Imantdienu 50. jubilejas gadāaicina izstaigāt visu tradīcijas ceļu

Šogad ir īpašs gads, jo šovasar var piedzīvot pat trīs Imantdienu pasākumus trijās īpašās satikšanās reizēs, “Druvai” stāsta Ilona Muižniece, Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” izglītojošā darba speciāliste.

Viņa aicina Imantdienu 50. jubilejā izstaigāt visu tradīcijas ceļu, bet pati aktīvi nodarbojas ar pirmā pasākuma no trim organizēšanu — “Imant­dienām 50. Atgriešanās sākumā”. Tas notiks 5. jūlijā Jāņa­skolā, Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna muzejā Jaunpie­balgas pagastā.
Tā ir vieta, kur risinājās pirmās Imantdienas 1976., 1977., 1978., 1979. un 1981. gadā. Savukārt 24. jūlijā Vecpiebalgas muižas parkā Inešos norisināsies “Mazās Kalniņa dienas”, atceroties laiku, kad Imantdienas no 1980. līdz 1984. gadam bija Inešos, līdz tās aizliedza padomju okupācijas režīms. Noslē­dzošais notikums no trijiem būs 25. jūlijā Cēsīs — lielās Imant­dienas, turpinot tradīciju, kas pēc vērienīgas atgriešanās Alauksta estrādē 1995. un 1996. gadā kopš 1998. gada galvenokārt mājvietu radusi Cēsīs, vien ar dažiem izņēmumiem Siguldas pilsdrupu estrādē 2003. un 2004. gadā un Alauk­sta estrādē 2023. gadā.

— Pastāstiet, kā tas viss aizsākās, par pašiem pirmsākumiem!
— 1975. gadā Emīla Dārziņa muzejā atzīmēja komponista simtgadi. Pasākuma apmeklētāji ierosināja domu, ka mūzikas dienām ir jākļūst par tradīciju. Tika uzrunāti trīs komponisti, ar kuriem varētu rīkot autorvakarus — Marģers Zariņš, Oļģerts Grāvītis un Imants Kalniņš.

Imants Kalniņš tikko bija sācis vasarot “Vecpaulēnos”, Inešu pagastā, kur nopircis māju. Un jau 1976. gadā muzejā notika autorvakars ar ansambļa “Menuets” piedalīšanos. Tas tad arī tiek uzskatīts par pirmajām Imantdienām. Nākamajā gadā bija liels koncerts muzeja teritorijā, kur atkal piedalījās “Me­nuets”. Atskaņoja piecas balādes par Matisonu ar Ojāra Vācieša dzeju un dziesmas ar Māra Čaklā dzeju. Autor­kon­certu komentēja muzikologs Guntars Pupa.
Jāņaskolas vadītājs tolaik bija Ivars Zukulis, kurš savulaik vadīja arī Cēsu muzeju. Viņš arī ierosināja rīkot šos autorvakarus un uzrunāja komponistus. Tātad varētu teikt, ka tā ir tāda muzeja darbinieku iniciatīva. Varbūt šķiet, ka tagad gribu vilkt deķīti uz muzeju pusi, bet tā tas arī bija. Tā bija muzeja darbinieku iniciatīva.

— Daudz informācijas jums bijis jāsavāc!
— Vispār par pašu sākumu ir ļoti maz informācijas. Esmu, protams, pārcilājusi arī visus periodiskos izdevumus. Taču ir informācija, ka jau 1977. gadā koncertā bija aptuveni tūkstotis apmeklētāju, tāpat ir ziņas par norises vietu, ka vēl 1978. un 1979. gadā šie koncerti notika Jāņaskolā, bet 1980. gadā jau nolemts rīkot Inešu estrādē.

