Rakstniece Ingūna Bauere saka, ka ir jau izlēmusi, par ko balsot gaidāmajās vēlēšanās: “Ar sirdi nojaušu, kurš pelnījis tur būt, bet varbūt kļūdos. Izvēle šogad ir ļoti grūta, tāpēc baidos, ka cilvēki apjuks politiskā piedāvājuma haosā un neies vēlēt. Bet es saku, ka vēlēt jāiet obligāti! Lai nesanāk tā, ka mums pēc neilga laika ir divi kauna stabi Pārdaugavā un vesels bars ar Ždanokām! Labākajā gadījumā, jo par sliktāko pat domāt bail. Ja mēs neaiziesim uz vēlēšanām, tāds iznākums ir ļoti iespējams, tāpēc jo īpaši šobrīd nedrīkstam riskēt un pieļaut, ka Latvijas nākotni izlemj kādi no malas, kuri ļoti cer uz mūsu vājo atbildību, izlaidību un arī muļķību.
Lai cik traģiski tas nebūtu, bet mūsu Latvija ir pilna ar ļautiņiem, kuri to ienīst un nicina, allaž meklē ieganstus, lai nevis celtu, bet gremdētu savu valsti. Pārsvarā valda viedoklis, ka viss ir slikti, pozitīvo dzirdam arvien mazāk.”
Ir skaidrs, ka vēlēt jāiet, bet ir jautājums – par ko balsot? I. Bauere atzīst, ka arī viņai cilvēki ļoti bieži uzdodot tieši šo jautājumu, jo vai katrs esošais politiķis sevi ar kaut ko diskreditējis. Jāņem vērā arī, ka mūsu vēlēšanu sistēma paredz balsot par sarakstiem, nevis par konkrētiem cilvēkiem, jo tādi, kuri būtu pelnījuši tikt ievēlēti, rodami vairākos politisko spēku piedāvājumos. Kam izvēloties pievērst uzmanību?
“Cilvēkiem, kuri pratuši sevi parādīt reālos darbos, strādājot šajā sarežģītajā situācijā,” saka rakstniece. “Iepriekšējās vēlēšanas izskanēja aicinājumi balsot par jaunajiem, lai veco šmuču nebūtu. Par tiem, kas nav sasmērējušies politikā, kam pietiek drosmes un apņēmības izrevidēt vecās būšanas un pagriezt valsti izaugsmes un labklājības virzienā. Bet redzam, kas sanāca! Jau tad biju pret to skeptiska, un, ja šoreiz kāds tā domā, tad derētu vēlreiz padomāt! Jābūt cilvēkiem, kuriem var ticēt, kuriem var uzticēties!
Manuprāt, svarīgi, lai cilvēkam būtu pieredze, lai dzīvē ko redzējis, sapratis, spējis sasniegt ne tikai runās, bet reālos darbos. Diemžēl bezatbildība ņēmusi virsroku pār atbildību. Mūsu valstī tā problēma, ka neviens ne par ko neatbild. Lai kādas ziepes savārītas, atbildību neviens neuzņemas. Visi atsaucas, ka iepriekšējie ministri, deputāti nav to un to panākuši, bet atbildību neviens neuzņemas. Ja būtu kļuvis par normu, ka par saviem vārdiem un darbiem jāatbild, arī politiskais piedāvājums, iespējams, būtu pavisam citāds.
Man gribētos, lai tur, parlamentā, valdībā, būtu cilvēki, kuriem gudrība un prāts ņem virsroku, bet ko lai dara, ja izglītība ir aizgājusi galīgi grāvī, inteliģences līmenis vairs neko nenosaka, un to redzam arī partiju piedāvājumā.
Politikā nav jāiet cilvēkiem, kuriem absolūti nav paškritikas. Kad redzam, ka sarakstos ir cilvēki ar pamatskolas izglītību, rodas jautājums, kas šiem cilvēkiem ir galvā! Gribētos jau ļoti cerēt, ka tādi netiks ievēlēti, bet vēlētājs dažkārt uzķeras. Atceramies, kā savulaik Eiropas Parlamentā ievēlēja kandidāti, kuras foto bija uz visiem stūriem, bet kura neko nespēja panākt. Un arī tagad Eiropas Parlamentā Latviju pārstāv cilvēki, kuri par valsti izsakās naidīgi! Varam jautāt, kā tas varēja notikt, bet paši ar savu būvdarbu vai bezdarbību to esam izdarījuši.”
Rakstniece arī norāda, ka no dažiem politiķiem priekšvēlēšanu komunikācija notiek prastā līmenī: “Mēs jau varam ironizēt un pasmieties par tiem ļautiņiem, kuri bez mazākās paškritikas stūrē uz deputātu krēsliem, bet patiesībā tas ir traģiski. Un te katrs var uzdot jautājumus: ja dabūsim diletantu pilnu Saeimu, kas tālāk notiks ar valsti, kurā jau tā problēmu ir vairāk nekā risinājumu?!”
I. Bauere vēl un vēl uzsver, ka vēlēt ir jāiet: “Starp visiem jāatrod saraksts, kurā ir cilvēki, kuri ne tikai saka, ka domā par valsti, bet var arī reāli darīt. Jāsaprot, ka ideāls, kas apmierinās visus, nebūs nekad. Vajadzētu jau tajos četros gados pierakstīt katra darbus un nedarbus, bet neviens taču to nedara.”
Komentāri