Grupa “Muud” kopā rada mūziku cilvēkiem

Ar sirsnīgu līdzdziedāšanu, parādot labās dziesmu vārdu zināšanas apmeklētāji Priekuļu apvienības svētkos uzņēma grupas “Muud” uzstāšanos. “Druvai” pēc koncerta izdevās satikt dažus grupas dalībniekus.

Sarunā piedalījās Ingus Šusts (pazīstams arī kā Punkts uz i), grupas reperis, producents un skaņu inženieris, Jānis Krūmiņš (misters Krūmiņš) un Henrijs Mucenieks (pazīstams arī kā Henny, spēlē arī grupā “Līvi”). Vēl grupā darbojas arī Mārtiņš Mednis (Cepums) un Toms Rings.

– Vai grupas nosaukums “Muud” ir radies no angļu vārda “mood” (noskaņojums)?
Ingus: – Mēs ļoti ilgi domājām nosaukumu, bet tas radās vienā dienā. Bijām izbraukuši pie dabas un veltījām laiku tieši nosaukuma izdomāšanai. Bija vairāki varianti, gan dažādi citu valodu vārdi, gan latviešu senvārdi. Gribējās, lai izvēlētais nosaukums izsaka arī kaut ko nedaudz vairāk. Kad idejās parādījās arī “muud”, sapratām, ka tas labi sasaucas ar tulkojumu no angļu valodas un saskan ar mūsu dziesmu tekstiem, kur noskaņojums un garastāvoklis ir pieminēti.

– Kā visi grupas dalībnieki sastapāties?
Ingus: – Pamatā mēs visi esam no “Kreisā Krasta”. (“Kreisais Krasts” ir Latvijas hiphopa mūzikas apvienība, kas izveidota 2002. gadā Rīgā — aut.)

– Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka “Muud” arī būs tāds “hiphopisks” virziens?
Ingus: – Kad sākām kopā darboties, biju es, Cepums un misters Krūmiņš, un mums bija radušās vairākas dziesmas, kas nebija saistītas ar “Kreiso Krastu”, nebija īsti skaidrs, ko darīt. Teorētiski jau varēja tās izdot individuāli, bet izlēmām labāk izveidot atsevišķu kopīgu projektu. Tā arī radās “Muud”.

– Kāda jums šī vasara ir? Noslogota?
Ingus: – Pagaidām izskatās traki, jā. Es mēģinu atrast sev kādu brīvu logu, lai varu taisīt savu mūziku, bet īpaši neizdodas, jo visos “vīkendos” ir vairāki koncerti, bet nu, par laimi, ir vēl dažas nedēļas nogales, kas pagaidām vēl ir brīvas.

– Visur citur jūs uzņem tāpat kā Priekuļos — ar sajūsmu un dziedot līdzi visām dziesmām?
Ingus: – Pēdējā laikā, jā. Mēs paši īsti nesaprotam, kas notiek.

– Jāpriecājas un jāizbauda!
Ingus: – Jā, tieši to mēs darām. Priecājamies par to.

– Dažkārt mēdz teikt, ka hiphopā neviens nemāk dziedāt. Vai tiešām ir tā?
Ingus: – Es teiktu, ka pēdējā laikā tā nav gan.
Jānis: – Ziniet kā — tas tāds ļoti stiepjams jēdziens. Hiphops mūzikā ir konkrēts žanrs un virziens. Tā ir atsevišķa māksla. Hiphops ir ritmiski akcentēta dzeja, tas ir rečetatīvs. Tas, ka izmantojam dziedošus elementus, kas labi savijas kopā, tehniski nav hiphops. Tehniski mūsu mūzikā hiphops būtu tā repa daļa, bet dziedošā daļa ritmblūzs vai kaut kas tāds. Un piedevām jau mēs kā grupa nemaz sevi neidentificējam ne kā hiphopu, ne popu, ne ritmblūzu. Mēs rakstām mūziku cilvēkiem.

