Viens no lielās biatlona ģimenes

“Druvai” izdodas cēsnieku Jāni Bērziņu, kura pamatdarbs ir Starptautiskajā biatlona savienībā, notvert sarunai, kad viņš uz pāris dienām ir ieradies mājās, pirms atkal doties prom no Latvijas. Viņš ar smaidu atzīst, ka pie šāda dzīvesveida esot pieradis un varot ceļam sapakoties pusstundā.

-Pirms intervijas gribēju par jums sameklēt internetā kādu plašāku informāciju, bet tās ir ļoti maz. Vai tas ir apzināts solis – vairīties no publicitātes?

-Nav tā, ka ļoti apzināti, tomēr labāk, lai darbi runā par mani. Katrā gadījumā es apzināti par sevi publicitāti neveidoju. Vienkārši daru savus darbus. Kuri ir tajā pasaulē iekšā un mani pazīst, tie arī zina vairāk.

-Kas ir tie darbi? Kāds ir pamatdarbs?

-Starptautiskā biatlona savienība. Esmu tehniskais delegāts, bet atbildu arī par daudzām citām lietām. Starptautiskā biatlona savienība IBU ( International Biathlon Union) ir tā starptautiskā biatlona virsvadības organizācija, kas pieskata šo sporta veidu un pievieno vērtību biatlonam, nodrošinot noteiktu līmeni visā pasaulē, lai sportisti un skatītāji vienmēr zinātu, kāda līmeņa biatlons tiks nodrošināts. Tātad mēs esam virsvadības institūcija, un esmu viens no tiem mazajiem kauliņiem šajā organizācijā, kas palīdz kopīgo darbu darīt.

-Kā šādā kauliņa darba vietā starptautiskā organizācijā var tikt? Lai gan latviešu pārstāvji laikam jau ir tikuši šur un tur, piemēram, arī Starp­tautiskajā kamaniņu braukšanas federācijā.

-Biatlonā tas veidojies vēsturiski. Arī mans tēvs ir saistīts ar biatlonu, vairāk tas gan bija padomju laikos. Es pats diezgan ilgu laiku trenējos biatlonā, arī Latvijas komandā. Esmu ieguvis pieredzi arī kā sacensību dalībnieks un sportists. Pēc tam bija dažu gadu pauze. Tad sāku studēt. Ja grib iziet cauri biatlona hierarhijai, lai nonāktu amatā, kurā tagad esmu, ir jāstudē. Respektīvi, bija nepieciešami desmit gadi, lai tur nonāktu – nedaudz studiju, nedaudz prakses un sapratnes par biatlonu.

-Nebija tik vienkārši, ka tētis atstāja mantojumā garantētu vietu Starptautiskajā biatlona savienībā?

-Nē, tā tas pilnīgi noteikti nebija. Mantojumā tur neko nevar saņemt. Jebkura lieta ir jāizcīna paša spēkiem, zināšanām un vēlmi. Sāku no paša zemākā līmeņa, kas ir nacionālās sacensības. Ir konkrēti noteikumi, lai nonāktu līdz Starptautiskajai biatlona savienībai. Vispirms kā tiesnesim ir jāpiedalās rajona sacensībās un jāpierāda sava gribēšana, varēšana, prasmes un iemaņas. Tad vismaz pāris gadu ir jālīdzdarbojas starptautiskās sacensībās, lai izprastu arī starptautisko mērogu. Pēc šiem gadiem ir iespēja kārtot eksāmenu, lai kļūtu par starptautisko tiesnesi, pēc tam šajā amatā ir jāpavada četri gadi. Tad jau beidzot var kārtot eksāmenu, lai kļūtu par tehnisko delegātu. IBU ir tādi noteikumi, ka tehniskajiem delegātiem ir jābūt no visas pasaules. Tehnis­kajam delegātam ir arī pienākums izplatīt zināšanas, prasmes un iemaņas savā reģionā, lai neizveidotos situācija, ka sporta veidā dominētu, piemēram, austrieši un vācieši.

-Nereti jau liekas, ka biatlons asociējas tikai ar lielajām un tradicionālajām biatlona valstīm.

-Tāpēc, lai būtu plašāka pārstāvniecība, mēs esam 65 līdz 70 delegāti no visas pasaules. No Latvijas esmu vienīgais, no Baltijas reģiona mēs esam divi, viens arī no Igaunijas.

-Tā jau šķistu, ka kādam igaunim tur ir jābūt, ņemot vērā, ka pie viņiem Otepē notiek starptautiska līmeņa sacensības.

-Tur gan bija otrādi. Vispirms viņš kļuva par tehnisko delegātu un pēc tam pamazām tika līdz sacensībām Igaunijā.

