“Visas upes plūst uz jūru… Tāpēc nospraudām mērķi izdibināt, cik efektīvi tiek izmantota liela nauda, lai jūrā ieplūstu iespējami tīrs ūdens,” par šoruden publiskoto revīzijas ziņojumu saka Valsts kontroles padomes loceklis un par pašvaldību revīzijām atbildīgā departamenta direktors EDGARS KORČAGINS.
Pētīja tos, kas pie ūdeņiem
Notekūdeņu savākšanas sistēmu, attīrīšanas iekārtu izbūvē un modernizācijā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas investēts tik daudz līdzekļu kā reti kurā citā nozarē – vairāk nekā miljards eiro gan Eiropas Savienības struktūrfondu naudas, gan valsts un pašvaldību finansējuma. Turklāt kontrolēta, moderna notekūdeņu saimniecība Latvijā nozīmē vides aizsardzību ne tikai lokālā mērogā, bet arī globālā – mūsu garās jūras robežas dēļ.
Pēc Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) datiem, līdz pat 97% Baltijas jūras cieš no eitrofikācijas – tas nozīmē, ka ūdenstilpē ieplūst pārāk daudz barības vielu no lauksaimniecības, industriālajiem un mājsaimniecību notekūdeņiem un izraisa dažu aļģu sugu pārmērīgu augšanu un jūras vides degradēšanos. Latvija no līdzatbildības par to nekādi nevar atrunāties.
Tāpēc revīzijai par tēmu “Vai valstī izveidotā notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un attīrīšanas sistēma nodrošina vides aizsardzību pret komunālo notekūdeņu kaitīgo ietekmi?” izvēlējās pašvaldības Latvijas lielāko upju baseinos un piejūrā. Tās bija Bauskas, Vecumnieku, Aizputes, Skrundas, Engures, Tukuma, Jelgavas, Viesītes, Līvānu un Preiļu novada pašvaldība.
Nepieslēdzas centralizētam tīklam
Viena no pētītajām jomām vistiešāk skar investīciju izlietojumu – apdzīvotu vietu centralizēto kanalizācijas sistēmu izbūvi, pieejamību iedzīvotājiem un viņu izvēli vai iespējas pievienot savus mājokļus šīm sistēmām. Centralizētie kanalizācijas tīkli ir efektīvākais modelis, kā savākt un nodot pārstrādei sadzīves notekūdeņus, tādēļ jo lielāka ir vilšanās, ka nereti pilsētās un ciemos notikusī varenā rakšana un daudzinātā ūdenssaimniecību modernizācija nav devusi pat pusi no gaidītā efekta. Valsts kontrole konstatējusi, ka 10 pētītajās pašvaldībās centralizētajiem kanalizācijas tīkliem nav pieslēgušās pat puse mājsaimniecību, kurām tas būtu iespējams.
Piemēram, Bauskas novada Ozolainē 2012. gadā realizētais ūdenssaimniecības projekts 15 mājsaimniecībām deva iespēju pieslēgties centralizētajam kanalizācijas tīklam, bet to izdarīja viena, savukārt Aizputes novada Kazdangā pēc 2014. gadā īstenota projekta no trim mājsaimniecībām neviena nav izvēlējusies izmantot centralizētās kanalizācijas pakalpojumu. Vislabākie rezultāti ir Aizputē – 2010. gadā ierīkotam centralizētajam tīklam pieslēgušās 27 mājsaimniecības un tikai viena to nav izdarījusi.
Valsts kontrole atgādina, ka 2015. gadā pieņemtais “Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums” paredz netiešus stimulus, kā veicināt mājsaimniecību pieslēgšanos centralizētajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām. Piemēram, pakalpojuma sniedzējs drīkst vienoties ar iedzīvotājiem par pieslēguma veidošanas apmaksu pa daļām, savukārt pašvaldības dome drīkst piešķirt līdzfinansējumu nekustamā īpašuma pieslēgšanai centralizētajai sistēmai. Šāda palīdzība varētu būt ļoti nozīmīga, jo pēc 2019. gada datiem vidējās izmaksas par vienu pieslēguma metru ir gandrīz 400 eiro, bet vidējā neto darba alga pērn, piemēram, Bauskas novadā bija 669 eiro, Aizputē – 563 eiro, Skrundas novadā – 497 eiro.
Tomēr pašvaldības, Valsts kontroles vārdiem izsakoties, nesteidzas ar atbalsta sniegšanu pieslēgumu ierīkošanai – no 10 revidētajām pašvaldībām tikai trijās paredzēts pašvaldības līdzfinansējums, bet Latvijā kopumā – vien 30 pašvaldībās no 119. Tomēr arī finansiālais atbalsts nav īpaši veicinājis pieslēgšanos, jo Aizputē tas izmantots diviem pieslēgumiem, kas ir 7%, bet Preiļu novada Prīkuļu ciemā – sešiem pieslēgumiem jeb 14%. Iespēju iedzīvotājiem segt pieslēguma izmaksas pa daļām nav piedāvājusi neviena pašvaldība.
