
Kārtējo reizi pārliecinājos, ja gribi, lai tevi nokaitina un liek rīkoties, pabraukā pa sociālajiem medijiem.
Jābūt bezsirdim, lai nereaģētu uz laimīgo lielībnieku bildēm ar salasītajām gailenēm, nekautrīgajiem stāstiem, ka meži ar tām jau pilni. Prāts bikstīja domas – lietus līst, viss slapjš, arī vējš brāzmains, tādā laikā mežā nav, ko darīt. Un tad vēl tas teiciens par suni, saimnieku un laiku. Nudien nav, ko ākstīties! Bet… gaileņu mērce bija 18.novembrī, paplāna bija arī Ziemassvētkos, vai tad Jāņos nebūs. Ja varēja tās lasīt, kad sala rokas un daža sēne bija ledū, tad kas var kavēt to darīt lietū.
Vēlme turpināt tradīciju – kārtīgos svētkos jābūt svaigu, nevis saldētu, kaltētu, pērn sviestā saceptu gaileņu mērcei, un aizvainojums, ja citi sēņo, vai es neapķērīgāka, guva virsroku. Es braucu gailenēs! Uz savām vietām, protams. Pametu acis mākoņos – tie no baltiem līdz melni ziliem un veido sapņainas gultas un kalnu virsotnes. Tā ir zīme – jātraucas uz virsotnēm, tur slēpjas saule.
Pa ceļam tiešām spīd saulīte. Piebraucu pie meža, pēkšņi gandrīz satumst un lielas lietus lāses aizsedz skatu. Tikai jāpagaida, brāzma pāries, sevi mierinu. Tā arī ir, pat nepagūstu ieskatīties telefonā, ko vēsta citi sēņotāji. Velku kājās gumijniekus, lakatiņš ap galvu, mētelim ir arī kapuce, nazis un spainītis ir, nu tik uz priekšu. Mežmalā kāds par traucēšanu apvainojies lazdas zars iesitas sejā, un viss koka sakrātais slapjums nogāžas pār mani. Atspirdzinoši! Kā kosmonauts pa Mēnesi eju pa sūnām, acis šaudās uz vairāk nekā četrām debess pusēm. Reku, gailenītes! Steidzos nost no taciņas, viltus prieks – dažas nodzeltējušas lapiņas nobirušas sūnās. Skaidrs, grib novest no pareizā ceļa. Kamēr tās vainoju maldināšanā, turpat blakus sāk strādāt dzenis. Kalšana tik skaļa, ka ar vibrācijām vēl apturēs gaileņu augšanu, nopiktojos. Un attopos sūnās. Labā kāja aizķērusies aiz veca priedes zara, kas tajās paslēpies. Labi, ka spainītis tukšs, būtu liela nelaime, ja sēnes izbirtu, nāktos kavēt laiku, tās salasot.
Dodos tālāk, dziļāk silā. Uz taciņas kāds izsējis dzeltenus saules graudus, cits lielāks, cits pavisam sīciņš. Gaileņu kolonija! Nu tik griezt! Aiz vecās egles vienmēr kādu var atrast, un ir. Mazās, īkšķa lieluma, lai aug, bet arī prāvo ir gana. Vēl jāpaskatās zem lazdām, ir viena tāda citu acīm apslēpusies vieta. Protams, arī tur ir. Spainītis gandrīz pilns, var tāpat vien paklejot pa mežu, parunāties un pateikties Meža mātei. Kas tas? Pa gabalu izskatās, ka pie lielā skudru pūžņa dzeltenas lapas sabirušas. Lietū skudras ir mājās, tāpēc droši var iet viņu pagalmā. Gailenes! Daudz gaileņu! Un tik lielas! Mugurai nepatīk tāda locīšanās, nometos ceļos slapjajās, mīkstajās sūnās. Vai var būt jaukāks darbs? Un spainītis pilns. Ak Dievs, kur manī tik daudz enerģijas, attopos, kad esmu jau kājās. Skudras ir mani pārņēmušas, salīdušas piedurknēs, biksēs…, sāku lēkāt, kratīties, lakatiņš lido pa gaisu, piezemējas krūmā, mētelis aizķeras lazdā… Bet es savaldos, klusēju, nebūs smuki lamāties uz mazajiem kukaiņiem. Ja nu kāds sadzirdēs, ko nodomās. Paķeru spainīti, sagrābstu drēbes un, cik ātri vien var, steidzos uz mašīnu. Pa ceļam saprotu, ka esmu cauri slapja, pat nemanīju, jo sasniegums – sapnis par gailenēm – nobloķēja sajūtas. Pie mašīnas novelku, ko vien var, cenšos kārtīgi izpurināt, bet bez kasīšanās nespēju izturēt ne mirkli.
