Daudzkārt laikraksta stāstu varoņi atzinuši, ka it bieži gadījies, ka pēc publikācijām avīzē, sižetiem televīzijā pie viņiem pēc kārtas “ciemos” ierodas arī vairāki kontrolējošie dienesti. Piemēram, lai pārbaudītu, kā kaut kas tiek ražots, kā tiek ievērotas visas prasības, kādi ir ienākumi un vēl daudz un daudz ko citu. Negribas domāt, ka visi ir krāpnieki un pārkāpēji – lielākoties šiem “varoņiem” viss ir kārtībā, tomēr lieku uzmanību jau nevienam negribas piesaistīt. Tādēļ itin bieži cilvēki labāk atsaka interviju, nevis piekrīt un tad gatavojas pārbaudēm. Nevēlos pārmest, ka notiek kontroles kā tādas – tā tam arī vajadzētu būt un, iespējams, ir daudz lietu un jomu, kuras kontrolēt vajadzētu ievērojami vairāk. Tomēr ir vairāk nekā savādi, ja pārbaudes mēdz notikt uzreiz pēc redzamākas un dzirdamākas parādīšanās sabiedrībā. Piemēram, reiz biju uzrakstījusi kārtējo rakstu par kādu lauksaimnieku – viņš avīzes iznākšanas dienā vēl nebija paspējis to pat saņemt, bet jau atskanēja telefona zvans no kontrolējošām iestādēm, kuras vēlējās vaicāt par kādu no rakstā izteiktajām domām. Bijuši arī citi, līdzīgi gadījumi, kas, protams, stāstu “varoņos” rada secinājumu – varbūt labāk paklusēt. Esmu pamanījusi, ka cilvēki kļūst aizvien, aizvien aizdomīgāki un piesardzīgāki. Nesen, iepērkoties tirgū, uzsāku pavisam nevainīgu sarunu. Par to, kā tad šī gada raža izaugusi, kas aug labāk, kas padevies sliktāk? Uz visiem šiem jautājumiem saņēmu laipnas, pat priecīgas atbildes. Taču tad, šķiet, profesionālo ieradumu vadīta, pavaicāju arī par to, vai tad kaut ko nopelnīt ar izdodas, vai pietiekami daudz cilvēku pērk dārzeņus, ogas un citu ražu. Pārdevējas sejas izteiksme momentā mainījās un viņa pat nedaudz skarbi man atvaicāja – kādēļ es to gribot zināt, kas es esmu… Neko jau ļaunu negribēju – tikai aprunāties, bet acīmredzot bailes no pārbaudēm ir tik lielas, ka mani jautājumi lika notirpt sievietes kājām. Māra Majore – Linē
