Cēsnieks Agris Spruģevics kopš septiņu gadu vecuma trenējas karatē. Septembrī Rīgā norisināsies Latvijas čempionāta “Latvija Grand Prix” karatē sacensības. Agra kluss sapnis ir tajās iegūt pirmo vietu un kļūt par Latvijas čempionu savā vecuma grupā. Agris atzīst, ka jebkuram jaunietim ir būtiski izvēlēties savu nodarbošanos un vislabāk, ja jau agrā bērnībā vecāki atrod sporta veidu un pulciņu savai atvasei. “Noteikti esmu pateicīgs tētim, kurš mani septiņu gadu vecumā aizveda uz karatē pulciņu. Lai gan varētu teikt, ka sports man asinīs, jo ģimenē vīriešu kārtas pārstāvji vienmēr bijuši saistīti ar kādu sporta veidu – tētis nodarbojies ar brīvo cīņu, vectētiņš bijis svarcēlājs,” smaidot saka Agris un, stāstot par karatē, bilst: “Nereti nākas dzirdēt aizspriedumus, ka tā ir kaušanās, un jaunieši jau tā kaujas, bet bieži vien saku, ka karatē ir daudz kas vairāk nekā cīņa vien. Tā ir pašaizsardzības māksla nevis kaušanās. Trenējos biedrībā “Tīģeri”, kur uz nodarbībām nāk arī meitenes. Arī šajā ziņā nepiekritīšu viedoklim, ka meitenēm nepiestāv karatē. Ir gan redzētas cīņas, kur meitenes cīnās kā īstenas kaķenes, bet patiesībā tas ir kas vairāk. Karatē attīsta ķermeni, garu un prātu. Turklāt, ja ar to nodarbojas nopietni, tas pieprasa ziedot sevi visu.” Agris stāsta, ka šis cīņas mākslas veids gūst arvien vairāk piekritēju visā pasaulē. Tas ir lielisks līdzeklis pašaizsardzībai, kā arī labas fiziskās formas uzturēšanai. “Karatē man nav devis tikai iespēju uzturēt sevi labā fiziskā formā, tā ir disciplīna, rakstura audzināšana un iespēja iemācīties arī zaudēt, kas dzīvē noder. Man ir prieks par iegūtajiem draugiem, domubiedriem un iespēju doties uz sacensībām, iegūstot arvien vairāk jaunu pazīšanos. Manā draugu pulkā nav tie jaunieši, kuri klīst pa ielām, nezina, ko iesākt pēc skolas un sevi velta patiešām bezjēdzīgām nodarbēm. Esmu priecīgs, ka man ir aizraušanās un esmu sportists. Bija laiks, kā jebkuram pusaudzim, kad visam gribējās atmest ar roku, taču atkal jāsaka paldies vecākiem, kuri neļāva padoties un lika iet uz priekšu. Tagad jūtu, ka esmu tā kā atdzīvojies, man ir daudz spēka, esmu kļuvis patiešām ātrāks, man ir savi sapņi saistībā ar šo sporta veidu,” domās dalās sportists. Agris stāsta, ka pēc vidusskolas beigšanas plāno doties mācīties uz Valmieru vai Rīgu. Nākotnes augstskolas izvēle noteikti ies roku rokā ar tālākām iespējām regulāri un kvalitatīvi trenēties karatē. „Sportistiem nereti nākas izvēlēties starp labu izglītību un sasniegumiem sportā. Jau tagad jūtu, ka nereti treniņu vai sacensību dēļ pats nespēju vairs simtprocentīgi veltīt sevi mācībām. Pirms sacensībām dažas dienas iepriekš ne pa ko citu nespēju domāt. Ja neaizeju uz kādu treniņu, jūtu, ka esmu apzadzis pats sevi. Tā ir izšķiršanās par to, kas esi. Lai gan ideālā variantā būtu tā, ka sports un skolas mācības netraucē viens otram,” smaidot saka jaunietis. Vasarā vienu mēnesi Agris pilnībā atslēdzies no karatē un pastrādājis pat fizisku darbu tēta darba vietā. Jaunietis vērtē, ka vasarā darbu pilsētā atrast grūti. Paveicas, ja ģimene vai radinieki spēj šajā jautājumā palīdzēt. „Skolai arī vēl īsti gatavs neesmu. Domāju, ka līdz 25. septembrim manas domas būs tikai par gaidāmo Latvijas čempionātu karatē, kas norisināsies Rīgā. Mērķis man ir, tas vēl tikai jāpiepilda,” saka Agris. Liene Lote Grizāne
Komentāri