Ūdens pilieni var sadrupināt akmeni. Patiesība, ko iemāca jau bērna gados. Tikai jāpilina ilgi un nepārtraukti.
Vai aizdomājamies, ko var sadrupināt vārds? Ne jau analīze, kritika vai nosodījums un sašutums, bet starp citu izteikta frāze.
Šonedēļ radio sižetā piesakot Nacionālā teātra jaunās sezonas pirmo uzvedumu “Aizliegtais pianīns” (traģikomēdiju par birokrātiju), tā satura pārstāstā izskanēja, ka “valstij nav naudas”, lai nodrošinātu bērnudārzam klavieres. Te jāpiebilst, ka lugas dramaturģija savīta ap kādas amatpersonas labo gribu uzdāvināt sava dēla bērnudārzam klavieres un to, kā dažādu normatīvo aktu un to izpratnes dēļ rodas nepatīkamu pārpratumu virkne.
Taču šoreiz runa nav par lugu, bet par sīkumu, kuru, visticamāk, neviens pat neievēroja. Par mazu ūdens pilienu, proti, jau minēto frāzi “valstij nav naudas”. Saprotu, ka mans iebildums – līdzekļus bērnudārziem atvēl pašvaldības, ne valsts – ir matu skaldīšana. Protams, pašvaldība ir valsts pārvaldes daļa un nekas nepareizs nav pateikts, turklāt stāsts taču ir par mākslas darbu! Bet kaut kas manī iepilēja.
Nepavisam negribu kritizēt radiožurnālistus, Latvijas Radio darbu dara izcili, lai tikai citi mediji tiktu līdzi! Vienkārši dzirdētā frāze lika domāt, cik daudz dažādā veidā pavisam ar valsti un tās pārvaldi nesaistītās tēmās starp citu uzpilinām pilienu uz tā mūsu akmens pamata – valsts. Un kaut kur tas paliek, īpaši ja dzirdēts no autoritātēm, viedokļu līderiem. Un vai tā neveidojas sajūtu fons, kas aizvien vieglāk ļauj noticēt visabsurdākajiem stāstiem, ka valstī viss jāmaina, sākot ar Satversmi un bezjēdzīgākajām versijām, kā tas jādara?
Nav nemaz tik sen, kad populārs bija sauklis: “Mīlu šo zemi, nemīlu šo valsti!” Taču kā mums var piederēt mūsu zeme, ja nav savas valsts?
Komentāri