-Prieks par igauņiem, bet žēl, ka pie mums tāda līmeņa sacensību nav.

-Pamazām virzāmies uz to. Ir jau arī pie mums starptautiska līmeņa sacensības. Madonā sacentās juniori. Vai nonāksim līdz pasaules kausu līmenim Latvijā? Ļoti ceru, ka jā, bet vēl ilgs ceļš ejams. Vismaz desmit gadi vajadzīgi, lai nonāktu līdz tam. Pirmie soļi jau ir veikti. Tās ir starptautiskās junioru sacensības, nākamais varētu būt kādi IBU kausi vai kāds Eiropas čempionāts, un tikai tad ir iespējams tikt pie pasaules kausa posma. Taču arī tas kalendārs ir diezgan pieblīvēts, nākamajiem četriem gadiem pilnīgi noteikti.

-Līdzīgi kā ar olimpiskajām spēlēm, nevar pēkšņi tikt pie nākamo rīkošanas.

-Jā, tieši tā.

-Pašam ir jau noskatīts nākamais amats, uz ko tiekties?

-Patiesībā IBU nemaz nav īpaši daudz variantu, kur vēl varētu pakāpties. Tādi varētu būt varbūt viens vai divi. Tas ir tad, ja mēs runājam par tehnisko sadaļu. Ja politiskajā ziņā, tad par to man īpaši nav intereses. Man vairāk ir interesanti darboties sporta tehniskajā sfērā, kur es arī varu vairāk atdot savas sportista zināšanas. Es saprotu, ko sportisti domā un jūt, un tas ļoti palīdz sēsties galdam otrā pusē un darboties kā tehniskajam delegātam.

-Kā tas ir, darbojoties šādā amatā, vai paliek arī mīlestība uz šo sporta veidu? Var vienkārši apsēsties un paskatīties sacensības? Vai tagad tas tomēr vairāk ir darbs?

-Mīlestībai pret to noteikti ir jābūt, citādi nemaz nevar. Tomēr biatlonu kā sporta sacensības paskatīties nevaru. Pat ja apsēžos to paskatīties televīzijā, redzu detaļas. Skatos, kā ir sagatavota trase, kā sportisti ir nostājušies uz starta līnijas, kā ir sagatavoti starta vārti un citas nianses.

-Tāds kā profesionālais kretīnisms?

-Tīrs profesionālais kretīnisms, nepārprotami. No sacensībām es faktiski neredzu neko. Tas pats ir, ja atrodos tur, pie biatlona laukuma. Nereti brīdī, kad komandas ir finišējušas, es nemaz nezinu, kuras ir trijniekā vai sešiniekā, jo tur ir tik daudz detaļu, uz kurām vērst uzmanību, ka rezultātu pat nav laika pamanīt. Mums ir primāri nodrošināt visu plūsmu, lai visi justos labi un demonstrētu savus labākos rezultātus. Gadījies, ka finišā ir iebraukušas pirmās desmit komandas, bet man ir jāatver telefons, lai sameklētu, kas sacensībās iekļuvis trijniekā. Tātad, jā, simtprocentīgs profesionālais kretīnisms.

-Biatlonā laikam līdzīgi kā sportā kopumā rodas arvien jaunas ātras un uz skatītāju uzmanības piesaisti vērstas disciplīnas, kā, piemēram, jauktā stafete?

-Tā tas ir. Skatītājiem patīk ātrie formāti. Tomēr mēģinām saglabāt arī biatlona klasiku. Ja tā tiks iznīcināta, tad tās disciplīnas arī pazudīs no olimpiskās aprites. Biatlons, manuprāt, ir sporta veids, kam olimpiskajās spēlēs ir iekļauts visvairāk distanču.

-Galu galā tas ir arī viens no skatāmākajiem sporta veidiem ziemas olimpiskajās spēlēs, kur dabiski ir mazāk disciplīnu, salīdzinot ar vasaras spēlēm.

-Noteikti. Biatlonam arī skatītāju ir daudz, ētera laiks ļoti labs. Biatlons pašlaik tādā pasaules līmenī piedzīvo ziedu laikus. Itālijas olimpiāde arī to ļoti labi parādīja. Gan stadiona būvniecības un uzturēšanas, gan apmeklētības un skatītāju ziņā biatlons dzīvoja pāri visam. Visi, kas atbrauca apmeklēt biatlonu, bija sajūsmā par atmosfēru. Piemēram, Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidente bija paredzējusi tur stundas vizīti, bet beigās atcēla visus pārējos plānus, lai uzkavētos biatlona stadionā ilgāk. Pie mums bija atbraukusi arī bobsleja un kamaniņu Latvijas delegācija no Kortīnas, un arī viņi veltīja ļoti atzinīgus vārdus par radīto noskaņu.