Šogad Cēsu novada iedzīvotāji piedzīvoja vairākus vērienīgus svētku notikumus. Starp tiem bija XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuros Cēsu novads bija otrs lielākais dalībnieku skaita ziņā, un multimediālais koncertuzvedums “Māls”, kurā piedalījās vairāk nekā divi tūkstoši dalībnieku, lielākoties novada amatiermākslas kolektīvu dalībnieki.

Šādos pasākumos neatsverama loma ir arī brīvprātīgajiem. Brīvprātīgie ir kā neredzami zobratiņi, kas palīdz sarīkojuma organizatoriskajos procesos. Viņi velta laiku, zināšanas, prasmes un arī materiālos resursus, lai nodrošinātu, ka dalībnieki jūtas labi, viss norit raiti un tieši tā, kā iecerēts.

Brīvprātīgais darbs ir ieguldījums sabiedrības labā un būtiska pilsoniskās līdzdalības forma. Motivācija dalībai var būt ļoti dažāda: vēlme atbalstīt savus bērnus, kas piedalās pasākumā, atbalsts idejai, cieņa radošajai komandai, vēlme būt daļai no grandioza notikuma. Daudzi brīvprātīgie ir pārliecināti, ka šāda veida iesaiste veido zinošu un iejūtīgu sabiedrību, kur cilvēkiem rūp apkārtējie un ikviens var pilnveidoties arī pats.

Palīdzēt noritēt lielajiem pasākumiem

Novadniece Inga Cipe skolēnu dziesmu svētkos bija deju lielkoncerta režisore, viņa arī “Māla” idejas autore un režisore. I. Cipe uzsver, ka uzvedumā “Māls” bija fantastiska brīvprātīgo komanda, cilvēki no dažādām Latvijas vietām: “Runā­jot par novadniekiem, nevaru nepieminēt Līgatnes pusi pārstāvošās Indru Ramāni un Kamē­liju Straumi. Viņas abas bija ne tikai brīvprātīgās, kas palīdzēja dažādās norises vietās – radošajās darbnīcās, zupu virtuvē, skatītāju zonā, kā arī vakara aktivitātē ar Gongu meditāciju -, bet bija arī dalībnieces. Savukārt Signe Šlosberga no Skujenes bija ne tikai brīvprātīgā, bet arī iedeva visus produktus, kas nepieciešami zupas izvārīšanai 200 cilvēkiem. Brīvprātīgās radošo darbnīcu vadītājas Dace Linde, Sarmīte Radziņa, Inguna Briede, Sandra Egle bija no Cēsu Bērnu un jauniešu centra. Savukārt brīvprātīgo darbu koordinatore bija cēsniece, jauniete Annija Līce.”

Arī Jaunpiebalgas Kultūras centra vadītāja Egita Zariņa uzsver brīvprātīgo nozīmi šādos pasākumos. Cilvēki, kas nesavtīgi pārkārto savus darbus, lai varētu palīdzēt noritēt lielajiem notikumiem, ir būtisks atbalsts: “Ļoti daudzi mūsu pagasta amatiermākslas kolektīvu dalībnieki piedalījās gan skolēnu dziesmu un deju svētkos, gan arī “Mālā”. Tā bija sarežģīta loģistikas organizācija un tās vadība, kurā katram brīvprātīgajam ir liela nozīme. Skolēnu dziesmu svētkos visvairāk brīvprātīgo ir tieši dalībnieku vecāki. Daudzi maksimāli pārkārtoja savu darba grafiku, lai varētu doties bērniem līdzi un nevis vienkārši viņus pieskatītu, bet iesaistītos milzīgajā loģistikas un mēģinājumu procesā. Daudzi, kuri bija dziesmu svētkos, bija brīvprātīgie arī “Mālā”. Aizkustinoši, ka pēc svētkiem Rīgā kultūras centrā ienāca jaunieši un teica, ka viņi tā iedvesmojušies no brīvprātīgajiem, ka vēlas kā brīvprātīgie palīdzēt vietējos pasākumos.”