Bedru saturs nonāk zemē
Varētu jau teikt: cilvēki drīkst izvēlēties – izdot lielu naudu par mājokļa pieslēgšanu centralizētajam kanalizācijas tīklam un pēc tam maksāt par pakalpojumiem pēc noteikta tarifa vai kontrolēt savas izmaksas, uzkrājot sadzīves notekūdeņus krājtvertnēs vai septiķos un tos izvedot pēc vajadzības. “Diemžēl šī kārtība strādā vēl sliktāk,” diplomātiski saka E. Korčagins. “Notekūdeņi netiek izvesti tik bieži, kā vajadzētu. Divas trešdaļas mājsaimniecību notekūdeņus nodod reizi gadā vai nenodod vispār. 74% notekūdeņu liktenis nevienam nav zināms,” par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu izsakās valsts kontrolieris. “Visdrīzāk tie neattīrīti noplūst vidē, nonāk pazemes un virszemes ūdeņos un virzās uz jūru.” Vēl var piebilst, ka pa ceļam tie, visticamāk, sagandē arī dažu labu iecienītu avotu, no kura iedzīvotāji ņēmuši dzidru dzeramo ūdeni; arvien biežāk pēc ūdens kvalitātes analīzēm pie avotiņiem parādās brīdinājumi – “Ūdens nav piemērots lietošanai”.
Viens no iespējamiem iemesliem, kādēļ mājsaimniecības apzinīgi nepiesaka asenizācijas pakalpojumus, ir daudzviet noteiktā nepamatoti augstā maksa par šo pakalpojumu. Lielākā bijusi pat 75,48 eiro par mucu, turklāt pakalpojuma sniedzējs nav varējis uzrādīt nekādus aprēķinus par to, no kādām izmaksām tā veidota.
Pieminētajās 10 pašvaldībās kopā ir 49 200 mājsaimniecību, vidēji 39% no tām izmanto decentralizētas kanalizācijas sistēmas. Šo rādītāju varētu attiecināt uz visu pārējo Latvijas teritoriju ārpus Rīgas un lielajām pilsētām. Valsts kontrole pieņemot, ka viena mājsaimniecība gadā rada 3,5 kubikmetrus notekūdeņu, secinājusi, ka deviņās pašvaldībās (Aizputes novadam nebija datu) mājsaimniecības ar decentralizētu kanalizācijas sistēmu novada vidē vairāk nekā 40 000 kubikmetru neattīrītu notekūdeņu.
Būvē neplānojot
Analizējot pašvaldību iespējas stimulēt mājsaimniecību pieslēgšanos centralizētajiem notekūdeņu savākšanas tīkliem tur, kur tie pieejami, un kontrolēt krājtvertņu un septiķu regulāru izvešanu tur, kur to nav, Valsts kontrole atdūrusies pret vēl vienu šķērsli: notekūdeņu attīrīšanas iekārtu kapacitāti. Puse revidēto pašvaldību vispār nav ieinteresētas pārlieku rūpēties par notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu, jo pat no jauna izbūvētas vai modernizētas attīrīšanas iekārtas nespētu attīrīt visus pašvaldības teritorijā radītos notekūdeņus. Minētajās pašvaldībās kopā ir 123 notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, un tikai 19 no tām pieņem notekūdeņus arī no decentralizētajām kanalizācijas sistēmām, turklāt reti kur vispār ir pētīta mājsaimniecību radīto notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas struktūra un attiecīgi plānota attīrīšanas iekārtu jauda.
Vēl viens liels izaicinājums pašvaldībām ir lietus ūdens iekļūšana saimnieciskās kanalizācijas tīklos. Padomju gados mēdza būvēt vienotas kanalizācijas sistēmas, kas tagad būtiski sarežģī notekūdeņu attīrīšanu, jo lietavu laikā iekārtas tiek pārslogotas un piesārņotas ar smiltīm un citiem nešķīstošiem nosēdumiem, turklāt bioloģiskie procesi vistiešākajā nozīmē atšķaidīti un attīrīšana kļūst nekvalitatīva. No otras puses (arī tiešā nozīmē), novecojušos kanalizācijas tīklos ieplūst pazemes infiltrāts, kam arī nebūtu vietas attīrīšanas iekārtās.
Mēģinot rast skaidrību acīm neredzamajā notekūdeņu apsaimniekošanas nozarē, Valsts kontrole sastapusies ar slikti reglamentētiem un haotiski plānotiem, toties vides aizsardzībai ļoti svarīgiem procesiem, kuros ieguldītie milzīgie līdzekļi gan izlietoti ar labiem nolūkiem, tomēr ar mazāku atdevi, nekā varētu gaidīt.
Kā jau katras revīzijas noslēgumā, arī šoreiz Valsts kontrole izstrādājusi pašnovērtējuma anketu visām Latvijas pašvaldībām. To aizpildot un sekojot līdzi rekomendācijām, iespējams objektīvi novērtēt savas notekūdeņu saimniecības situāciju un jau mērķtiecīgāk plānot tās efektivizāciju kopīga mērķa – tīru avotu, upju un jūras – vārdā.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
Komentāri