Bērnībā ne viens vien nosaukts par neprašu, tādā mīlīgā vārdā, lai norādītu, ka kaut ko izdarījis nepareizi, nevietā, nelaikā. “Viņš nu gan ir prasmīgs!” tā savukārt teica par kārtīgu amata meistaru, cilvēku, kurš zināja savu lietu. Pēdējos gados daudz tiek runāts par dažādu prasmju apgūšanu, kad kāds ko jaunu iemācījies vai vēlas to darīt. Un tāpat ikdienas valodā bieži dzirdams par dažādām pratībām, kas mūsdienās ir ļoti svarīgas, lai neapmaldītos sarežģītajā pasaulē.
Mediju pratība, digitālā pratība, finanšu pratība, veselības pratība, vēl ir arī iedzīvotāju aktivizēšanas pratība, juridiskā pratība, rakstpratība, dabas un vides pratība un vēl tādas, kas pat nenāk prātā, ir jāapgūst, lai dzīvotu, kā saka – ilgtspējīgi, radoši, labklājībā un harmonijā.
Valodnieks, tulkotājs, filoloģijas doktors Andrejs Veisbergs skaidrojis, ka prasme un pratība nav sinonīmi. Prasme – tās ir praktiskas iemaņas, bet pratība – izpratne, saprašana, spēja izmantot informāciju, zināšanas. Valodnieks arī skaidroja, ka vārds “pratība” ir terminologu radīts, jo bija vajadzīga atbilsme angļu valodas vārdam “literacy”. “Pēc tam saradās bezgala daudz visādu pratību, tagad šis vārds ir iegājies un īstenībā nav nemaz tik slikts. Es domāju, ka tā arī turpināsies,” vērtējis A.Veinbergs.
Viens ir skaidrs, pratība – tā ir katra cilvēka zināšanu bagāža. Tā nepārtraukti jāpilnveido, gluži tāpat kā mācāmies apgūt ko jaunu, jo dzīve piespiež.
Ikreiz izdzirdot par kādu pratību, kuras iedzīvotājiem trūkst, ir skaidrs, ka būs mācības, ir kāds visbiežāk naudīgs projekts un viss tiek darīts sabiedrības izglītošanas vārdā. Par kādu pētījumu lasāms, ka tā “gaitā tiks gūta labāka izpratne par visu jomu pedagogu zinātnes identitāti, zinātniskuma pratību, attieksmi pret zinātni un citiem aspektiem”. Tad vēl – “tiek veiktas starptautiskiem standartiem atbilstošas iedzīvotāju aptaujas, lai novērtētu, kāda ir iedzīvotāju, mikro un mazo uzņēmumu vadītāju finanšu pratība”. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome pasūtījusi iedzīvotāju medijpratības pētījumu. Iegūtie dati ļaus analizēt Latvijas iedzīvotāju medijpratības līmeni un identificēt stratēģiski nepieciešamās darbības medijpratības sekmēšanai Latvijā.
Savukārt par veselībpratību rīkota konference, notikuši semināri, lekcijas. Veselībpratība skaidrota kā kognitīvās (latviski – izziņas) un sociālās prasmes, kas nosaka indivīda motivāciju un spējas piekļūt, saprast, lietot informāciju tā, lai tā veicinātu un uzturētu labu veselību. Var arī vienkāršāk – spējas iegūt veselības informāciju un pakalpojumus. Tos, kuri apguvuši veselībpratību, var atpazīt, jo viņi ir priecīgāki, veselīgāki. Tas tāpēc, ka pratuši atrast medicīnas iestādes, lai laikus veiktu izmeklējumus, izraudzījušies īsto dakteri, ar kuru izveidojusies saprašanās. Un tas bez ironijas.
Lai cik kādam varbūt izbalējis šķiet atgādinājums, ka jāmācās visu mūžu, tā tas vienkārši ir. Katram kādas prasmes, pratība ir pašsaprotama un gribas iesaukties, kā var ko tādu nezināt, nesaprast, bet citam tas kas jauns. Vai gan citādi tik pieprasīti būtu praktiskie žurnāli, TV un radio raidījumi?
Taču atgriežoties pie pratībām…To mācīšanai tiek tērēts daudz naudas. Pratību meistari rīko mācības, veic pētījumus, bet kurš pētīs sabiedrības ieguvumus? Sabiedrības finanšu pratība, medijpratība un tāpat citas pratības vispirms prasa loģisko domāšanu, spēju analizēt, saprotot, ka jābūt uzmanīgiem, jādomā, kam uzticēties. Atklājot dažādus piemērus, var kļūt zinošāks, bet ne pratīgs. Nepraša ir un paliek nepraša.
Komentāri