Digna Pilāte. FOTO: no albuma
Kad uz sarunu viesojos pie gliemežu pētnieces Dignas Pilātes ģimenes īpašumā Straupes pagastā, viņa atzīst, ka neļauj sev dāvināt augus podos. Ja kāds tomēr te nonāk, tam divas nedēļas jāstāv karantīnā. Digna pēta gliemežus un ļoti nevēlas Spānijas kailgliemežu ierašanos savā piemājas teritorijā.
– Braucu uz tikšanos ar jums un nekādi nevarēju atsaukt atmiņā, kādā svešvārdā dēvē gliemežu pētniekus?
– Mēs esam malakalogi, bet var jau teikt vienkāršāk un latviski – gliemežu pētnieki jeb speciālisti.
– Sabiedrība nemēdz brīnīties, kas tur daudz ko pētīt?
– Parasti tāda jautājuma īsti nav. Visbiežāk cilvēki jautā, ko ar spāni darīt.
– Pagājušajā rudenī Spānijas kailgliemežus redzēja ārkārtīgi daudz, šogad šķietami mazāk. Vai to tiešām būtu palicis mazāk? Kaut kā tam īsti negribas ticēt.
– Mazāk nav kļuvis. Noteikti ne. Pieņemu, ka cilvēki ir drusciņ noguruši no tās ziņošanas. Turklāt pagājušajā gadā bija lielais lietus, varbūt šogad ir vairāk ietrāpījies tāds sausāks laika periods, iespējams, tāpēc arī spāņus tik daudz neredz uz ielām.
– Ieriķos, kur dzīvoju, pērn Spānijas kailgliemežus redzēja visur, tie paukšķēja zem kājām pie katra soļa, bet šogad faktiski neredz.
– Vēl var būt arī, ka stādaudzētava sākusi kaut ko vairāk darīt savā teritorijā, ne tikai siltumnīcā. Iespējams tas arī mazliet varētu ietekmēt, bet kailgliemežu netrūkst ne Ieriķos, ne citur.
– Līdz šim mēs Ieriķos priecājāmies, ka nelūgto viesu izplatību ierobežo dabiska barjera – dzelzceļa uzbērums, bet šogad tomēr pa kādam sastapām arī otrpus. Vai viņus vispār kaut kas spēj šādi ierobežot?
– Īsti jau ne. Es Siguldā pavēroju to izplatību. Kad mēs tikko sākām monitoringu, Spānijas gliemezis bija, no Rīgas braucot, Vidzemes šosejas labajā pusē. Šķita, ka šoseja ir tāda kā aizsargbarjera, jo pārāk jau viņiem nepatīk asfalts, bet pēc pāris gadiem tie jau dzīvoja šosejas otrā pusē. Un ne maz. Šoseja kailgliemezim nav nekāda barjera.
– Par cik gadiem, jūsuprāt, mēs nokavējām to brīdi, kad vajadzēja kaut ko sākt darīt, lai ierobežotu šo kaitnieku izplatību? Jo var jau būt, ja, laikus uzsāktu kaut ko darīt, varēja kaut nedaudz ierobežot šīs sugas izplatību Latvijā?
– Varēja, varēja! Pirmais ziņojums 2009. gadā bija no Pastendes, netālu no Talsiem. Tur vietējie iedzīvotāji rīkojās klasiski kā pēc ābeces, kā rakstīts Invazīvo sugu prioritāro ienākšanas ceļu vienotajā rīcības plānā. Tur uzsvērts, ka ir ļoti svarīgs šis pirmais brīdinājums un uz to ir jāreaģē. Vietējie nostrādāja eleganti. Viņiem ir arī sava versija, ar ko šie gliemeži Pastendē sākotnēji varētu būt ievazāti – ar baļķu kravām no Vācijas. Ar to arī viss sākās. Televīzijā un radio rādīja, stāstīja, tas diezgan skaļi izskanēja, bet nekāda rīcība nesekoja. Es jau arī saprotu, kāpēc tā. Rīcība seko tikai tad, ja kaut kas tiek ierakstīts noteikumos un sarakstos. Tobrīd Spānijas kailgliemezis nefigurēja nekādās direktīvās vai regulās. Līdz ar to nekādas darbības nesekoja. Iedzīvotāji ar gliemežiem cīnījās pašu spēkiem, kā nu prata un mācēja. Kad tika uzsākts monitorings, aizbraucām skatīties un tad jau Spānijas kailgliemezis bija aizlīdis pa visu Pastendi. Iedzīvotāji pašu spēkiem labi cīnījās. Nepatīk mums daudziem tas mauriņš, bet, ko, lai dara, ja citādi nevar gliemežu skaitu daudzmaz ierobežot. Viņi cītīgi kopa savas teritorijas un kaut cik izdevās izplatību ierobežot. Daži bija ieviesuši skrējējpīles. Protams, cilvēkiem katru vakaru ar spainīti rokās bija jāveic pastaigas pa savu teritoriju, bet tas viss deva zināmus rezultātus.