— Bija jāpārceļ, jo Jā­ņa­skolas iespējām bija par daudz apmeklētāju?
— Nē, ne gluži. Jāsaprot, ka Valsts drošības komiteja (VDK) tolaik arī negulēja. 1980. gadā bija leģendārs notikums, koncerts Inešos bija izsludināts, sapulcējās daudz skatītāju, bet pasākumu aizliedza. Tauta tāpat dziedāja. Imants Kalniņš pats gan nedrīkstēja tur ierasties, bet ir brīnišķīgs Vika (Viktora Kalniņa — aut.) fragments no viņa dienasgrāmatas par to, kas tajā dienā notika. Pats Viks savās piezīmēs šo notikumu salīdzina ar jaunu dziesmusvētku dzimšanu. Pašas tautas radītu un izdziedātu kopā būšanas brīdi. Viņš rakstījis, ka šie jaunieši dziedāja par mieru, brīvību un cilvēcību, bet publika viņos klau­sī­jās aizrautīgi, apzinoties, ka piedzīvo ko neatkārtojamu. Tad šie jaunieši uzrakstīja petīciju ar prasību VDK atjaunot Imantdienas un saglabāt tās tieši Piebalgā. To parakstīja daudzi klātesošie. Dziesmas dziedāja līdz vakaram un dienas noslēgumā notika neticams brīdis, kad klausītāji aizgāja pie Imanta Kalniņa uz “Vecpaulēniem”. Brauca ar smagajām mašīnām un visādi citādi. Arī Cēsu muzeja mākslinieks Dainis Ander­sons atceras, kā kravas mašīnā mērojis šo ceļu.

Nākamajā gadā bija interesanta situācija. Imantdienas, kas parasti notiek jūlija pirmajā sestdienā, jo Imantu vārda diena ir 1. jūlijā, Jāņaskolā rīkoja 30. maijā, lai apmānītu VDK. Taču arī jūlija sākumā Inešos notika koncerts. Tātad 1981. gadā bija divas Imantdienas — gan Jāņaskolā, gan Inešos.

— Pēc tam pasākums pārcēlās uz Inešiem?
— Jā. Man gan nav datu par 1983. gadu. Iespējams, tad aizliegumu dēļ koncerts nav bijis. Toties 1984. gada koncerts ir izsludināts presē. No tā man ir arī viena fotogrāfija, kur redzams diriģents Gido Kokars ar kori “Daile”. 1984. gads tad ir pēdējais apzinātais gads.

Tas arī ir īpaši jāuzsver, ka sākotnēji, protams, bija “Me­nuets”, bet Imantdienās piedalījās arī kori. “Daile” dziedājusi arī Jāņaskolas koncertā, 1978. gadā piedalījās tautas koris “Mūza” profesora Leonīda Vīg­nera vadībā, atskaņoja kora dziesmas un fragmentus no oratorijas “Dzejnieks un nāra”.

— Un pēc tam?
— Pēc tam vērienīgi atsākās Alauksta estrādē 1995. gadā. To rīkoja Latvijas Televīzijas darbiniece Inga Utena, kas savulaik vadīja muzikālo ģimeņu saietu “Spiets”. Tā bija viņas absolūta iniciatīva. Toreiz tas vispār bija furors, skatītāju skaits rēķināms līdz 12 tūkstošiem! Šī atgriešanās kļuva par nozīmīgu brīdi Imantdienu tradīcijas vēsturē, jo pulcēja tik daudz skatītāju.

— Nosaukums “Imantdie­nas” bija kļuvis par zīmolu?
— Tas bija 1979. gads, kad nolēma, ka pasākums jāsauc par Imantdienu jeb Imantdienām. Togad pasākums presē tika anotēts ar nosaukumu “Imant­diena”. Līdz tam bija autorkoncerts.

— Un ar skaļu atgriešanos pēc desmit gadu pārtraukuma?
— Jā, nu 1995. gads — tas bija vērienīgi. Pati arī biju tajā koncertā. Es, kura tolaik nepavisam nepievērsos latviešu komponistiem, koncertā apjautu, ka zinu visas dziesmas. Ka varu dziedāt visām līdzi. Tobrīd jutos tik ļoti laimīga un tik labi, ka ar nepacietību gaidīju nākamo 1996. gadā. Tas atkal notika Alauksta estrādē. Jāpiebilst, ka Imant­dienās bieži ir lietains. Un tajā gadā lija ļoti. Visur bija dubļu jūra. Tie tūkstoši apmeklētāju, lietus, dubļi līdz ausīm un nogrimušas mašīnas!

— Tātad arī pati kļuvāt par ikgadēju Imantdienu apmeklētāju?
— Tolaik jau dzīvoju Vec­piebalgā, jā. Ja es te būtu dzīvojusi jau agrāk, noteikti būtu arī tajās Imantdienās, kas notika Jāņaskolā. Varu, liekot roku uz sirds, teikt, ka kopš 1995. gada varbūt tikai uz kādiem diviem Imantdienu koncertiem īpašu apstākļu dēļ neesmu bijusi.