Par nožēlu jāsaka, daudzi veseli cilvēki neapzinās dzīves sniegtās iespējas un nesteidzas izmantot savu potenciālu. Tā vietā biežāk dzirdama vaimanāšana par to, ko nevaram.
Sekojot līdzi Londonas paralimpiskajām spēlēm un pagājušajā nedēļā Valmierā aizvadītajām sporta – prieka spēlēm “Mēs varam!” bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, varējām pārliecināties, ka sevis apliecināšanai un sportošanai veselības problēmas nav šķērslis.
Latvieši no Londonas paralimpiskajām spēlēm mājās devās ar divām godalgām – zelta medaļu lodes grūšanā un sudraba – diska mešanā. Tie nav parasti sportisti, viņiem ikdienā vairāk jādomā par savu veselību. Sportā, tāpat kā dzīvē, ar varēšanu vien nepietiek. Lai sportotu, cilvēkiem ar fiziskiem traucējumiem ir sevi jāpārvar vairāk nekā visiem pārējiem, par uzdrīkstēšanos vien katrs no viņiem ir pelnījis medaļu. Tāpēc priecājos, ka no valdības tiek dzirdēti arī prātīgi lēmumi. Vairāki ministri otrdien valdības sēdē nonākuši pie secinājuma, ka pašlaik spēkā esošie noteikumi ir diskriminējoši, jo tie paredz, ka sportisti ar īpašām vajadzībām par izciliem sasniegumiem sportā saņem uz pusi mazākas prēmijas nekā citi sportisti. Beidzot ir saprasts, ka paralimpiešu sasniegumi ir tikpat vērtīgi kā olimpiešu, tāpēc jau nākamajā nedēļā valdība lems par prēmiju piešķiršanas kārtības grozīšanu, lai naudas prēmijas tiktu samērotas. Tikai paliek noslēpums, kāpēc šīs diskusijas ir kļuvušas aktuālas tikai tagad. Manuprāt, paralimpiešiem svarīgākais ir ne jau naudas balva, bet gan sabiedrības novērtējums, atzinība un lepnums par savējiem. Arī bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām piedalīšanās sporta spēlēs ir liels notikums. Sacensību gars mīt lielos un mazos sportistos, kuriem prieks par sasniegumiem ir tikpat liels kā prieks par iespēju būt līdzvērtīgiem sabiedrībā un sportiskajā dzīvē. Ilze Fedotova
Komentāri