“Steigu steidzībā, / Raitā rīcībā,/Līdz mēness dilumam/ Jābūt tam gatavam!” Katrs no skolas laikiem atceras šīs Aspazijas rindas. Ja ne, atgādināšu – Mēness pār upi gribēja būvēt tiltiņu, protams, tas aprakstīts Aspazijas tēlainajā valodā. Un dzejolis beidzas ar atziņu: “Bet, mīļo mēnestiņ,/To es tev pasaku:/Pa tavu tiltiņu/Es nu gan neiešu!”
Dzejas un dramaturģijas klasiķes bērniem veltītās vārsmas prātā nāca saistībā ar ļoti nopietniem pieaugušo dzīves procesiem – jaunās valdības veidošanu. Tie, kas klausās ziņas radio vai televīzijas pārraidēs, katru dienu vismaz pāris reižu no diviem potenciālajiem valdošās koalīcijas dalībniekiem dzird – valdība jāveido ātrāk! Nav jākavējas! Jo ātrāk, jo labāk visiem! Trešais, kuram uzticēts veikt sarunas par iespēju veidot valdību, līdz šim nogaida un nogaida, runā un runā ar to ceturto, par kuru pārējie uz valdošo lomu pretendējošie skaidri pateikuši – nē, viņu neņemsim! Kāpēc tāda neatlaidība iesaistīt to, kuru partneri negrib?
Mediju telpa piepildīta ekspertu politologu, žurnālistu, pašu politiķu skaidrojumiem, vērtējumiem, atziņām, kāpēc tā. Viedokļi sakrīt un atšķiras, kā nu kuram un kurā reizē. Savs radies arī man, tādai “dīvāna komentētājai”. Pavisam vienkāršs, man šķiet, tiem, kuriem uzticēts būvēt to drošu tiltu -Jaunajai Vienotī-bai -, nav īstas pārliecības, vai visi partneri šo procesu izturēs četrus gadus. Ja Nacionālā apvienība vienmēr bijis partneris, no kura daļas neatšķeļas, Apvienotais saraksts man, vēlētājai, vieš bažas. Atceramies, piemēram, Didzi Šmitu. Politiķim ir darbīga vēsture. 2006. gadā, pirms 9. Saeimas vēlēšanām, iestājies partijā “Jaunais laiks”, 2009. gadā bija partijas “Jaunlatvija” dibinātāju skaitā, 2010. gadā piedalās partiju apvienības “Par labu Latviju” dibināšanā, pārstāvot tajā partiju “Jaunlatvija”, taču partijas kopsapulce vēlāk dalības ieceri noraidīja. 2018. gadā iestājās partijā “KPV LV”, no tās saraksta tika ievēlēts 13. Saeimā. Veidojot Krišjāņa Kariņa valdību, D. Šmitam tajā bija paredzēts ekonomikas ministra portfelis, taču neilgi pirms balsojuma par valdības apstiprināšanu viņš no piedāvājuma atteicās. 2019. gada Valsts prezidenta vēlēšanās viņš kandidēja uz Valsts prezidenta amatu, piekāpjoties Egilam Levitam. Vēlāk izstājies no KPV LV Saeimas frakcijas un partijas. Arī Edvards Smiltēns meklējis savu vietu politikā, sākot no partijas “Sabiedrība citai politikai”, tad bija “Vienotība”, pēc tās pašreizējā – Latvijas Reģionu apvienība.
Vai var būt pilnīga pārliecība, ka no Apvienotā saraksta ievēlētie Saeimas deputāti ir šo politisko spēku atraduši kā īstāko izvēli un četros sasaukuma gados pie tās turēsies? Bet trim politiskajiem spēkiem – Jaunajai Vienotībai, Apvienotajam sarakstam un Nacionālajai apvienībai – Saeimā būs tikai 54 vietas. Katra likumprojekta pieņemšanai ikviena balss var būt izšķiroša. Vai tas tiltiņš nebūs pārāk nedrošs?
Komentāri