Par principiem

Ar principiem rēķinus nesamaksāt, bet nelikties ne zinis par elementāru godīgumu agrāk vai vēlāk kļūst bīstami.

Likumi neparedz premjera amata kandidātu nosaukšanu pirms Saeimas vēlēšanām, bet vismaz lielākajām vai varas partijām tā ir kļuvusi par tradīciju. Partijas premjera amatam var nosaukt vai nu sabiedrībā populārus cilvēkus, vai profesionāļus vismaz kādā tautsaimniecības jomā. Citiem vārdiem sakot, gan partijas, gan vēlētāji rīkojas pēc savas izpratnes un principiem par to, kas ir svarīgākais. Tiesa gan, vēlētājiem ir noderīgi arī apdomāt, vai tas, ka nominētais cilvēks kļūs par premjeru, vispār ir iespējams, jo gan pats kandidāts pēdējā brīdī var atteikties, gan likumu kopums var to neatļaut. Piemē­ram, 13. Saeimas vēlēšanās Na­cionālā apvienība (NA) gandrīz jau tradicionāli kā premjera amata kandidātu nosauca Ei­ropas Parlamenta deputātu Ro­bertu Zī­li, kurš nevēlējās kļūt par premjeru, tādēļ galu galā par premjeru kļuva Jaunās Vienotības (JV) kandidāts Krišjānis Kariņš, kurš bija ar mieru zaudēt deputāta vietu un labo prestižu Eiropas Par­lamentā. Starp citu – līdzīgi savulaik notika ar Vienotības premjera kandidātu Valdi Dombrovski, kurš nolika mandātu Eiropas Parlamentā, lai kļūtu par Latvijas Ministru prezidentu. Gan Dom­brovskis, gan Kariņš uzņēmās valdības vadīšanu laikā, kad esošo problēmu dēļ šo amatu citas partijas īpaši nekāroja, jo krīzes laikā valdības lēmumi noteikti nav populāri un maz iespēju, ka partijas reitings varētu augt. Šo­gad Nacionālā apvienība kā savu premjera amata kandidātu nosaukusi Siguldas novada domes priekšsēdētāju Uģi Mit­revicu. Jaunās Vienotības premjera amata kandidāts ir pašreizējais premjers Krišjānis Kariņš. “Konser­vatīvie” (K) izvirzījuši pašreizējo tieslietu ministru un partijas līderi Jāni Bordānu, bet “Attīstī­bai/Par!” (A/P!) – pašreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Apvie­no­tais saraksts (AS), kurš tapis no Latvijas Reģionu apvienības, Latvijas Zaļās partijas, Liepājas partijas un uzņēmēja Ulda Pīlēna neilgi pirms vēlēšanām nodibinātas biedrības pārstāvjiem, par premjera amata kan­didātu izvēlējušies bezpartijisko Uldi Pīlēnu.

Domāju, NA netraucēs, ka da­ļai vēlētāju Mitre­vica vārds ir svešs, jo atbalstītāji biežāk parasti balso par šīs partijas idejām, ne konkrētiem kandidātiem. Sarež­ģītāk, manu­prāt, būs Apvienota­jam sarakstam, jo Pīlēna vārds ir ne tikai gluži svešs daļai vēlētāju, bet Pīlēna vārdam nāk līdzi arī savulaik par oligarhu dēvētā Andra Šķēles ēna. Un, piemēram, Zem­gales vēlēšanu apgabala pirmais numurs ir Zaļās partijas līderis Edgars Tavars, kura partija tikai šovasar pameta Zaļo un zemnieku apvienību un kurš vēl nesen aizstāvēja un slavēja Aivaru Lembergu. Ar vārdu sakot, izskatās, ka Apvie­notajam sarakstam svarīgākais ir nevis principi un vērtības, bet iegūt varu.

Tomēr, manuprāt, cinisks un viltīgs ir divu citu partiju premjera kandidātu piedāvājums – proti, Zaļo zemnieku savienības (ZZS) un partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) nosauktie premjera kandidāti: Aivars Lembergs un Ainārs Šlesers. Abu minēto partiju premjera kandidātiem nav nekādu izredžu saņemt pielaidi valsts noslēpumam, tādēļ solījums, ka šie politiķi būs Ministru prezidenti, ir apmāns.
Kā zināms, savulaik, 2014. gadā, Aivars Lembergs nosauca NATO par Latvijas okupantiem: “Ja ieved NATO karaspēku, tā pēc būtības ir svešas valsts okupācija – tas pats, kas 1940. gadā, kad Latvijā ar Kārļa Ulmaņa piekrišanu ieveda padomju karaspēku.” Toreiz Lembergs arī pauda, ka NATO armija Latvijā nozīmē, ka mūsu teritorija kļūs par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju. Turklāt Lembergs ir ASV sankciju sarakstā un ir arī notiesāts pirmajā instancē, tādēļ nav iespējams, ka saņems pielaidi valsts noslēpumam. Lembergs pats gan apgalvo, ka palūgs un sarunās ar ASV tikšot izslēgts no sankciju saraksta. Savukārt ZZS līderis Armands Krauze intervijā žurnālā “Ir” saka – Satversme paredz, ka vara pieder tautai un notiks tas, ko tauta ievēlēs un ko tauta gribēs. Un tauta gribot Lembergu. Citiem vārdiem – acīmredzot, pēc partijas domām, ne likumiem, ne noslēgtiem līgumiem nav nekādas nozīmes.

Līdzīgi ir ar partiju “Latvija pirmajā vietā”, kuras līderis un ideju autors Ainārs Šlesers vēl īsu brīdi pirms kara sākuma apgalvoja, ka Krievija neuzbruks, ka Latvijas politiķi ir jampampiņi un ka Latvijai noteikti jāsadarbojas ar Krieviju. Tagad īsajā programmā ierakstīts tikai tas, ka jālikvidē Satversmes tiesa, bet priekšvēlēšanu sarunās Šlesers apgalvo, ka Krievijas pilsoņiem noteikti jāpagarina uzturēšanās atļaujas Latvijā. Ar vārdu sakot, partijas premjera amata kandidāts savus uzskatus un vēlmi būt kopā ar Krieviju, manuprāt, nav zaudējis, tikai kļuvis mazliet uzmanīgāks izteicienos. Ja vēl atceras kriminālprocesus, kad centās saukt pie atbildības ne tikai Lembergu, bet arī Šleseru, saprotams, ka pielaide valsts noslēpumam ir no fantastikas sērijas.

Ir skaidrs, ka ZZS tiks Saeimā, un ļoti ticams, ka kādu deputāta mandātu saņems arī LPV ar savu Šleseru. Un, lai gan šo partiju premjera amata kandidāti nekļūs par premjeriem, kamēr vien Latvijā darbojas likumi, vērtību un principu trūkums gan politiķu, gan vēlētāju prātos Latviju apdraud un apdraudēs.