Šonedēļ publicēti kāda pētījuma dati par cilvēku lasīšanas kāri, izrādās, tā arvien vairāk un vairāk samazinās. Ja 2016.gadā 53 procenti aptaujas dalībnieku apgalvoja, ka pēdējo sešu mēnešu laikā izlasījuši vismaz vienu grāmatu, šovasar vairs tikai 39 procenti. Piecas vai vairāk grāmatas pēdējo sešu mēnešu laikā izlasījuši 11 procenti jeb apmēram katrs desmitais iedzīvotājs. 2013.gadā tādu bija 21 procents.
Pētījums rāda, ka aktīvāki grāmatu pircēji ir cilvēki ar augstāko izglītību, arī gados jaunākie (varbūt tāpēc, ka skolā liek lasīt) un gados paši vecākie, kuri ar grāmatām uz tu bijuši visu mūžu. Sievietes ir krietni lielākas lasītājas nekā vīrieši, varu sev uzsist uz pleca, ka cenšos kaut kā turēt šo vīru kanti. Lai gan pats vienmēr secinu, ka tik ļoti pietrūkst laika mierīgi palasīt, bet atliek mierināt sevi ar domu, nāks garie rudens un ziemas vakari, gan jau tad…
Varētu likties, nu kas tajā satraucošs, lai nelasa, bet patiesībā tas ir ļoti satraucoši, jo grāmatu lasīšana attīsta domāšanu, uztveri, veido inteliģenci, valodu, kas diemžēl kļūst arvien vienkāršāka.
Reiz sarunā ar kāda skolēna vecākiem izskanēja jautājums – ko darīt, ja bērns negrib lasīt? Kad jautāju, cik paši lasāt, atbilde skanēja – nelasām! Kā gan bērns lasīs, ja vecāki nerāda priekšzīmi?
Atmiņā uzausa aina, ko pirms kāda gada redzēju pilsētā un kas lika pat apstulbt. Uz soliņa sēdēja mamma ar diviem bērniem, un visi trīs – lasīja grāmatas! Tiešām, pat apstājos, lai pārliecinātos, ka acis nemelo, jo mūsdienās taču ierasts redzēt, ka vecāki ar bērniem sēž līdzās un visi iegrimuši savos telefonos. Arī randiņos pirmajā vietā nav otrs cilvēks, bet telefons.
Te var citēt pētījumu centra “SKDS” vadītāja Arņa Kaktiņa ar sarkasmu rakstīto, vēstot par šo pētījumu: “Tiešām – kāpēc lasīt grāmatas, ja ir TikToks un Instagram storiji!?”
Varbūt tas ir nākotnes sabiedrības modelis, kad saziņa notiks tikai caur īsiem video uzplaiksnījumiem, neskaitāmām fotogrāfijām, caur emociju zīmēm, bet nezin kāpēc nepamet sajūta, ka tā cilvēce savā attīstībā būs nogājusi apli. Ja atceramies no mācītā vēsturē, pirmatnējie cilvēki saziņu sāka caur alu zīmējumiem, mezglu zīmēm, ēģiptiešu hieroglifiem, kas savā ziņā tās pašas emociju zīmes vien ir. Un mēs atkal pie tā nonākam. Šobrīd jau radīti vairāki tūkstoši emocijzīmju, tajās pat tiekot tulkotas grāmatas.
Vienmēr bijuši cilvēki, kuri vēlējušies radīt kādu universālu pasaules valodu, zināmākā, šķiet, ir esperanto, laikam jau šis ir kārtējais mēģinājums. Bet vai to varam saukt par valodu? Tā ir sazināšanās ar zīmēm, un novārtā paliek gramatikas likumi, brīnišķīgi apraksti, metaforas, alegorijas, viss pārējais, kas valodu dara skaistu.
Mēs sūtīsim zīmes un domāsim, cik labi, ka viss notiek ātri, nav jādomā, kur likt komatu, kuru vārdu rakstīt ar lielo burtu. Bet kaut kur putekļainos bēniņos gulēs nomesta grāmata ar Raiņa dzejoli, kurā ir šo pārdomu virsrakstā liktais jautājums. Ļoti zīmīgas, varbūt par pravietiskas ir dzejoļa pēdējās rindas: “Nē, grāmatā visu dien’ jāmācās!/ Tad varēsi pavadīt sarunās!”/ Nu nē, tad labāk ar sunīti skrienu,/ Nekā grāmatā skatos visu dienu./„Un muļķis kā sunītis paliksi,/ Tevi arī saukās par taksīti.””
Komentāri