Filma ir rakstnieka Jana Martela populārā darba “Pī dzīve” ekranizācija, kas radījusi pārdomas daudziem skatītājiem. Šī filma ir stāsts par indiešu puisi Piscīnu Patelu, kas tiek saukts īsākā vārdā Pī un kurš pēc kuģa katastrofas patveras glābšanas laivā kopā ar vēl vienu izglābušos. Tiesa, tas nav cilvēks, bet gan Bengālijas tīģeris vārdā Ričards Pārkers. Tā 227 dienas viņi divatā mēģina izdzīvot laivā, kur nav gandrīz nekā ēdama, pārvarot badu, slāpes, bailes, izmisumu un arī vētras. Šoreiz par filmu pārdomās dalīsies Viktorija Jansone un Ričards Miķelsons, kuri par šo kinodarbu bija sajūsmināti. -Kādas ir pirmās pārdomas un emocijas pēc filmas? Viktorija: – Esmu izlasījusi arī grāmatu, tā man iepatikās no pirmajām rindām ne tikai tādēļ, ka man patīk Indija, daba un dzīvnieku pasaule, bet darbs mani aizrāva ar vieglo un saistošo valodu. Jāteic, ka skatīties filmu devos ar lielām cerībām, ka redzētais sakritīs ar gaidīto. Tā arī notika. Filma patiešām ir laba. Īpaši, ja to skatās 3D formātā. Ričards: – Par grāmatu, tāpat kā par filmu, iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet man tā patika. Taču mani tā neaizrāva ar pirmo minūti, tikai beigās sāku aizdomāties, par ko ir filma – vai tā ir par dzīvniekiem un zēnu, kas izglābjas kuģa katastrofā, vai tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri laivā uzvedušies kā zvēri. Laikam īsti ar to galā ticis neesmu, vēl domāju. -Kā tad īsti ir? Vai filma ir par dzīvniekiem vai cilvēkiem? Viktorija: – Esmu lasīju, ka šo darbu var uztvert gan kā piedzīvojumu stāstu, gan kā filozofisku alegoriju. Izvēle paša skatītāja ziņā. Ne filma, ne grāmata patiešām nav vienkāršs dēku stāsts. Tajā ir daudz filozofijas, pat mistikas un nedaudz fantastikas. Bet man filmā visvairāk patika epizodes, kurās stāstīts par dzīvniekiem un to uzvedību gan zoodārzā, gan plašajā okeānā, gan arī Pī saskarsmē ar tīģeri. Turklāt, nenoliedzami, dzīvnieki ir skaisti, taču tie ir arī patiesi, nogalina, ja grib ēst, uzbrūk, lai aizstāvētos, un bēg, lai paglābtos. Cilvēki ir atšķirīgi- vairāk prāta, bet ne vienmēr labāka uzvedība. Ričards: – Nu jā! Ja filmas sākumā man gandrīz nāca smiekli un es nesapratu, uz ko esmu atnācis, tad pēc tās un pat vēl pēc pāris dienām man mieru nelika tas, ko biju redzējis. Filmas doma tiešām ir dziļa, pārdomās var aizmaldīties tik dziļi, kā tajās zilajās okeāna dzīlēs, kas redzamas kino. Piekrītu arī, ka ainavas, okeāns, kuģa grimšanas skati ir iespaidīgi. -Vai varat sevi iedomāties peldam uz neliela plosta okeānā? Kā tas ir – nezaudēt cerību?
Ričards: – Kaut ko tādu ir pat bail iedomāties. Man noteikti pat neienāktu prātā laivā meklēt slepeno nodalījumu, kur būtu pamācība, kā izdzīvot šādā situācijā uz ūdens. Baisi! Viktorija: – Var diskutēt, kas ir galvenais šajā filmā. Manuprāt, tas nav reklāmas rullītī sacītais, ka stāsts ir par draudzību starp cilvēku un plēsēju- tīģeri. Par draudzību to nenosauksi, to arī parāda aina, kad zēns ar tīģeri izglābjas un dzīvnieks pat neatskatījies pazūd džungļos. Drīzāk jau būtiskākais vēstījums ir tas, ka cilvēkam ir spēja nezaudēt ticību un atrast motivāciju dzīvot, kad bezcerība un izmisums ir līdzās. Ticība Dievam vai kaut kam augstākam. Šī tiešām ir ļoti daudzslāņaina filma. Man palicis prātā vēl kāds vērtējums par grāmatu, proti, ka nav pat jāvērtē, vai šis stāsts ir patiess vai tikai autora izdomas auglis. Katram cilvēkam ir savs dzīves okeāns, kurš jāpārpeld un nereti vienā laivā ar nelūgtu viesi. Turklāt tādu, kurš sākumā šķiet bīstams un apgrūtinošs, bet beigās izrādās, ka tikai, pateicoties viņam, esam raduši spēku, lai dotos tālāk un piepildītu mērķus. Es teiktu, ka šī filma jāredz katram. Tā ir laba. Savukārt grāmatā ir daudz labu citātu. Viens no tādiem: “Mīlestībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs, kurš mīl. Dzīvībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs zinātnieks. Dievam ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs ticīgais. Kāpēc tad jūs tā mulsina tas, kam grūti noticēt?” Liene Lote Grizāne
Komentāri