Cēsniece Karīna Jurciņa aizraujas ar fotografēšanu. Taču šī nodarbe nav tikai viņas vaļasprieks. Šonedēļ Karīna kopā ar māsu un brāli Cēsīs atklāja foto kursus. Un ar to vien Karīnas idejas nebeidzas.
Savā mājas lapā internetā Karīna par sevi saka: „Mēs pasauli redzam vienu, tikai katrs citādāk. Cits melnbaltu, cits pelēku, bet kāds krāsainu. Fotografēšana ir mans vaļasprieks. Tā ir daļa no manis. Tā rada prieku un atstāj vēsturei daudz patīkamu brīžu. Tā paver durvis uz lielo pasauli.”
32 gadus vecā cēsniece stāsta, ka viņas mīlestība uz fotografēšanu meklējama jau bērnībā. „Mans tēvs bija fotogrāfs, kurš bildēja kāzas un dažādus citus pasākumus. Bija interesanti vērot viņa darbošanos. Tajos laikos daudziem vannas istabās bija fotolaboratorija, kur vajadzēja tumsu. Mēs ar māsu nereti tur ielauzāmies, rezultātā bija izgaismoti foto negatīvi un citādas ķibeles,” smaidot atceras Karīna un atklāj, ka aktīvi ar fotografēšanu aizraujas nepilnus trīs gadus.
„Pirmsākums fotografēšanā man bija emocionāls pārdzīvojums. Gadījās pa rokai fotoaparāts, sapratu, ka fotografēt – tā ir mana būtība. Sāku pamazām iegādāties labāku fototehniku. Aizrāvos ar makro fotografēšanu, kas man arī visvairāk patīk un padodas. Bildes rādīju draugiem un paziņām, kuri sacīja, ka man sanāk diezgan labi. Tas deva papildus stimulu. Visur, kur gāju, fotoaparāts man bija līdzi. Bildēju nemitīgi. Pabeidzu arī fotokursus. Vēlāk izveidoju savu mājas lapu. Laikam jau ļoti apzināti arī šobrīd virzos uz savu mērķi. Lai arī zinu, ka man vēl daudz kas jāiemācās,” domās dalās fotogrāfe, uzsverot, ka mācīties un attīstīties šajā jomā var tikai fotografējot.
„Tā rodas iemaņas,” skaidro Karīna un vaicāta, vai nenākas saskarties ar to, ka visi vēlas būt fotogrāfi, atbild: „Iespējams, ka lielākajai daļai interese par fotografēšanu ir tikai stilošanas līmenī. Turklāt mūsdienās foto iesācēji nepērk vairs „ziepju traukus”, bet sakrāj naudiņu arī jau pusspoguļkamerām. Bet piekrītu teicienam, ka darbus rada nevis fotokamera, bet cilvēks, kurš fotografē. Šie vārdi arī man pašai ir iespiedušies dvēselē. Bet nenoliegšu, ka daudzi fotogrāfi uz jaunajiem amata brāļiem skatās diezgan saasināti. Es to uztveru citādāk. Ir tikai pozitīvi, ka cilvēki ar kaut ko aizraujas, lai arī tās varbūt nereti ir tikai acumirklīgas iegribas. Turklāt tādi jau laika gaitā atsijājas, paliks tie, kuriem patiešām fotografēšana ir pat kaut kas vairāk nekā sirdslieta.”
Karīna dalās pārdomās, ka katram jaunajam fotogrāfam ir jāatrod savs žanrs, odziņa, rokraksts.
„Nepatīk, ja jaunie sāk kopēt citu bildes. Katram jau ir savs skatījums uz pasauli,” saka Karīna, uzsverot, ka fotogrāfs ir mākslinieks, kurš pasauli noteikti redz citādāk nekā biznesmenis vai jurists.
„Fotogrāfs savā ziņā ir arī romantiķis. Turklāt viņš bieži vien labu kompozīciju saskata tur, kur citi to neredz. Domāju, ka fotogrāfijā vienmēr tiek ieliktas fotogrāfa izjūtas, emocijas vai pat kāds pārdzīvojums,” pārdomās dalās fotogrāfe.
Karīna stāsta, ka šobrīd kopīgiem spēkiem ar brāli un māsu nolēmusi ar vienu soli iekāpt arī uzņēmējdarbībā. Viņi organizēs foto kursus Cēsīs un darīs vēl daudz ko citu šajā jomā.
„Tas bija mans dzīves sapnis. Paldies brālim, kurš bija idejas autors. Būs gan pirmā, gan otrā līmeņa foto kursi. Pieaicināsim profesionālus fotogrāfus, rīkosim plenērus un darīsim daudz ko citu. Lielu uzmanību pievērsām telpām, kurās kursi notiks. Lai cilvēks ieietu telpās un izjustu vizuālu baudu. Turklāt visu darījām pašu rokām- gan putekļus slaucījām, gan nagliņas sitām. No melnā darba mēs nebaidāmies,” smaidot saka Karīna.
Vaicāta, kas viņai vēl bez fotografēšanas ir svarīgs, Karīna atbild: „ Mana ģimene, ir divi puikas. Viskolosālākie pasaulē. Mīļš vīrs. Bez viņa es nebūtu tik tālu tikusi, jo viņš mani vienmēr atbalsta. Arī vecāki mūs visus atbalsta. Mēs turamies visi kopā, un tas dzīvē palīdz.” – Dzīves moto? – Man vienmēr dzīvē primārais būs ģimene, lai arī kas notiktu. Bet tas, uz ko tiecos – būt laba māte, laba sieva un forša sieviete. – Ja nebūtu izdomāta zobu pasta, tad… – … zobus berztu ar sūnām. – Ko nenovēlētu otram? – Nelaimi. – Tava labākā rakstura īpašība? – Labsirdība un humora izjūta. – Par ko sapņoji bērnībā kļūt? – Gribēju strādāt pēc iespējas tuvāk konfektēm. – Tavs mīļākais gadalaiks? – Pavasaris un vasara. Pavasarī mostas daba, vasarā var baudīt jūru, sauli.
Komentāri