Čells var būt draugs uz mūžu

Līdz 28 gadu slieksni sasniegušos jaunos čella spēles virtuozus no Latvijas, Igaunijas, Vācijas šonedēļ pulcēs II Starptautiskais čellistu konkurss “Čello Cēsis”. Viņu māksliniecisko sniegumu vērtēs ekspertu žūrija — Margarita Balanas, Kristaps Bergs un Marts Lāss.

“Druva” aicināja uz sarunu konkursa māksliniecisko un organizatorisko virzītāju Alfrē­­da Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas izglītības programmas “Stīgu instrumentu spēle” vadītāju Inesi Nelsoni. Viņa uzskata, ka čells ir instruments, kurš var būt draugs uz mūžu.

– Kā pati nonācāt līdz mūzikai?
– Man vecaistēvs un vecmāmiņa dzīvoja Valmierā. Tas bija pirms kara. Vecaistēvs bija ērģeļu būvētājs, vecmāmiņa ērģelniece. Es viņus neesmu redzējusi, bet tie stāsti un mūzika ir nākuši paaudžu paaudzēm cauri. Mana mamma ļoti gribēja būt vijolniece, bet bija karš, vectēvs aizgāja citā saulē un diemžēl dzīvē bija tā, ka viņai bija jārūpējas par brāļiem un māsām, jo viņi bija pieci ģimenē. Viņa nevarēja savu sapni īstenot. Mūsu ģimenē gan ir mūziķe. Mammas māsa Maija Einfelde ir komponiste. Tā nu mūzika visu laiku diendienā ir bijusi klātesoša. Man bija astoņi gadi, kad izvēlējos spēlēt čellu. Man tas tik ļoti iepatikās, ka nebija domu par kādu citu instrumentu. Skaidri zināju, ka būšu čelliste. Man jau tolaik bija doma, kādā orķestrī es gribēšu spēlēt.

– Spēlējāt orķestrī?
– Jā, Latvijas Nacionālās operas orķestrī spēlēju 26 gadus, bet arī līdztekus strādāju dažādās bērnu mūzikas skolās. Pašlaik Cēsīs darbojos tikai pedagoģijas jomā. Savulaik biju šurp atbraukusi, klausīties slavenus čellistus, atceros, ka, ejot cauri vecpilsētai, uz reklāmas stenda piefiksēju festivāla “Čello Cēsis” plakātu. Biju tik sajūsmināta, ka šeit čellu mūzikai ir veltīts īpašs festivāls. Cik tas ir skaisti! Un tad pamazām, jau strādājot šeit skolā, radās doma, ka festivāla programmu varētu papildināt arī konkurss jaunajiem spēlētājiem. Tā nu 2024. gadā, skolai gatavojoties simtgadei, organizēja pirmo konkursu, pirmo reizi. Tad vēl nebija īsti skaidrības, kā tas izdosies. Taču viss bija labi un šogad būs otrais starptautiskais čellistu konkurss. Būs dalībnieki no Latvijas, Igaunijas un Vācijas mūzikas augstskolām. Dalībnieku vecums ir mazliet paplašinājies, tas būs līdz 28 gadiem. Repertuārs ir ļoti nopietns. Kā jau pieklājas konkursā, tas ir divās kārtās. Pirmajā kārtā tiek atskaņota Johana Sebastiāna Baha svīta un virtuoza rakstura skaņdarbs. Otrajā kārtā nākamajā dienā ir pavisam kaut kas cits. Būs sonātes un latviešu komponista skaņdarbs. Ir noteikts, kas tās varētu būt par sonātēm — sākot no Bēthovena līdz mūsdienām, norādīti arī izpildāmie latviešu komponistu skaņdarbi. Žūrija izlems, cik dalībnieku tiks izvirzīts nākamajai kārtai, kas notiks otrajā dienā.

Šogad pirmo reizi mūsu atbalstītāju lokā būs arī radio “Klasika” un laureātam būs iespēja veikt ierakstu radio “Klasika” studijā Rīgā.

– Jaunam izpildītājam tas varētu būt īpašs notikums.
– Jā, tas ir fantastiski! Mēs esam ļoti pateicīgi par šo atbalstu un iespēju. Un kas vēl šogad būs īpaši — Cēsu digitālais centrs nodrošinās straumēšanu. Būs tiešraide skolas “YouTube” kontā.

– Pieminējāt žūrijas darbu. Kas darbosies tajā?
– Žūrijas priekšsēdētāja šogad būs Margarita Balanas, kas bieži uzstājusies Cēsīs un ir pasaulē ļoti zināma čelliste un arī diriģente. Tad vēl no pagājušā konkursa mums ļoti jauka sadarbība ir ar Kristapu Bergu, kurš arī ir muzicējis Cēsīs. Un no Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmija žūrijā piedalās Marts Lāss, kas bija ar mums pagājušajā reizē.

