Visvairāk patīk autobiogrāfijas

Ieriķiete Māra Masts atzīst, ka neesot bijusi nekāda agrā lasītāja, kas jau no dziļas bērnības prieku rod burtu kopā likšanā. Arī skolas laikā pamatā lasīts tas, ko obligāti prasīja literatūras stundās. Tagad gan Māra ir regulāra bibliotēkas apmeklētāja. Visvairāk viņu saista autobiogrāfijas un kriminālromāni.
“Padziļināti lasīt sāku, kad atnācu atpakaļ uz laukiem un aizgāju pensijā. Kamēr esi jauns un visu laiku vienā skriešanā, tik daudz nesanāk to darīt,” spriež lasītāja.

Kā nesenāko no bibliotēkas ņemto darbu Māra piesauc Maijas Krekles romānu “No ugunīm un sniega. “Pansija pilī” aizmirstā saimniece Marija Eglīte”. “Paņēmu to grāmatu, jo man ļoti, ļoti patika viņas sarakstītā par Emīlu Dārziņu. To es pat nopirku sev, taču šajā gan vīlos, godīgi sakot, izlasīju tikai līdz pusei,” pieredzi izstāsta pensionāre, atzīstot, ka, ja paticis viens autora darbs, tas nenozīmē, ka tikpat viegli un patīkami lasīsies viss viņa sarakstītais. Taču Māra no sirds uzliela M. Krekles sarakstīto “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību”.

Vēl viņa atklāj, ka abas ar meitu ir iecienījušas Rolandas Bulas grāmatas. Šī latviešu rakstniece ir bijusi Valsts policijas izmeklētāja, sarakstījusi vairākus populārus kriminālromānus, kas balstīti policijas darba pieredzē. Māra spriež, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc šie romāni šķiet tik interesanti, jo balstīti reālos notikumos un paša autora pieredzētajā.

Viņai ārkārtīgi paticis Noras Ikstenas “Mātes piens”. Māra spriež, ka darbs ir gandrīz biogrāfisks, jo rakstniece pati atzinusi, ka saturā cieši ievīta viņas pašas ģimenes vēsture, lai gan romāns gluži nav veidots kā autores bio­grāfija. Taču varbūt tieši tādēļ tik ļoti paticis. Vēl ieriķiete uzteic Daces Rukšānes darbus, arī tie lasoties ļoti labi.

“Grāmatas, kuras saprotam, ka vairs nevajadzēs, jo nav jau jēga pilnus bēniņus mājās turēt, aizvedu uz Cēsīm un ielieku grāmatu skapī pie bibliotēkas,” pastāsta Māra.

Dzeja vienmēr līdzās

Literāte Eva Dortāne (Genovefa Lakše) radošā pēcpusdienā “Redzēt debesis” rīt, 25. aprīlī, Cēsīs, kultūras biedrībā “Har­monija”, atzīmēs savu 90. jubileju.

Eva Dortāne ir daudzpusīga personība. Jau bērnībā viņu vilinājusi dzeja, tapušas rindas par dabas skaistumu. Tagad autore var atskatīties uz savu dzejas krājumu “Sasaukšanās”, ko 1995. gadā izdevusi kultūras biedrība ” Harmonija”, uz biedrības izdotajos kopkrājumos ievietotajiem dzejoļiem. E. Dor­tānes vārsmas gadu gaitā publicētas daudzos preses izdevumos, arī laikrakstā “Druva” un žurnālā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”. Arī Rīgas Augstāko Reliģijas zinātņu institūtā, izstrādājot diplomdarbu “Ceļā no dzīves uz dzīvi kopā ar Jēzu”, pielikums “Krustaceļa ciešanu meditācijas” izteikts dzejā.

Taču E. Dortānes profesionālā dzīve nav saistīta ar literatūru un mākslu. Viņa ir agronome, strādājusi par pasniedzēju, vēlāk bijusi pētniece Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas aspirantūrā ieguvusi bioloģijas zinātņu kandidātes un jau vēlāk lauksaimniecības zinātņu doktores grādu.

Zinātniskais darbs savienots ar vajadzību pēc literatūras, mākslas. Darbojusies amatierteātros, dziedāts koros. Bet vienmēr līdzās bijusi dzeja un Dieva spēcinājums.

“WhatsApp” saziņa kā lielākā motivācija apgūt viedtālruni

Aizvien ir seniori – un dažkārt pat ne tikai pensijas vecuma ļaudis –, kuri turas pie podziņu telefona formāta, tādēļ arī “Druvas” aptaujātie mobilo tālruņu izplatītāji tirdzniecībā piedāvā šādu formātu. Taču vienlaikus no vecākās paaudzes ik dienu kāds pievienojas viedtālruņu lietotāju pulkam. Lielā daļā gadījumu stimuls šādam solim esot dzīvāka saziņa ar aizrobežā aizbraukušajiem radiniekiem.