Viss, braucu mājās. Radio skan Jāņu dziesmas, ir silti un slapji. Smaržo gailenes. Laimes sajūta. Nesaprotu, kāpēc iesperu pa gāzes pedāli. Auto arī brīnās un salecas. Atkal skudra. Tā lien pa kāju…
Sakostiem zobiem, lai kādus izaicinājumus skudras piedāvā, nereaģēju. Esmu mājās. Jāsāk tīrīt gailenes, bet gaitenī pie spainīša rāpo skudras, tās pamazām ievācas manā dzīvoklī.
Pret šoku ir pretšoka zāles. Galvenais dziļi elpot! Tiku galā gan ar skudrām, gan, pirms likt uz pannas, apčubināju katru gailenīti.
Par gaileņu mērci nekā labāka nav. Un tās mežā svaigas var dabūt katros latviešiem nozīmīgos svētkos.
Vai kādam vēl tāds piedzīvojums gaileņojot? Ne tikai spainītis pilns, pati cauri slapja…
Lai pastaigās justos droši
Regulāras pastaigas svaigā gaisā uzlabo sirds un asinsvadu veselību, stiprina muskuļus un locītavas, palīdz saglabāt līdzsvaru un kustīgumu, tā mazinot kritienu risku.
Uzturēšanās ārā sniedz organismam nepieciešamo D vitamīnu, kas ir svarīgs kaulu stiprumam un imunitātei. Pastaigas arī veicina labāku miegu, uzlabo garastāvokli, mazina stresu, trauksmi un depresijas simptomus, uzlabo garastāvokli un stiprina emocionālo līdzsvaru.
Cēsu klīnikas fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste Inta Kezika skaidro, kā sagatavoties pastaigām, ja iepriekš seniors vairāk uzturējies mājās, un ko ņemt vērā, lai pastaigas būtu drošas un patīkamas.
“Lai sagatavotos pastaigām pēc ilgākas pauzes, noteikti svarīgi saglabāt muskuļu tonusu, kas ir arī vingrošana ikdienā,” uzsver ārste un paskaidro, ka “izmantojami ļoti vienkārši vingrinājumi, piemēram, no rīta pamostoties, veikt apļveida kustības pēdām un rokām, tad pakāpeniski apsēsties, izkustināt plecu joslu, piecelties, ievērojot, ka arī pozu maiņa notiek pakāpeniski, jo strauja celšanās var veicināt galvas sareibšanu. Pieceļoties var pasoļot uz vietas.”
Lai pastaiga būtu patīkama un droša, ir labi atbilstoši sagatavoties – pievērst uzmanību apaviem, lai tie ir stabili, tāpat pastaigu plānot vietās, kur virsma līdzena. Ārste atgādina, ka cilvēkiem cienījamos gados nav ieteicams staigāt nomaļās vietās, lai, ja vajadzīga palīdzība, to varētu operatīvi saņemt. “Un noteikti, ja senioram ir, vajag ņemt līdzi arī mobilo telefonu, pārbaudot, lai tas ir uzlādēts. Labi, ja iespējams, doties pastaigā drauga vai draudzenes kompānijā, tas ir gan drošāk, gan jautrāk,” atgādina I. Kezika.