– Neidentificējat savu mūziku kā hiphopu?
Henrijs: – Man vispār nav svarīgi to visu kaut kā identificēt. Mēs vienkārši radām mūziku, kas pašiem patīk un sagādā baudu.
Jānis: – Piemēram, koncerta noslēgumā skanēja mūsu dziesma “Mājas”, kurai nav pat nekādas līdzības ar hiphopu. Taču cilvēki to labprāt klausās. Manuprāt, galvenais ir bez jebkādiem aizspriedumiem radīt mūziku, kas pašiem patīk. Un tas, kas izdodas, tas arī izdodas. Ja arī klausītājiem tas patīk, tad ir super, kā to definēt un kurā kastītē ielikt, tas vairs īpaši nav svarīgi.
Starp citu, mums Guna Zučika (Viena no zināmākajām mūzikas menedžerēm Latvijā — aut.) reiz vaicāja, kas ir mūsu mērķauditorija? Atbildēju, ka cilvēks. Un cilvēki jau esam mēs visi.
Ingus: – Tieši tā — darām to, kas mums patīk.

– Laikam jau ir tā — ja tu dari to, kas tiešām patīk, un no visas sirds, tad atrodas tie, kam arī tas patīk!
Jānis: – Jā, tikai dažkārt jāpaiet daudziem gadiem, lai šie cilvēki atrastos. Tāds ilgais ceļš kāpās, kamēr atrod savus klausītājus.

– Bet tas jau tā ir jebkurā lietā.
Henrijs: – Jā, bet tas ir tik foršs skats, kad no skatuves redzi, ka klausītājiem patīk.
Jānis: – Tā sajūta, ka tiešām neesi centies nevienam izpatikt, bet esi atradis domubiedrus, tā ir baigi forša sajūta.

– Esat iedomājušies, ka daļa cilvēku katru dienu ar mokām dodas uz darbu?
Ingus: – Jā, pats esmu tur bijis.
Jānis: – Vēl vakar nodomāju, ka jāpamēģina sevī atsvaidzināt to sajūtu, kā ir būt parastam ik dienu uz darbu ejošam cilvēkam. Teikšu godīgi, šad un tad vajag sev atgādināt, kāpēc mēs darām to, ko darām. Jāatgādina, kāpēc dažkārt ir grūti paskaidrot, ka ir, piemēram, trešdiena un tev ir brīvs. Taču nevari tajā dienā satikt draugus, jo tā ir darbadiena un viņiem ir jāstrādā. Tajā pašā laikā, kad viņi tev zvana sestdienā, tu savukārt esi ceļā uz koncertu, lai uzstātos.
Henrijs: – Ja tu esi mūziķis un vēl piedevām kaut kur strādā, tad tev idejiski nav brīvdienu, nu, varbūt vienīgi svētdiena.
Jānis: – Jāatzīst, es uzstāšanos īpaši kā darbu neizjūtu. Nu, varbūt vienīgi darba sajūta ir tajos garajos pārbraucienos uz koncertiem. Taču tā sajūta vienmēr pilnībā pazūd brīdī, kad sāk skanēt mūzika.
Henrijs: – Jā, tieši tā tas ir.
Jānis: – Līdz tam brīdim tu vari būt noguris, slikti gulējis vai nepaēdis, bet tikko sāk skanēt mūzika, tas viss aizmirstas un pazūd. Tā ir ļoti maģiska sajūta.

– Cilvēks uz cilvēku iedarbojas fenomenāli, vai ne?
Jānis: – Jā, enerģijas apmaiņa ar klausītājiem ir fantastiska! Dažkārt liekas, ka tieši šī enerģija, ko iegūstam no apmeklētājiem, ir lielāks atalgojums par samaksu. Tomēr forši, protams, ka mēs kaut ko arī saņemam, jo tad mums ir nauda degvielai, ēdienam un dzīvošanai.

– Ne velti laikam ir tas teiciens — izvēlies darbu, kurš tev tiešām patīk…
Jānis: – Un tev ne dienu nebūs jāstrādā! Jā, tā ir!