Ja vienmēr esmu jutusies patiesi lepna, ka esmu tieši no Cēsīm un ne kādas citas mazas, omulīgas, vēsturiskiem notikumiem apvītas pilsētiņas Latvijā, tas daļēji bijis arī tādēļ, ka Cēsis jau kopš bērnības ir šķitušas, un, domāju, ne man vienai, ļoti latviska pilsēta. Ar to es nedomāju auseklīšus vai jumīšus uz katra nama stūra vai vietējos pilsētniekus, kas pie katras izdevības parādītos ielās tautastērpos. Es ar to domāju tādu valodas tīrību, Vidzemes tīrāko, pareizāko latviešu valodas izrunu. Ļaušu mani palabot, ja maldos, bet nudien pamatskolas pirmajās klasēs mana toreizējā latviešu valodas skolotāja Agra Vīksna reiz sacīja, ka centrālajā Vidzemē ir tā īstā, pareizā latviešu valoda.
Man vienmēr šķitis, ka centrālā Vidzeme – tā ir apmēram Vecpiebalgas apkārtne, Cēsis, Valmiera. Senāk, pa retai reizei aizbraucot uz Rīgu, man kā Padomju Savienības sabrukšanas ērā dzimušai personai krievu valoda galvaspilsētas ielās griezās ausīs. Griežas vēl tagad, tikai šodien varbūt dzirdes kanāli jau pie tā ir pieraduši. Nebaidīšos izklausīties neviesmīlīga, bet pēdējā laikā tik bieži jādzird arī krievu valoda vietās, kuras līdz šim šķita brīvas no tās. Arī Cēsīs. Domāju, ne jau krieviski runājošie pie mums kļuvuši skaļāki. Viens no iemesliem noteikti ir tīri psiholoģisks: notiekošā kara dēļ smadzenes daudz zibenīgāk fiksē katru niansi, kas saistās ar Krieviju un tās tautu, kultūru, vēsturi, politiku. Otrs iemesls – pie mums atbraukušie ukraiņi, kas cenšas aizbēgt no tām asiņainajām, neiedomājamām šausmām, kas viņu dzimtenē arvien notiek un kuras briesmīgi netaisnīgā kārtā neviens un nekas joprojām nespēj apturēt. Var jau būt, ka jāmin vēl trešais iemesls – varbūt tomēr pie mums ieceļo tie Krievijas iedzīvotāji, kas nespēj elpot, atrodoties savā zemē, pār kuru valda tāds velnišķīgi nežēlīgs cilvēks. Lai nu kā, es ceru, ka šī slāvu valodas pastiprinātā klātesamība mūsu mīļajās, mazajās, latviskajās pilsētiņās neizkodīs mūsu pašu valodu no mūsu mēlēm.
Komentāri