mierā. “Bieži saku, lai Laima beidz, atpūšas,” stāsta Jānis, bet dzīvesbiedre optimistiski atteic, “nevar taču atstāt metru neuzraktu, jāpabeidz! Pēc tam ir grūti tikt ārā no gultas, bet vajag tik izkustēties, un var iet tālāk. Tagad jau arī ir visādas smēres.”   

Dārza darbos saimnieki izmanto visdažādākos parastos rokas instrumentus. Tā pieraduši. Kad meita vecākiem uzdāvināja saliekamu soliņu un ceļgalu paliktni, lai ērtāk ravēt, Laima un Jānis, atzīst, ka nodomājuši, kur tādu liks. Gadu dāvana stāvēja neizmantota, bet šovasar tika pamēģināta. “Tiešām ērti, var sēdēt un ravēt, var uz ceļgaliem rāpot un, atspiežoties uz so­liņa, viegli piecelties,” paskaidro Lai­ma, bet Jānis pasmaida: “Ir mums arī moderna tehnika.”

Lai beigtos aktīvā sezona un dārzs atpūstos, vēl darāmā daudz. “Puķes vēl zied, kāposti, burkāni aug, sēklas jāsavāc. Zeme tik mitra, ka nevar ne uzrakt, ne izravēt nezāles,” bilst Laima un uzsver, ka katra vasara dārzā ir citāda. Šopavasar burkānus nācies sēt trīs reizes. No pirmajiem sētajiem uzdīga vien dažs, jo bija sauss, otrreiz pirms Jāņiem — neizdīga neviens, bet jū­lija sākumā sētie aug. “Mazie ir sulīgāki,” atgādina Laima un pastāsta, ka puķēm, kurām vien var, pati ievāc sēklas. Tad sējot nav jāknapinās, un, ja neuzdīgst, nav zaudējumu. “Sēklas ir ļoti dārgas, paciņās vien dažas,” bilst Laima, bet Jānis uzsver, ka dārzs ir liels, tas pavasarī jāpiepilda. Bieži vien kaimiņi piedāvā kādu sauju pāri palikušu sīpolu, kādas jaunas šķirnes kartupeļus, zeme ir, jāiestāda. “Puķes skaisti zied līdz vēlam rudenim,” uzsver Laima. Pavasarī sējot un stādot, arī jārēķinās, ka stirnas apskādēs bietes, burkānus, ūdensžurkas nograuzīs savu tiesu, tad vēl maijvaboļu kāpuri, Spānijas kailgliemeži. Jānis vērtē, ka šovasar stirnas bijušas nekaunīgākas nekā iepriekšējos gados, bet kailgliemežu maz, krēslā nav pat braucis lasīt. “Pagājušajā vasarā gliemežu lasīšana bija kārtīga sportošana. Lasīju, pēc tam skaitīju. Savācu ap pieciem tūkstošiem. Ja to nedarītu, nez’, kas būtu šovasar,” atklāj mazdārziņa saimnieks.

Jānis pastāsta, ka šoreiz nav izauguši arbūzi. Vien divus bijis vērts pagaršot, bet vienu vasaru smagākais svēris deviņus kilo­gramus. Dzīvoklī podiņā izaudzē stādus, tad stāda melnajā plēvē. Gurķus tāpat, jo abiem kājas jātur siltumā.
Siltumnīcā krāsojas tomāti, briest lielas kāpostgalvas un aizvien jaunas lapas dzen kalē kāposti. Saimnieki visu vasaru cītīgi raudzījušies, lai nebūtu kaitēkļu, tos nolasījuši ar rokām. “Kalē kāpostus atstājam dārzā, ziemā, ja ir vēlēšanās, var atnākt pēc lapām. Zupa ir gardāka nekā ar galviņkāpostiem,” pastāsta cēsniece. Bet ķirbjus, kas ik rudeni saaug vareni, viņa marinē kopā ar papriku.

“Kas izaudzis, salikts burkās. Ne­eksperimentēju, zinām, kas mums garšo,” uzsver Laima un atzīst, ka tāpat kā katru rudeni raža lielāka nekā pašiem vajag, būs, ar ko padalīties.

Visa vasara aizvadīta, strādājot dārzā. Cēsnieki pastāsta, ka agrākos gados braukuši pie Ni­niera nūjot, tagad vairs ne, jo tur ik uz soļa ir zalkši. Tiesa, tie iemanās dzīvot arī dārzā un sildīties siltumnīcā.

Ziemā dārzs atpūtīsies, saimnieks atnāks vien notīrīt siltumnīcai sniegu, paņemt kādu kalē kāpostu lapu. “Ziemā katru dienu ejam loku pa pilsētu. Viens pazīstams cēsnieks stāsta, ka dzīvos 120 gadus, kad satieku, allaž pajautāju: “Nu kā ar 120?” Viņš vienmēr atbild: “Viss notiek.” Viņš ir jaunāks par mums. Neko jau nevar darīt, veselības dēļ ar gadiem kļūsti lēnāks, ar to jārēķinās, “ saka Jānis, kuram līdz 120 vēl tālu, jo ir vien 84, bet Laimai par gadu mazāk. Un cik tad vairs līdz februārim, kad būs jāsēj paprika!