Grāmatas atver pasauli

Mēnesī izlasīt piecas, sešas biezas grāmatas priekulietei Ritai Agafonovai ir pašsaprotami. Lasīšana aizpilda laiku, paver pasauli un Priekuļu bibliotēkā ir tik daudz interesantu grāmatu.

“Lasu no piecu gadu vecuma. Mājās radio un TV nebija, vakaros ar tēvu lasījām grāmatas, mamma, vecāmāte kaut ko šuva, vecaistēvs smalcināja tabaku. Un man tā lasīšana iepatikās. Man bija septiņi gadi, kad izlasīju Niedras “Līduma dūmos”. Mamma bija poliete, lasīju arī poliski,” stāsta Rita un ar lepnumu piebilst, ka šovasar nosvinēta 88. jubileja. “Ja acis vēl rāda, kam tās sataupīšu. Ar neizlasītu grāmatu kaudzi tāpat nesataupīšu,” nosmej priekuliete.

Viņa atklāj, ka patīk biezas grāmatas, tad var iedzīvoties un izdzīvot notikumus, cilvēku dzīves. Rita atceras, kā lasīja Lūisa Bromfīlda romānu “Lieti nāk” un jutās kā Indijā. Tāpat patikusi nesen lasītā Nino Haratišvili grāmata “Astotā dzīve” par Gruziju. Bet pirms gadiem Sigridas Unsetes rakstītais par Norvēģiju bijis tik krāšņs, ka apmeklējot šo Ziemeļzemi, viss šķitis pazīstams.

“Man vienmēr patikušas nopietnas grāmatas, ievērojamu cilvēku dzīvesstāsti. Ar interesi lasīju Ala Pačīno, Agasi, Entonija Hopkinsa atklātos stāstus. Tās ir pašu rakstītas, nevis kāds izdomājis, kā kaut kas bijis vai nebijis. Par tenisu maz saprotu, mazbērni spēlē, par to runā, bet no Agasi uzzināju, kādu raksturu vajag, ko nozīmē uzvarēt, ko zaudēt,” stāsta lasītāja. Rita atklāj, ka patlaban lasa par Kārli Veidenbaumu.

“Ne katru grāmatu izlasu līdz galam. Ja pēc simts lappusēm jūtu, ka tā nav man — lieku nos­t­,” pastāsta priekuliete. Vi­ņai patika japāņu rakstnieka Haruki Murakami   darbi, bet “Pilsēta un tās nedrošie mū­ri” — ne. Izlasījusi vairāk nekā simts lappuses, gaidījusi, kad tiks ievilkta notikumos, bet tas nenotika. Savu reizi Rita labprāt palasa kādu detektīvu, bet tikai psiholoģisko. Arī žurnālos ir, ko lasīt.

Rita katru dienu cītīgi nūjo. Dara to vienatnē, tad var ievērot savu ritmu. “Pazīstu visus kaimiņu suņus. Ir tādi, ar ko parunājos, vēlīgi, eleganti. Esmu veterinārārste, un zinu, ka glaudīt nedrīkst, bet ir viena draudzene, kurai nevaru paiet garām. Saimnieks arī lādzīgs,” pastāsta Rita un atzīst, ka pašai kaķi tuvāki. Par Muri viņai īpašs stāsts, tā bija mājas sargs, ejot uz veikalu, durvis nebija jāslēdz. Kad saimniece kaut kur aizbrauca un bērni nāca barot, Mure sēdēja gaitenī, ienācējam, bailīgi ejot gar sienu, bija jātiek līdz virtuvei, lai iebērtu barību. Kā neuzmanīgs solis — ar nagiem ieķērās kājās.

“Tagad man ir Vaņka — krievu zilais. Raksturs nekāds, bailīgs, runājamies, strīdamies. Runcis var stundu sēdēt un skatīties uz mani, zina, ka skaļi prasīt nedrīkst, bet skatīties nav liegts. Tāda viņam izspiešanas metode,” pastāsta saimniece un piebilst, kad pirms desmit gadiem aizgāja Mure, ļoti pārdzīvoja un sprieda, ka pati jau par vecu, lai ņemtu kaķi. “Mazdēls pareizi izdomāja un uzdāvināja. Dzīvnieki dzīvē ienes prieku un rūpes, tie ir uzticīgāki un labāki draugi nekā cilvēki,” saka Rita un ar šķelmīgu smaidu piebilst: “Kad pēc operācijas dakteris prasīja, kā jūtos, teicu, ka forši, jo vecumu pat dakteris nevar novērst.”

Viņa uzsver, ka ne brīdi nav garlaicīgi. Apkārt ir savējie, domubiedri. No bērnības viņa ada. Kādreiz adīja džemperus, noadījusi arī 17 segas. Tagad ada zeķes, savējiem tās noder.

“Ko vakaros darīt? Lasīt, adīt, televizorā kaut ko var paskatīties. Jāpaskatās jau ir, kā tie politiķi laipo, kad viņus tērpina. Latgalē pie mājas bija maza upīte, tajā dzīvoja tādi pīkstuļi. Kad sagrieza un lika uz pannas, vēl bija dzīvi. Tādi arī ir politiķi,” pārdomās dalās Rita.