– Ko no mūzikas jūs pati mīlat klausīties?
– Es ļoti daudz klausos čellu. Sekoju visam, kas šajā jomā notiek pasaulē. Citādi tas nemaz nevar būt. Bet klausos visāda veida mūziku. Klausos, piemēram, arī radio “Klasiku”, kas bieži organizē tiešraides. Es nevaru iedomāties dzīvi bez mūzikas. Mūzika cilvēkiem palīdz arī ikdienā sevi atjaunot un uzpildīt.

– Klausāties arī tādu mūsdienu čellu mūziku, kas varbūt nav čella spēle klasiskajā izpratnē?
– Jā ,klausos, bet laikam tomēr tuvākas ir tādas patiesas vērtības. Starp citu, čellu spēlē jau 300 gadus un spēlēs vēl 300.

– Mums latviešiem taču arī tagad ir populāras čellu grupas, ko iecienījuši dažādu paaudžu klausītāji!
– Mēs ar audzēkņiem šovasar piedalījāmies lielajā koncertā Dzintaru koncertzālē, kur muzicējām kopā ar “Melo M”. Tas bija neaizmirstami. Bērniem tas bija tik svarīgi, jo viņi saprata, kādēļ mēs ikdienā spēlējam gammas un etīdes, kādēļ tas ir vajadzīgs. Šādas reizes bērniem ļauj saprast, kāpēc ir nepieciešams tas nebūt ne vieglais ikdienas rutīnas darbs.
Mēs arī pēc diviem gadiem aicinām visus uz Dzintaru koncertzāli uz šādu koncertu. Tad atkal 130 čellisti būs uz vienas skatuves un atskaņos dažādu laiku mūziku.

– Tas jau ir zināms?
– Jā, jau ir norunāts, ka pēc diviem gadiem 12. augustā būs koncerts.

– Strādājat Cēsīs. Vai arī dzīvojat šeit?
– Nē, dzīvoju Murjāņos, uz darbu Cēsīs braucu. Faktiski ir vienāds attālums, lai brauktu uz Rīgu, vai uz Cēsīm. Aptuveni 50 kilometri. Es strādāju Bērnu mūzikas skolā, kur mācu spēlēt čellu, un Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā vadu Stīgu instrumentu nodaļu.

– Vai, jūsuprāt, interese par stīgu instrumentu spēli bērniem palielinās vai krītas, vai varbūt ir nemainīga?
– Ir ļoti dažādi. Savulaik Rīgā mūzikas vidusskolās bija ļoti daudz jauno mūziķu, kas vēlējās apgūt tieši šo profesiju, tagad ir mazāk, bet joprojām netrūkst. Ārpus Rīgas ir grūtāk. Par to ir ļoti žēl, jo šī profesija, lai gan nav viegla, bet ir ļoti skaista. Es joprojām tā domāju.

– Ko bērni biežāk izvēlas spēlēt? Tā ir vijole? Vai tomēr čells?
– “Melo M” puiši ir izdarījuši ļoti lielu darbu 20 gados, un vijole nedominē izvēlē. Kādreiz vijolīte bija dominējošā. Kad mācījos vidusskolā, bija tā — visi vēlējās spēlēt klavieres. Ja tajā klasē vietu vairs nebija, tad vijoli. Nu, ja tur vairs nevienu nevarēja paņemt, tad, piekrita mācīties čellu. Tad vēl bija tā šausmināšanās, ka instruments ir tik liels, kā ar to var tikt galā.

– Un kā tiek galā?
– Katrs pats nes savu instrumentu. Es arī nesu savu čellu. Dzīvoju Rīgā, mācījos Rīgas Pirmajā mūzikas skolā, man bija divi kvartāli līdz skolai. Tiem, kas brauca ar sabiedrisko transportu, gan gadījās piedzīvojumi, jo agrāk jau bija daudz pasažieru. Tas čells nav nemaz tik smags, cik varbūt liekas tā palielā izmēra dēļ. Protams, ja vēl ir skolas soma, ērti nav. Tomēr galvenais ir vēlēties to lietu darīt, tad nekas nebūs ne par lielu, ne smagu. Toties čells var būt draugs uz mūžu.
Kad sāku mācīties un spēlēju klavieres, šķita, ka tas ir tāds liels un tāls instruments, bet čellu tu turi sev klāt. Tas ir tā kā tavs ķermenis un arī katra skaņa izplūst cauri ķermenim. Arī čella reģistrs ir vistuvākais cilvēka balsij. Vijoles skanējums ir augstāks, bet čellam ir tāds maigs un samtains.