Eiropā zinātnieki jau brīdināja, kas sekos. Speciālisti arī saprata, kas agrāk vai vēlāk Latviju sagaida. Kad vēl bija pēdējais brīdis ielēkt vilcienā, kas jau uzņēma ātrumu, mēs arī sasparojāmies. Tas bija 2018. gads, kad uzrakstījām sugas apkarošanas un ierobežošanas plānu. Rosinājām, ka vajag Spānijas kailgliemezi iekļaut vietējo invazīvo sugu sarakstā. Pašvaldības gribēja iesaistīties kailgliemežu apkarošanā, bet to rokas bija sasaistītas. Nevar taču izlietot līdzekļus kaut kam, kas pēc likuma nav paredzēts. Tas, ar ko šos gliemežus ieveda, visbiežāk bija stādi podos, tāpēc speciālisti rosināja, ka vajag stingru kontroli ievestajiem stādiem, kaut vai karantīnu pēc to atgādāšanas uz Latviju. Tobrīd saņēmām atbildi, ka tā nedrīkst ierobežot tirdzniecību.
– Ekonomika pāri visam.
– Nu, tā sanāk. Jau toreiz 2018. gadā to visu varēja darīt noteiktāk, kaut vai tikai iekļaut Spānijas kailgliemezi invazīvo sugu sarakstā un dot pašvaldībām iespēju pašām vairāk cīnīties. Varēja, piemēram, ieviest stingrāku uzraudzību stādaudzētavām un veikt inventarizāciju, lai saprastu, kur to gliemežu vēl nav, bet kur ir. Visu savlaicīgi noregulējot, protams, nebūtu tā, ka Spānijas kailgliemežu te vispār nebūtu, tomēr to nebūtu visā valstī. Šogad šos kaitniekus beidzot iekļāva invazīvo sugu sarakstā. Lielā mērā tas notika, jo pagājušajā gadā lietainās vasaras dēļ bija lielāks sabiedrības spiediens. Pašvaldībām tagad ir juridisks pamats sugas mērķtiecīgai ierobežošanai. Tās var izdot saistošos noteikumus un noteikt konkrētas teritorijas, kurās cīņa ar gliemežiem ir prioritāte. Pašvaldības var uzlikt par pienākumu zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem veikt regulārus ierobežošanas pasākumus.
– Pēdējos gados šķiet, ka tie tiešām izplatījušies visā Latvijā.
– Ja paskatās Dabas aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu pārvaldniekā, tad var redzēt, ka jau pat Latgalē ir, kas kādu brīdi vēl bija tīra vieta.
– Kurā reģionā ir vislielākā Spānijas kailgliemežu izplatība?
– Es teiktu, ka Zemgalē. Nu jau arī var teikt, ka Pierīgā līdz pat Cēsīm.
– Arī Eiropā tie ir visur?
– Jā, Eiropā ir visur. Lēnāk ienāk bijušajās padomju valstīs, jo līdz šim tur bijusi noslēgtāka ekonomika. Mums jau līdzīgi – sākās aktīva tirdzniecība ar Eiropas valstīm, tad arī ieveda.
– Bet, kā tas ir – šāds invazīvais radījums atlien uz Latviju, tas taču traucē citiem. Viņš vietējos sugas brāļus izspiež no to dabiskās vides.
– To vēl ir grūti pateikt. Mūsu gliemežu dabiskajā vidē, piemēram, mežā vai pļavā, spāņi tādu izplatību neuzrāda. Vismaz mums vēl neko tādu nav nācies novērot. Iespējams, kaut kas ierobežo, ka uzreiz nevar lielā skaitā savairoties. Vairāk kailgliemežu ir tieši tajās teritorijās, kur bijusi cilvēka darbība – dārzos, parkos, zālājos.
– Spānijas gliemezis vēl nav sakrustojies ar vietējiem?
– Vēl nav. Lai gan iespējas ir. Piemēram, Dienvidkurzemē mums ir pašiem sava vietēja suga – melnais kailgliemezis, kas dzīvo mežos. Spānijas kailgliemezis un mūsu vietējais pieder pie meža kailgliemežu ģints un tie varētu savstarpēji krustoties. Ir konstatēta tikai viena vieta, kur abi gliemeži dzīvo vienuviet.
– Vai jums pietiek laika arī citiem darbiem bez gliemežu pētniecības?
– Man maizes darbs nav gliemežu pētniecība, to vairāk daru brīvajā laikā. Strādāju Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” mans darba lauks meža fauna – lielie plēsēji – lāči, vilki, lūši – un medniecība. Kad ir iespēja, par gliemežiem neaizmirstu.
– Kā radās interese pētīt gliemežus?
– Tas viss notika pamazām. Jau skolas laikā zināju, ka studēšu bioloģiju, un mērķtiecīgi uz to gāju. Latvijas universitātē studēju neklātienē un strādāju darbos, kas vairāk vai mazāk bija saistīti ar specialitāti. Diezgan ilgi nostrādāju Latvijas Dabas muzejā. Tur ir gliemežvāku kolekcija. Es ar to aizrāvos. Visus studiju darbus arī rakstīju par gliemežiem.