Seniori pārvietojoties nereti negrib izmantot palīglīdzekļus: “Ja pastaigas nav bijušas regulāras, muskuļi kļuvuši vājāki un samazinājusies veiklība, kritiena iespēja ir lielāka. Cilvēkam ir svarīgi, kā izskatās, bet staigāt ar nūjām ir pat moderni, arī spieķītim nav ne vainas. Savukārt rollators – rāmītis ar rokturīšiem, uz kura var pat apsēsties, ja nepieciešama neliela atpūta -, var būt ļoti noderīgs. Bieži šiem palīglīdzekļiem ir groziņi, kur var ielikt somu, iepirkumu maisu, kā arī, kas ir būtiski, dzeramo ūdeni.”
Vasarās laiks ir mainīgs, tad auksts, tad karsts, bieži līst. I. Kezika teic: “Te vietā ir zināmais teiciens – nav nepiemērotu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Tieši pastaigas ārā veicina imunitātes uzlabošanos. Protams, jāizvairās no pārkaršanas un, ja ir ļoti nepatīkami laikapstākļi, gāž kā ar spaiņiem, jāizvērtē, vai ir īstais brīdis doties pastaigā. Bet var iziet ārā un pastāvēt zem nojumītes, paelpot svaigo gaisu, kas arī stiprinās imunitāti.”
Justies piederīgam savam uzņēmumam
“Cēsu alus” Pensionāru kluba biedri gandarīti atbraukuši no piecu dienu ekskursijas Dienvidpolijā.
“Redzējām daudz un piedzīvojām skaistus mirkļus Krakovā, Zakopanē, Ļubļinā, Tatros, bijām sāls raktuvēs,” stāsta kluba prezidents Kārlis Tomsons un uzsver, ka ceļojuma maršrutu kopā ar tūrisma firmu “Balt-go” izstrādāja kluba biedres Laima Veihmane un Skaidrīte Žilinska.
“Katrs, kurš vēlējās, kam ļauj veselība, brauca. Šoreiz bijām 27. Īpašs prieks, ka bija ilggadējā uzņēmuma galvenā aldare Astrīda Rušķo, kurai jau krietni pāri astoņdesmit. Esam pateicīgi “Balt-go” gidei Žannai Otersonei un šoferiem, jutām nemitīgas rūpes, lai katrs justos labi,” teic kluba prezidents un piebilst, ka klubs ik gadu kopā brauc ekskursijās.
“Cēsu alus” Pensionāru klubs darbojas jau 12 gadus. Tajā iesaistījušies 42 cilvēki. “Satikties bijušajiem kolēģiem ir ļoti svarīgi. Tad ir laiks atmiņām, pārrunājam, kā katram klājas, kā bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Un arī, kā klājas mūsu alus darītavai. Emocionāli jūtamies tai piederīgi,” stāsta K.Tomsons.
Klubu izveidoja pēc “Cēsu alus” vadības ierosinājuma, un uzņēmums atbalsta tā darbību. “Par tādu darbavietas interesi par bijušajiem darbiniekiem mūs var apskaust daudzu uzņēmumu pensionāri,” ar lepnumu saka K.Tomsons.
Ik gadu uzņēmums pensionāriem finansē ekskursijas. K.Tomsons uzsver, ka vecākie kluba biedri alus darītavā strādāja padomju gados, viņu pensijas ir mazas un paši ekskursijas nevarētu atļauties.
“Klubs mums ikvienam devis daudz. Kā kādreiz darbā esam kopā un turpinām krāt kopīgās atmiņas,” teic kluba prezidents un uzsver, ka saiknes uzturēšana ar darbavietu devusi pārliecību, ka ieguldītais uzņēmuma attīstībā ir novērtēts, tas pozitīvi ietekmē pensionāru sabiedriskās dzīves kvalitāti – rosina būt aktīviem, nebūt pasīviem vērotājiem. Alus darītavas seniori arī jūtas kā sava uzņēmuma vēstneši, stāstot par to. “Esam priecīgi, ka uzņēmums attīstās. Ja tam finansiāli labāk klāsies, būsim lepni,” saka K.Tomsons.
Vasarā iecerēta ekskursija pa Cēsu piepilsētas mazajām muižiņām. Neiztiks arī bez nelielām kopā sanākšanām, tāpat kā Ziemassvētku pusdienām, kuras ik gadu sarūpē “Cēsu alus”.
Komentāri