Komiksu lasītāja un ilustratore radījusi komiksu bērniem

Jaunpiebaldzēniete Terēze Talita Rozenblate studē Spānijā, bet pavasarī Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkā bija skatāma viņas radītās un ilustrētās komiksu grāmatas “Dumpīgā Helga” izstāde. Bet Terēzes animācijas īsfilma “On Line” tika nominēta balvai “Lielais Kristaps” kā labākāstudentu filma.

– Kā radās doma par komiksu grāmatu “Dumpīgā Helga”?
– Radot komiksu grāmatu “Dumpīgā Helga”, iedvesmojos no visa sev apkārt, bet visvairāk no ģimenes. Arī komiksa varoņi tapuši, iedvesmojoties no tuviniekiem. Grāmata stāsta par zinātkāro un vienlaikus nebēdnīgo sešgadīgo Helgu un viņas mīļmantiņu Krulu, ar kuru kopā viņa brauc pie vecvecākiem. Tur meitene mēdz iekulties dažādās nepatikšanās. Tie ir stāsti par ikdienas situācijām, kurās bērnam jābūt uzmanīgam. Grāmata paredzēta maziem bērniem, kas vēl neprot vai tikai mācās lasīt, un komikss šķita vislabākais veids, kā viņiem piedāvāt stāstu. Komikss arī ir nedaudz līdzīgs animācijai, kas man joprojām saista, bet ar to vairs nenodarbojos tik aktīvi.

Kad biju maziņa, tieši Jaunpiebalgas bibliotēkā gāju lasīt “Donald Duck” un “Mickey” komiksus. Tie mani ļoti patika, tie bija jautri un krāsaini. Tagad mani saista biogrāfiski un uz patiesiem notikumiem balstīti komiksi. Tādu gan Latvijas grāmatnīcās nav daudz, tāpēc pārsvarā lasu angliski.

– Vai tas rosināja veidot izstādi Jaunpiebalgas­­­­ bibliotkā?
– Izstāde jau bija gatava iepriekš, tā bija daļa no mana maģistra darba Latvijas Mākslas akadēmijā. Bet ideja izstādi par komiksu grāmatu “Dumpīgā Helga” rādīt Jaunpiebalgas bibliotēkā nāca dabiski. Tieši tur bērnībā iepazinos ar komiksiem un grāmatām, kas mani aizrāva un noveda līdz tam, ka mana maģistra darba galvenā daļa ir komikss.

– Vai zīmēšana, ilustrēšana bija tuva jau bērnībā? Ir cilvēki, kuriem tā ir aizraušanās, bet jūs to esat izvēlējusies kā profesionālu virzienu.
– Zīmēju, kopš sevi atceros. Kad kā mazs bērns par kaut ko sadusmojos, ņēmu rokā kaut mazāko papīra strēmelīti un zīmēju.

Es varēju stundām ilgi pētīt, kā zīmēt cilvēkus. Visgrūtākās bija rokas, pārējais man izdevās krietni labi. Un man ļoti patika pētīt grāmatas ar detalizētām ilustrācijām. Favorīts bija grāmata par meža gariņiem, kur vidējais atvērums bija viņu mājiņa, kurai bija daudz mazu detaļu. Tās pētīju atkal un atkal, un katru reizi skatoties, atklāju ko jaunu. Man arī bija ļoti daudz Margaritas Stārastes ilustrētu grāmatu, ko pētīju. Vizuālā pasaule mani vienmēr ir ļoti aizrāvusi — mazas detaļas, jauki tēli un dabas motīvi.

Ilustrāciju kā savu profesiju izvēlējos pamazām, bet tā vienmēr ir gājusi man līdzi. Kad pabeidzu Jaunpiebalgas mūzikas un mākslas skolu, kā diplomdarbu taisīju desmit ilustrācijas Annas Sakses pasakām “Pasa­kas par ziediem”. Man ļoti patika ilustrēt cilvēkus un miksēt tos ar dabas un puķu motīviem. Vēlāk, mācoties Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, iepazinos ar animāciju un nedaudz attālinājos no ilustrācijas.

