Aizvakar pirmoreiz svinējām Neatkarības dienu. Nosaukums svētkiem mums tagad tikpat dižs kā lielām nācijām. Diemžēl pagaidām tas arī viss. Koncertiņi, tingeltangeļi – tāpat kā Ziemassvētkos vai valsts dzimšanas dienā. Jā, vienīgi tad nevar rīkot skrējienus un pārgājienus vai brīvdabas pasākumus, jo Dabas māte to vienkārši neiesaka.
Vai 4.maijs bija svētki? Kā teica Saeimas priekšsēdētāja – Latvijas nācijas pašnoteikšanās svētki. Ļoti ceru, ka kādam arī bija, bet diemžēl lielum lielam ļaužu pulkam tā bija vienkārši brīvdiena, kurā varēja paskatīties amerikāņu komēdijas televīzijā vai, ja sirds kāroja, ko latviskāku. Kādi svētki? Un to jautāja jaunieši un prasīja tie, kuri paši pirms 21 gada skaitīja par neatkarības atjaunošanu atdotās Augstākās padomes deputātu balsis. Šajā laikā esam aizmirsuši vecumveco patiesību – svētki ir jārada, tradīcija ir jāiedzīvina. Ar ko 4. maijs atšķiras no 18.novembra?
Valsts svētki ir valsts svētki. Brīvdiena vai kas vairāk? Un tā jau ir valsts ideoloģija. Kāda ir Latvijas kā valsts ideoloģija? Kas mūs vieno šajā vietā zem saules? Ar sausām referāta frāzēm, ka 4.maijs Latvijai nozīmīgs, šī diena par svētkiem nekļūs. Ir vajadzīgs kas vairāk nekā skolas grāmatā ierakstīt un mācību stundā izstāstīt.
21 gads pagājis, bet aizvien nav radušies pat 4.maija tradīcijas iedīgļi. Tā kā paši neko nemākam, labi, ka pasaule palīdz. Ik pavasari tieši šajā laikā notiek pasaules čempionāts hokejā. Tas vieno Latvijā dzīvojošos un rada svētku sajūtu. Bet ja nu kādu pavasari to sarīko nedēļu vēlāk?
Ne vienā vien novadā Neatkarības dienu neatzīmē. Iemesls vienkāršs – kādu uzsvaru likt, ko akcentēt? Vēsturē gremdējamies un nākotnē lūkojamies 18.novembrī, tad arī koncerts, vadības uzrunas, apbalvošanas.
Traki tomēr. Svētki ir, bet kā un ko svinēt, nezinām. Neatkarības diena nav mana vārda diena, kuras ballītei varu atļauties visu, kas ienāk prātā. Tomēr taču tā ir Latvijas nācijas pašnoteikšanās svētki. Sarmīte Feldmane
