Katru dienu kāds māca, kā dzīvot. Drīkst to, nedrīkst šo, tas labi, tas nekam neder, vēl arī, protams, ko uzskatīt par veselīgu, ko ne. Taču pēdējā laikā īpaši tiek uzsvērts, ka jādomā, kā dzīvot taupīgi, kā mainīt paradumus.
Taupīgāk – tas nozīmē nepirkt lieku. Tas ir prātīgs padoms, jo vai mazums bijis reižu, kad kaut kas ieraudzīts, nopirkts un pēc tam izmests. Lai iepirktos taupīgāk, jāpastaigā pa veikaliem, jāpavērtē cenas, jo katrā kādi produkti ir lētāki. Bet vai tam ir laiks cilvēkam, kurš strādā? Parasti pēc darba ieiet tuvējā veikalā un maksā tik, cik tirgotājs prasa.
Taupot kļūsim apdomīgāki, pirksim tikai nepieciešamo, lētāko. Maciņš varbūt arī priecāsies, jo tajā paliks vērtīgāka maksājumu karte un ilgāk uzkavēsies par kādu eiro vairāk.
Taču tam, ka kāds taupa vai nevar atļauties nopirkt, pretī stāv tie, kuri audzē, ražo, ne tikai tirgo. Kā viņiem saimniekot prātīgāk un taupīt? Jau sācies zemeņu laiks. Ievesto ogu piedāvājums bagāts. Aizvien vairāk gatavojas arī vietējās zemenes. Tās, saprotams, ir dārgākas. Katrs izvēlas, kuras pirkt. Vai taupīt un atbalstīt svešzemju zemniekus, tā mainot paradumu, vai tomēr ēst vietējo? Pirms Jāņiem ne vienā vien tirdziņā būs gan mājražotāju sieri, gan pļavās bērnu salasītas Jāņu zāles un viedu sievu pītie vainagi. Dārgi. Visizdevīgāk Jāņos neēst sieru un puķes saplūkt kādā pļavā, kamēr saimnieks neredz. Pieredzējusī siera sējēja , Jāņu zāļu lasītājs un vainagu pinējs paliks bez cerētajiem, pierastajiem klientiem. Velts darbs, un tukšs maks.
Varam iet kājām, netērējot degvielu. Bet cik tālu un ātri aiziesi, ja laika tik, cik ir. Var ēst auksto zupu un netērēt gāzi un elektrību, gatavojot siltu ēdienu. Taču tai aukstajai zupai vajag vārītu olu, kartupeli. Var kā pirms gadu tūkstošiem ēdienu gatavot ugunskurā. Kur ņemt malku? Un ugunskuru jau nedrīkst sakurināt daudzdzīvokļu mājas pagalmā.
Kur un kā griezies, problēma problēmai galā, tikko šķiet, ka vienai saredzi risinājumu, nākamā jau sit uz pleca. Tā pasaule un sabiedrība iekārtota – visi esam nolikti dzīvot uz Zemes un katrs sīkums, ko izdara viens, ietekmē arī citus. Un ne tikai vides un dabas ieskatā. Cilvēki dzīvo cits citam. Vieni ražo, audzē, citi, arī izmantojot starpniekus, pārdevējus, patērē. Viņi visi ir atkarīgi arī no manis, vai un kā mainīšu paradumus, cik taupīgi dzīvošu, ko varēšu savā ikdienā atļauties.
Komentāri