Jaunpiebaldzēniete Anna Rozenblate, kuru dēvē par folkloras kopas mammu, uz skolēnu dziesmu un deju svētkiem devās līdzi folkloras kopai “Piebaldzēni”. Ar smaidu viņa teic, ka motivācija būt brīvprātīgajai bija pavisam konkrēta: “Divi mani bērni ir folkloras kopas dalībnieki. Arī pati esmu folkloriste, man tuva folkloras kopas dzīve, tāpēc ļoti labprāt biju klāt bērniem un arī piedzīvoju visu pasākuma programmu – tas bija ieguvums ne vien maniem bērniem, bet arī man pašai. Un tad nav ne vainas nedēļu gulēt uz matracīša, kas izklāts uz grīdas, vienā telpā ar vēl vairāk nekā desmit bērniem.” Viņa paskaidro, ka neuztver to kā pienākumu, bet, protams, ir labi, ja ir vecāki, kuri tik lielā pasākumā var iesaistīties. “Tajā pašā laikā ir daudz dažādu veidu, kā nemanāmi atbalstīt: līdzdarboties klases vakara gatavošanā, palīdzēt skolas pasākumos, praktiski pielikt roku, lai kādas ieceres īstenotos. Tā ir patīkama mijiedarbība,” rezumē A. Rozenblate.

Skujeniete Signe Šlosberga gatavoja zupu “Māla” daudzskaitlīgajai saimei. “Uz ugunskura uzvārīju ap 40 litriem zupas. Un, tā kā mans vīrs ir mednieks, varēju pievienot zupai medījuma gaļu un tā izdevās īpaši sātīga,” savu veikumu ieskicē Signe. Bet, pastāstot par motivāciju atbalstīt “Mālu”, viņa atklāj, ka režisore Inga ir tuva draudzene un viņa seko līdzi Ingas daiļradei: “Inga ir dziļa, viņas teksti ir ar dziļu jēgu, un tāds ir arī pasākumu saturs. Tāpēc zināju, ka arī “Māls” būs kaut kas ļoti saturīgs. Un tā patiešām bija, viņa raka dziļi – devona māla dziļumā.”

Vērtējot, vai novadnieki labprāt kļūst par brīvprātīgajiem, skujeniete secina: “Tas atkarīgs no katra personības. Es dzīvoju Skujenē, veltu uzmanību un resursus, gan savu enerģiju, idejas, gan tīri materiāli, kopienai. Bieži esmu iniciatore Skujenes kopienas pasākumiem un tādējādi pavelku līdzi arī citus. Savulaik desmito tiesu no katra prasīja baznīca, bet tagad to varam dot kopienai – savu vēlmi, enerģiju un darbu. Tas ir vajadzīgs, lai kopiena attīstītos. Ja tā uz to raugās, tad tas īstenībā ir viegli un pašsaprotami. Tad atrodas resursi un tam ir atbalsts.”

Līgatniete Indra Ramāne uzskata, ka būt par brīvprātīgo ir viens no svētīgākajiem darbiem. Viņa “Mālā” bija gan dalībniece, gan brīvprātīgā, jo ļoti novērtēja grandiozo un skaisto konceptu: “Es cienu Ingu Cipi un ticēju viņas lieliskajai idejai. Ja tic idejai, ir saprotams, kāpēc jādara. Tad esi brīvprātīgais, šoferis, rotu darinātājs, jo gribi būt tā mazā māla piciņa, daļa no visa lielā.”

Novadnieki ļoti iesaistās brīvprātīgo darbā, vērtē I. Ramāne. “Tie, kuri velta savu brīvo laiku, ir aktīvi visur: korī, teātrī, skolas vecāku padomē, pagasta iedzīvotāju padomē. Tie visi ir neapmaksāti darbi, un paldies katram, kas to dara. Tie ir cilvēki, kuriem ir iekšējā inteliģence un vēlme izdarīt vairāk, nekā no viņiem prasa. Viņi rada skaistumu un attīsta inteliģentu Latvijas sabiedrību, cilvēkus, kuriem rūp, kuri ir iejūtīgi. Mēs audzinām inteliģentu sabiedrību un esam piemērs ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, aicinot aiz katra ieraudzīt cilvēku, ikvienam pašam kļūstot par labāku personību. Es gribu dzīvot inteliģentā sabiedrībā, un brīvprātīgais darbs ir mans ieguldījums tajā. Ne tikai dalībnieki, bet arī katrs skatītājs “Mālā” aizdomājās, neviens nepalika vienaldzīgs, tās bija patiesas emocijas un pārdomas, ko brīžiem pat bija grūti izteikt vārdos. Tā bija ļoti ģimeniska sajūta, bijām kā liela Cēsu novada ģimene.”