Piesaistīja animācijas process, zīmēšana pa kadriem. Vienmēr, pabeidzot animācijas scēnu, bija satraucoši skatīties, kā tēls atdzīvojies. Arī sākot bakalaura studijas, izvēlējos turpināt mācīties animāciju. Bet pamazām jutu, ka ilustrācija velk atpakaļ. Tāpēc maģistra studijas uzsāku Lat­vijas Mākslas akadēmijas Grafi­kas nodaļā, kur apguvu gan ilustrāciju, gan tradicionālo grafiku.

– Cik ilustrācija Latvijā ir attīstīta? Un vai te var atrast domubiedrus ilustratorus vai tie vairāk jāmeklē citās valstīs?
– Latvijā ilustrācija ir attīstīta, ir ļoti daudzi lieliski ilustratori. Bet salīdzinot ar ārzemēm, katrā valstī ir savs stils, kas auditorijai patīk un kas nepatīk. Ilustra­toram ir jāizvēlas, kādā virzienā vēlas doties, jo opciju ir ļoti daudz. Patlaban vairāk domubiedru ir Latvijā, ir dažādas kopienas, kur ilustratori satiekas un kopā zīmē, runā un dalās pieredzē.

– Un kā ceļš jūs aizvedis uz Spāniju?
– Uz Spāniju braucu mācīties Erasmus apmaiņas programmā. Manuprāt, ir svarīgi redzēt, kā studijas notiek citās valstīs, gūt pieredzi un paņemt to labāko savai profesionālajai attīstībai. Turpinu ilustrēt — ilustrēju bērnu grāmatas, kā arī pamazām top mani personīgie projekti.

– Jūs gan ilustrējat bērnu grāmatas, gan strādājat ar animācijas projektiem?
– Pašlaik strādāju tikai ilustrācijas jomā. Laikā, kad studēju Latvijas Mākslas akadēmijas audiovizuālās mākslas nodaļā “Kustība. Attēls. Skaņa”, tad arī strādāju pie pilnmetrāžas animācijas projektiem. Piemēram, pie mīļās Rozes Stiebras filmā “Sirds likums” biju viena no galvenajām animatorēm un arī kā animācijas krāsotāja un ēnotāja pie Signes Baumanes filmā “Mans laulību projekts”. Ļoti patika strādāt komandā, animācijas studijā. Mums bija lieliska un draudzīga komanda, ļoti iedvesmoja. Līdz­tekus animācijai pašai gribējās radīt ko savu, tā pamazām aizgāju atpakaļ pie ilustrācijas, jo kopš bērnības tā ir bijusi ļoti tuva.

– Esat radījusi arī animācijas īsfilmu “On Line”, kas tika nominēta Lielajam Krista­pam. Kas mudināja pievērsties tēmai par balansēšanu uz dzīves līnijas?
– Stopkadru leļļu animāciju radīju kā savu bakalaura darbu Latvijas Mākslas akadēmijā. Gandrīz visas manas bakalaura studijas noritēja kovida laikā, un tieši tajā laikā apzinājos, cik svarīgi ir cilvēki man apkārt. Un katrs mēs ejam pa dzīvi, tas ir gājiens kā pa kalniem uz augšu un uz leju. Ir brīži, kad ejam ar taisnu muguru pa dzīves līniju, un ir brīži, kuros krītam un mācāmies celties atkal un atkal. Tādos brīžos ir tik labi, ja tev apkārt ir labi cilvēki, mīloša ģimene, kas cits citu atbalsta un rūpējas.

– Jūs smeļaties iedvesmu dabā, ejot pārgājienos, skrienot vai lasot grāmatas? Vai tas nāk no bērnības, no Piebal­gas?
– Tā ir, Piebalga ainavu ziņā ir ļoti skaista. Visu bērnību esmu bijusi dabas ielokā, un tur arī nāca iedvesma radīt dažādus tēlus un ainas. Arī prātam daba ir iedvesmojoša — ja esi ierauts darbos un strādā, galvu nepacēlis, jaunām idejām galvā nav vietas. Bet tad izej dabā, paejies, paskrien, paklausies putnus, un rodas jauna elpa jaunām idejām.