Šonedēļ valdības apstiprinātais noteikumu projekts par veselīga un sabalansēta uztura normām skolās, sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēs, kā arī slimnīcās paredz, ka skolēnu ēdienkartē no 1.jūnija vairs nedrīkstēs iekļaut frī kartupeļus, kā arī cīsiņus un sardeles ar gaļas saturu zemāku par 70 procentiem. Taču vecāku vidū izveidojusies diskusija, ka skolās joprojām varēs bērniem dot neveselīgo majonēzi, kečupu un tomātu mērci. Tiek argumentēts, ka skolēni skolā pavada lielāko dienas daļu, tur pusdieno un tādēļ skolas pusdienās ēdienam būtu jābūt veselīgam. Tiek arī uzsvērts – ja skolā veselīgs ēdiens tiek pagatavots garšīgi, bērnam nav vajadzības meklēt kioskos saldos un sālītos našķus, ko nereti bērni izvēlas tāpēc, ka negaršo skolas ēdnīcas maltīte. Man jau gan šķiet, ka šai diskusijai ir arī otra puse- bērni jau no mazām dienām mājās iemācās, kas ir veselīgs vai neveselīgs ēdiens. Turklāt nav runa tikai par to, ka iemācās, patiesībā tieši mājās veidojas priekšstats par to, kas bērnam garšo un kas ne. Tie, kas nodrošina ēdināšanu bērnudārzos, saka – pēc tā, ko bērns ēd vai neēd dārziņā, var redzēt, kas mājās tiek vai netiek gatavots. Atklājas, ka bērniem negaršo ķīseļi, kurus, iespējams, mājās negatavo, taču makaroni un griķi ar cīsiņiem tiek ēsti pilnām mutēm. Protams, vecākiem ir būtiski, lai skolā pusdienās bērniem tiktu pasniegta veselīga pārtika. Lai ēdiens būtu pietiekami gards un lai tas būtu papildināts ar bērna veselībai un attīstībai nepieciešamajām dārzeņu, graudaugu, piena produktu un augļu devām. Taču, šķiet, ne jau akcents jāliek tieši uz skolām, bet uz sabiedrības kopējo nostāju un ģimenēm. Kā un ar ko mājās barojam bērnus un pie kādas garšas un pārtikas produktiem viņus pieradinām? Liene Lote – Grizāne