Avīzei jautājot par senioriem piemērotākajiem tālruņu modeļiem, “Tele2” Cēsu klientu apkalpošanas centra vadītāja Dace Maura-Boka atzīst – teju visi viedtālruņi ir piemēroti arī vecāka gadagājuma ļaudīm, jo visos šīs ekrāna saskatīšanas iespējas vai skaņas regulēšana ir pielāgojama. No savas pieredzes viņa gan teic, ka pēdējos gados seniori ir kļuvuši visnotaļ mūsdienīgi: “Krietni vairāk ir to, kas pieskaņojas šim laikmetam.” D. Maura-Boka arī pastāsta, ka daudzi ir atteikušies no papīra rēķiniem un seko līdzi visam jaunākajam tīmeklī, tāpat bankas norēķinu kartes jau visai daudzi izmantojot tālruņos. “Šķiet, apstākļi arī seniorus piesaista jaunajām tehnoloģijām,” secina klientu centra vadītāja, padaloties novērojumā – ja ir senioru pāris, tad viņi viens otru atbalstot, palīdzot un kopā viņiem izdodoties ātrāk ierīci saprast un iemācīties ar to darboties.

D. Maura-Boka gan atzīst, ka sākumā bieži kungus un dāmas gados tieši vārds “viedtālrunis” vai “smart-telefons” biedē, taču, kad paņemot rokās un jau redzot ekrānu, parasti nedrošība beidzoties. “Ekrāns ir labi izgaismots, viss labi saskatāms, turklāt var iestatīt lielākus burtus, lielāku klaviatūru,” praktiskās iespējas skaidro centra vadītāja, apstiprinot, ka biežākais lūgums esot piedāvāt kaut ko vieglu un vienkāršu, jo ir pārliecība, ka tas noteikti būs sarežģīti. Kad ieslēdz ekrānu un ierauga atpazīstamās zīmes, attieksme mainās.” Nenoliedzami, kādam gadoties nejauši saspiest uz ekrāna kaut ko vairāk, nekā vajag, bet arī to vienmēr var atrisināt un cilvēkam palīdzēt.

Arī “Tele2” apkalpošanas vietas vadītāja Cēsīs apstiprina – joprojām ir ļaudis, kuri neparko negrib neko laikmetīgāku. Viņa arī atzīst – ja cilvēkam ikdienā viss ir nokārtots – pensiju atved pasta darbinieks un rēķins pienāk ik mēnesi ar pasta starpniecību – tad tas arī šķiet saprotami. “Tur nav nepieciešams neko mainīt vai uzspiest,” secina sieviete, daloties vērojumā, ka seniori biežāk lemj nomainīt podziņu telefonu uz viedtālruni, kad pašiem ir mainījušās kādas vajadzības vai ikdienas prasības.

D. Maura-Boka gan atzīst, ka arī astoņdesmitgadīgas kundzes izrādās ļoti lietpratīgas. “Viņas izprot tehnoloģiski sarežģītākus terminus un orientējas visā diezgan labi,” atstāsta “Tele2” pārstāve, atsaucoties uz komunikāciju ar tehnoloģijas pārzinošākajām klientēm, kuras strādājot portatīvajos datoros un nākot apjautāties par ierīču atmiņu, gigabaitiem. “Jebkuram ir iespēja apgūt kaut ko jaunu, ja vien viņš pats to vēlas.”

Arī “LMT” klientu konsultants Edgars Miklāvs atzīst – seniori ir aizvien zinošāki. Lielā daļā gadījumu seniori atnāk sagatavojušies, līdzi ir pieraksti, parasti ģimenes jaunāko locekļu ieteikumi, kas vajadzīgs un kādi tehniskie parametri cilvēkam svarīgi.

Populārs joprojām esot arī podziņu telefons, turklāt ne tikai septiņdesmitgadīgo vidū, tāpēc ir arī ražotāji, kuri tādus modeļus piedāvā. Šādi telefoni ir nepieciešami arī vājredzīgajiem un cilvēkiem ar citādām papildu vajadzībām. E. Miklāvs gan ir pārliecināts – aizvien vairāk ir pensionāru, kuri jau sen pieraduši pie viedekrāna.

Tomēr, ja seniors ierīci ar skārienjutīgu ekrānu pērk pirmo reizi, viņš ieteiktu tieši “Samsung”. “Piemēram, Xiaomi telefoni senioriem var šķist sarežģītāki, jo lietošanas brīdī tur parādās vairāk reklāmu, un tas jau var traucēt uztvert savu darbību telefonā,” stāsta E. Miklāvs, piebilstot – “Samsung” tālruņi arī biežāk ir izmērā lielāki, lai gan tas ne vienmēr un ne visiem var šķist ļoti ērti. Taču viņš dalās vērojumā – tagad teju visi ražotāji ir sagrupējuši savu piedāvājumu tā, lai lētākie telefoni ir tieši izmēros lielākie apa­rāti.

Tāpat bieži prasot, lai būtu gana skaļa tālruņa darbība, taču to teju visām iekārtām vienādi var regulēt. Ar joku noslēdzot savu stāstu, viņš teic: ““WhatsApp” gan jābūt!” Lai arī tā ir tikai lietotne, ko instalēt tālrunī, bet nudien daudziem šī iespēja sazināties ar saviem tālu aizbraukušajiem mīļajiem ir bijusi galvenā motivācija tikt pie viedtālruņa. “Tā var ieraudzīt mazdēla bildi, un tas tiešām ir svarīgi!” piebilst E. Miklāvs.