Šajās dienās nav “karstāka” sarunu temata kā Krievijas dronu ielidošana Polijas teritorijā. Informācijas kanālos spriež, analizē, prognozē, plāno, kā reaģēt, ko darīt turpmāk. Nezināmais – ko aiz aizslēgtām durvīm runā tie, kas patiešām saprot, kas notiek. Man kā “dīvāna ekspertam” gribētos, lai Krievija nekavējoties saņemtu nopietnu atbildi no Eiropas un pārējās civilizētās pasaules. Bet, neko darīt, jāpaļaujas vien uz visām miera uzturēšanas un aizsardzības organizācijām un iestādēm, kas taču, jādomā, zina un saprot labāk, kā rīkoties vispareizāk.
Tādēļ par kaut ko priecīgāku. Un nav taču nekā jaukāka un iepriecinošāka kā mazi bērni. Saskarsmē ar viņiem nudien pazūd visas pasaules problēmas, ikdienas raizes. Turklāt no viņiem var arī mācīties. Dzīvesprieku, zinātkāri, iztēli, radošumu, patiesumu, plus vēl visu to, ko mazie ķipari apgūst bērnudārzā vai skolā. Mazliet tālākā nākotnē viņi palīdzēs saviem vecākiem un vecvecākiem rīkoties ar modernajiem tehnoloģiju brīnumiem, kas daudzos gadījumos notiek jau tagad. Mazie “sūklīši” uzņem sevī visu, kas viņus interesē, ko viņi redz un piedzīvo, līdz zināmam vecumam arī to, ko māca skolotāji, ko skaidro vecāki.
Man patiešām prieks, ka no savā ģimenē esošajiem ķipariem saņemu vienu otru pamācību, kā pareizāk, piemēram, lietot valodu. Ikdienas sarunvalodā, protams, pieļaujamas atkāpes no pareizas valodas lietošanas, turklāt paši savus ieradumus kļūdainā valodā nemaz nepamanām, arī es. Tā nu mazais eksperts, apguvis vārdu “priecīgs” un “laimīgs” dziļākās nozīmes, uz manu jautājumu, vai ir laimīgs par dzimšanas dienā saņemtajām dāvanām, atbild – neesmu laimīgs, esmu priecīgs. Nu ko, latviešu valodas filoloģei mute ciet. Savukārt otrs “eksperts” vienmēr steidz mani labot, kad vārda “mazliet” vietā saku “bišķiņ”. Paldies mazmeitiņas skolotājai, viņas mācītais atradis dzirdīgas ausis! Turklāt tas liek domāt, ka šodien skolā pievērš lielāku uzmanību ne tikai pareizrakstībai, bet arī pareizrunai, kas, saprotams, ir ļoti labi, jo ieradumam ir liels spēks. Gan jau skolotājas iemācīs arī to, ka mīlēt var māsu vai brāli, mammu un tēti, bet ne ēdienu, hobiju vai darbu; iemācīs, ka nesader vārdi “šausmīgi labs” vai “briesmīgi gudrs”, ka ūdens tek pa caurulēm, nevis trubām un vēl, un vēl.
Diemžēl, klausoties cilvēkos, kas runā tiešajā ēterā – raidījumu vadītāji, valdības pārstāvji, komentētāji – , liekas, ka viņi nav bijuši skolā, kad skolotāji skaidroja un mācīja valodas lietošanas nianses. Viņiem vajadzētu nopietnu paškontroli, lai spētu atbrīvoties no nevēlamā, nepareizā, vai kādu mazu “ekspertu”, kas pakratītu ar pirkstu.
Komentāri