Apzināties brīvprātīgā darba nozīmi

Cēsniece, 12. klases skolniece Annija Līce bija brīvprātīgo darbu koordinatore gan Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Daugavas stadionā, kopā ar 27 brīvprātīgiem palīdzot atvērt “Laimas dārzu”, gan “Mālā”, koordinējot 31 brīvprātīgā darbu. Viņai ir plaša pieredze kā brīvprātīgajai konferencēs, sarunu festivālā “Lampa”, ko vienmēr gaidījusi kā spožāko savas vasaras notikumu, arī Cēsu Jauniešu mājā. Viņa bijusi dziesmu un deju svētku dalībniece, tāpēc no savas pieredzes varēja dalīties ieteikumos, kā palīdzēt brīvprātīgajiem justies labi. Viņu par brīvprātīgo koordinatori deju svētkos uzaicināja cēsnieks Toms Veiss, kurš bija daļa no skolēnu dziesmu svētku deju lieluzveduma “Es atvēru Laimas dārzu” komandas. Viņš ieteica jaunietei uzticēt brīvprātīgo koordinēšanu arī “Mālā”.

Annijai patīk darboties aizkulisēs, viņai aizskatuve un tajā esošā darbība ir ļoti saistoša. Tāpat viņa novērtē, ka pieredze, kas iegūta kā brīvprātīgajai, ir liels pienesums kā personībai, ļauj iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, iegūt vērtīgus kontaktus, kā arī gūtā pieredze var būt lielisks pluss, prezentējot sevi potenciālajam darba devējam. Annija atzīst, ka būt par brīvprātīgo koordinatori ir viņas līdz šim lielākā virsotne: “Esmu pateicīga Tomam un visai komandai, kas man uzticējās un bija ļoti atbalstoši. Bijām stiprs plecs cits citam.”

Annija pastāsta par darbu skolēnu dziesmu svētku laikā. “Daugavas stadionā, kur notika deju lieluzveduma mēģinājumi un koncerti, es rūpējos, lai brīvprātīgie ir savās vietās atbilstošā laikā, paēduši un jūtas labi,” ieskicē Annija. Viņa arī pastāsta, kā deju lielkoncertu laikā tapa uzraksti un zīmējumi pretī skatītāju tribīnēm. Brīvprātīgie rūpējās, lai katrs no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri ar pikseļiem, proti, krāsu kvadrātiem, veidoja šos uzrakstus un zīmējumus, zinātu savu uzdevumu un kopīgi rastos dzīvā glezna – vizuāli stāsti, ko rada cilvēki.

“Mālā” jauniete rūpējās, lai visi brīvprātīgie būtu paēduši, lai viņiem būtu naktsmājas, transports, lai dalībniekiem būtu vecāku atļaujas, ka viņi drīkst būt ārpus mājas vēlajā vakara stundā, un vēl bija daudzi citi sīki plānošanas darbiņi. “Brīvprātīgie ir kā labie gariņi, kas sniedz prieku un dalībniekiem ļauj justies labi. Brīv­prātīgie bija gan jaunieši, gan kultūras darbinieki, gan skolotāji. Kļuvām par jauku sai­mi, kas cits citu atbalsta un palīdz atrisināt jebkuru situāciju. “Māls” vispār bija novadnieku saliedēšanās pasākums.”

A. Līce atzīst – dziesmu svētkos viņai bija liels pārsteigums, ka brīvprātīgie ir ne tikai jaunieši, bet arī cilvēki gados: “Tie visi ir cilvēki, kas apzinās brīvprātīgā darba nozīmi. Katram var būt atšķirīga motivācija, bet visi velta savu laiku, lai būtu nemanāma, bet nozīmīga lielo pasākumu daļa.”