“Četru gadu dati Latvijā rāda: mēs ne tikai skatāmies uz sevi, mēs kļūstam par savu pašu patēriņa objektu,” sabiedriskā medija ziņu portālā “lsm.lv” publikācijā “Kā digitālajā vidē pakāpeniski mainās identitāte: kad svarīgāk kļūst izskatīties nekā darīt” raksta Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes Ph. D., pētniece Ilze Jankovska.
Vai arī jums dažbrīd kļūst baisi no sajūtas, ka visas daudzās mūsdienu tehnoloģijas sāk valdīt pār dzīvi? Nesen kādā paguruma brīdī nolēmu bezmērķīgi paskatīties tā saukto ārstu seriālu. Tādām izklaidēm kā seriālu skatīšanās, jāatzīst, pievēršos visai reti, aprobežojoties ar vienas sērijas “Midsomeras slepkavības” paskatīšanos sestdienu vakaros. Taču šajā medicīnas seriālā īpaši iepatikās tas, ka viena no varonēm, kāda rezidente MI burtus paskaidroja nevis kā mākslīgo intelektu, bet kā muļķu intelektu. Tai situācijai tas bija absolūti atbilstoši, raksturojot brīžus, kad MI tekstus kāds automātiski un pašsaprotami pieņem par pareiziem un neapstrīdamiem. Tas lika aizdomāties, ka ne tikai filmā, bet arī realitātē nu jau tā nereti notiek.
“Ja arvien vairāk laika, uzmanības un enerģijas tiek novirzīts uz sevis veidošanu digitālajā vidē, tad mazāk paliek reālai pieredzei, darbam un ekonomiskai aktivitātei. Šī tendence balstās četrus gadus pēc kārtas Latvijā veiktā reprezentatīvā pētījumā (datu vākšanu nodrošina “Norstat”), kas parāda, kuros sociālajos tīklos cilvēki “dzīvo”, cik intensīvi tie tiek lietoti un kā šajā procesā mainās patērētāja identitāte,” rakstā skaidro Ilze Jankovska. Un, jā, arī tas liek padomāt, ka neviļus nonākam pie tā, ka cits citu uztveram, ja tā var teikt, “digitalizēti”, respektīvi, – mūsu “digitālais” es nomāc reālo.
“Tas nenotiek vienā brīdī, pašpatēriņš veidojas pakāpeniski, un to var izsekot trīs savstarpēji saistītos posmos. Pirmkārt, pieaug digitālā iesaiste – cilvēki arvien vairāk laika pavada sociālajos tīklos, kas pakāpeniski no komunikācijas kanāla pārtop par vidi, kurā viņi ne tikai uztur kontaktus, bet faktiski “dzīvo”. Dati skaidri parāda, ka sociālo tīklu lietošana no epizodiskas aktivitātes pārvēršas par pastāvīgu realitāti – pieaug to cilvēku īpatsvars, kuri digitālajā vidē pavada stundas, un samazinās to, kuri tajā ienāk tikai uz brīdi. Sociālie tīkli vairs nav vieta, kurā cilvēki “ieiet”, bet realitāte, kurā viņi dzīvo. Taču šī pārbīde nav tikai par to, kur cilvēks pavada laiku. Sociālajos tīklos cilvēkam parādās iespēja sevi apzināti veidot – izvēlēties, ko rādīt, ko nerādīt, kā izskatīties un kā tikt uztvertam. Atšķirībā no ikdienas dzīves, kur identitāte veidojas situatīvi un ne vienmēr ir kontrolējama, sociālajos tīklos tā kļūst selektīva un rediģējama. Pakāpeniski veidojas plaisa starp cilvēka digitālo un reālo identitāti – cilvēks sāk redzēt sevi kā atsevišķu digitālu versiju, kuru iespējams novērot un citiem novērtēt. Šī plaisa nepazūd – cilvēks sāk to apzināti uzturēt un pastiprināt, veidojot digitālo identitāti, kas arvien vairāk atšķiras no reālās dzīves. Identitāte vairs netiek tikai atspoguļota, tā tiek veidota. Un tieši šajā brīdī notiek būtisks pagrieziens – identitāte sāk funkcionēt kā produkts. Tā tiek veidota, pielāgota auditorijai un nepārtraukti uzlabota, līdzīgi kā jebkurš cits patēriņa objekts. Arvien vairāk cilvēku digitālajā vidē izvēlas būt citādi nekā reālajā dzīvē. Līdz ar iespēju apzināti veidot savu digitālo identitāti arvien vairāk cilvēku izvēlas to arī izmantot – radot sevis versiju, kas daļēji vai pat pilnībā atšķiras no viņu reālās dzīves. Tā vairs nav tikai atsevišķu lietotāju prakse – tā kļūst par apzinātu un plaši izplatītu uzvedības modeli,” skaidrots publikācijā.
Nezinu, kā tas ir jums, bet es nudien mīlu satikties un aprunāties ar reāliem cilvēkiem ikdienā. Man labāk patīk cilvēks ar visiem viņa trūkumiem, nevis šabloniski idealizēts digitālais produkts.
Komentāri