Nedēļas ceļojums pa Itālijas dienvidiem lika par daudz ko padomāt. Vispirms par kafijas cenām. Un kafija Itālijā ir ļoti laba. Krūzīte izcila espresso – no eiro līdz 1,3 eiro, bet kapučīno nekur nemaksāja vairāk par 2,5 eiro, pat Neapoles lidostā. Par to bija vislielākais pārsteigums, jo Rīgas lidostā tā nezin kāpēc maksā gandrīz divas reizes dārgāk. Var tikai prātot, kāpēc tā? Vai tiešām izmaksā dārgāk? Vai vienkārši mūsējie sapratuši, ja esi jau izgājis drošības kontroli, atpakaļ tikt vairs nevar, tad nu, lūdzu, gribi dzer, negribi nedzer. Kā saka, nekā personīga, tikai bizness. Protams, par nepilniem pieciem eiro vairāk jāsliecas uz negribi… Vienmēr jau var atsaukties uz to, ka mums te mazs tirgus, visiem jānopelna, īre dārga, viss maksā un nekas jau pāri nepaliek. Varbūt, bet īstas pārliecības nav.
Ja vēl runājam par cenām, tad Neapolē gana labā ielas krodziņā darbojas pica “Margarita”, un tieši šajā pilsētā tā ir radīta, maksāja 4,5 eiro. Cepta īstā malkas krāsnī, liela, garšīga. Pilsētā, kur arī šajā laikā netrūkst tūristu un konkrētajā ielas krodziņā visi galdiņi bija aizņemti. Un nebūt nebija tā, ka pats saimnieks apkalpoja, cepa picu, nē, tur bija pietiekami daudz darbinieku un jānopelna taču bija visiem. Taisnības labad jāsaka, ka citviet tā maksāja dārgāk, bet ne vairāk par sešiem eiro.
Aizdomāties lika arī itāļu attieksme pret dzīvi, kas ir krietni citādāka nekā pie mums. Mēs to cenšamies skaidrot ar lielāku sauli, kuras tur vairāk, krietni siltāku klimatu, ko, protams, nevar noliegt, bet varbūt viņi vienkārši visu tver nedaudz vieglāk. Tāpēc viņiem ir siesta, kad uz trim stundām pusdienlaikā slēgti pat mazu pilsētu lielveikali, valsts iestādes daudzviet strādā tikai līdz pusdienlaikam, jo viņi vienkārši bauda dzīvi un spēj atrast tos mazos prieka mirkļus ikdienā. Manuprāt, šis noslēpums kaut kādā mērā iekodēts mums tik zināmajā dziesmā “Feličita”, ko izpilda Al Bano un Romina Pauere. Dziesma savulaik skanēja visās diskotēkās un joprojām skan radiostacijās, mājas ballītēs. Mēdz teikt, ka no nezināšanas nav jākaunas, tāpēc varu atzīties, ka līdz šim braucienam domāju, ka tā ir dziesma par kādu sievieti, vārdā Feličita. Nebija pat ienācis prātā noskaidrot, ko sevī slēpj šī dziesma, tāpat šķita skaidrs. Tagad priekškars tika pacelts, un izrādās, viss ir pavisam citādāk. Itāļu valodā feličita nozīmē – laime. Iesaku ikvienam ar kāda interneta tulkotāja palīdzību iztulkot šo dziesmu un saprast, ka laimi var atrast katrā sīkumā: lietū, atvilktnē atstātā zīmītē, smaidā, upes ūdenī, negaidītā telefona zvanā un vēl, un vēl. Pat doma var smaržot pēc laimes. Kad saprasti šīs dziesmas vārdi, kļūst krietni saprotamāka arī itāļu dzīves uztvere. Un, iespējams, tas palīdz saprast, kāpēc kapučīno nav dārgāks par 2,5 eiro, jo arī smaids, izbaudot labu kafiju, var smaržot pēc laimes.
Komentāri