Mēs, pilsētnieki, satikušies lauku mājās, sasēduši ap lielo galdu, bijām gatavi gardai augusta maltītei. Pirms stundas no tuvējā mežiņa bija atgriezušies sēņotāji, bet no purva malas ogotāji. Guvums bija labs, ne velti no virtuves jau pusstundu nāca tik tīkamā ceptu sēņu smarža. Pusdienu gatavošanu bija uzņēmies sēņu salasītājs – lielākais veiksminieks. Kā jau pilsētnieks, viņš savu meistarstiķi nokrustīja īpašā vārdā – par Ungura žuljēnu. “Kas tas tāds – žuljēns?” brīnījās krustmāte Ruta, vērdamās uz lielo, kūpošo bļodu, kurā nebija nekas cits, kā gaileņu mērcīte, sačūkstināta kopā ar gaļas gabaliņiem un pārkaisīta ar dillēm. Pirms ēšanas pie galda notika maza cīkstēšanās, kā tā jāēd – ar vai bez maizes. Pilsētnieku un laucinieku apvienotajā kompānijā bija atšķirīga nostādne, taču tas nekādi nemazināja labo garastāvokli, ar kādu visi bija sēdušies pie sēņu ēdienu galda. Un tad kāds ieminējās par pagājušo vasaru, par sēņu lasīšanas trakumu – cik daudz to bijis, un par trakumiem, kas Latvijā sākās, kad dažs labs pacienājās ar indīgām sēnēm. Par sēņu nepazīšanas simbolu kļuva maza meitenīte, kura tika pacienāta pie kaimiņu galda un pēc tam bija spiesta piedzīvot nieru transplantāciju ārzemēs. Bet pašiem sēņotājiem, kuri neatšķīra indīgās no ēdamajām sēnēm, pirms tās sacepa karbonādēs, tā izrādījās pēdējā vasara. Tovasar ziņas par neveiksmīgu sēņošanu sekoja cita citai, radot pavisam neomulīgu sajūtu par iespējamo pacienāšanos ar sēņu ēdieniem, ja pats sēnes neesi lasījis. Tagad sākusies jauna sezona. Tveicīgais un reizē mitrais laiks veicina meža brīnumiņu augšanu, un sēņošanas fani jau rīta agrumā ir kājās un uz mežu prom. Nemaz nav tik sen, kad skandināvi starptautiskā dziesmu festivālā latviešus Eiropas tautām stādīja priekšā kā kaismīgus sēņotājus. Mēs brīnījāmies par tādu izvēli, bet sava taisnība tur ir.
Ir mūsos sēņošanas trakums, un vēl arvien netrūkst
labu sēņu vietu. Cerams, ka cilvēki būs mācījušies no citu kļūdām un šoruden groziņos liks tikai tās sēnes, kuras labi pazīst. Mairita Kaņepe
