Patriotisms sākas ģimenē

Novembris ir laiks, kad Latvijā īpaši domājam un runājam par brīvību, zemi un cilvēkiem, kas to sargājuši. Tas ir laiks, kad logos iedegas sveces un sarkanbaltsarkanā lentīte kļūst par lepnuma un pateicības simbolu. Par patriotismu, vēstures stāstīšanu un kultūras nozīmi valsts aizsardzībā saruna ar Latvijas Kara muzeja direktori, cēsnieci Kristīni Skrīveri.

-Novembris ir patriotu mēnesis. Daudzi piesprauž sarkanbaltsarkanu lentīti, jo tā pieņemts. Vai dažādas paaudzes orientējas Latvijas sarežģītajā vēsturē? Kā stāstīt par mūsu varoņiem dažādos laikos un karos?

-Patriotisms sākas ģimenē –    kā mēs runājam par saviem vecvecākiem, kādas dziesmas skan mājās, kādus stāstus bērni dzird pirms miega, kādas tradīcijas nododam tālāk bērniem. Mūsu vēsture patiešām ir sarežģīta, bet tieši tajā slēpjas mūsu spēks –esam maza tauta, kas nekad nav padevusies. Mēs esam cīnītāju tauta, un tieši šo vēstījumu Latvijas Kara muzejā cenšamies nodot apmeklētājiem.

Mēs šobrīd esam uz pārmaiņu ceļa – mainām to, kā stāstām par militāriem konfliktiem un kā tos attaisnojam. Mēs vēlamies mainīt ierasto militārās vēstures komunikācijas stāstu, lielāku uzsvaru liekot uz militāro konfliktu un politisko procesu ietekmi uz sabiedrību, analizējot un ilustrējot ietekmi uz mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīvi, attīstību un militāro un politisko konfliktu ilgtermiņa sekām. Mainām ierasto vēstījumu parādīt karu un tā seku ietekmi no karavīru, karojošo pušu, politiķu perspektīvas, dodot balsi tiem, kuru stāsti līdz šim ir noklusēti vai nav izstāstīti. Kā piemērs ir izstāde “Bērna prātā”, kurā atklājam sešu bērnu likteņstāstus un stāstām, kā karš ietekmē bērnus. Muzejā      cenšamies stāstīt ne tikai par notikumiem vai atgādināt sausus vēstures faktus, bet par cilvēkiem, kuri savā laikā darīja visu, lai Latvija pastāvētu. Kad cilvēks saredz sevi šajos stāstos, patriotisms kļūst dzīvs. Tas noteikti nav viegls uzdevums, bet, redzot iedvesmotus jauniešus un dažāda vecuma muzeja apmeklētājus, ir sajūta, ka izdodas izstāstīt mūsu varoņu stāstus,    iedvesmot, stāstīt par drosmi un katra atbildību mūsu valsts aizsardzībā un brīvības nosargāšanā.

– Vai sabiedrība izprot likumsakarības – tā bija un arī notiek tagad vai var notikt?

-Vēsture nekad nav tikai pagātne. Tā tieši ietekmē tagadni. Kara muzeja uzdevums ir palīdzēt saskatīt      likumsakarības –    brīvība, neatkarība un miers nav pašsaprotams. Kad saprotam, kāpēc mūsu senči cīnījās, kļūst skaidrs, kāpēc mums jābūt modriem arī šodien. Tas, kas reiz notika, var atkārtoties tikai tad, ja cilvēki aizmirst vai neizprot vēsturi un tās sniegtās mācības. Latvija jau tiek aizsargāta un arī nākotnē būs aizsargāta,    pateicoties tiem, kuru sirdis deg par brīvu un neatkarīgu Latviju. Mūsu pienākums ir sabiedrībai par to stāstīt. Var redzēt, ka sabiedrība arvien vairāk to izprot, bet, protams, ir vēl ceļš ejams.

-Kas apmeklētājus interesē Kara muzejā un tā filiālēs?

-Cilvēkus visvairāk ieinteresē    personīgie stāsti, viņi vēlas “saskatīt sevi” mūsu tautas vēsturē. Bērni bieži jautā: “Vai viņš nebaidījās?” Pieaugušie: “Kāpēc viņš gāja karot?” Šie jautājumi par drosmi un pienākumu ir mūžīgi. Arī mūsu filiālēs cilvēki meklē savu vietu Latvijas stāstā, un mēs palīdzam viņiem to atrast.

Šogad filiālēs esam veikuši nozīmīgus infrastruktūras un ekspozīciju rekonstrukciju darbus. O.Kalpaka piemiņas vietā un muzejā “Airītes” ir rekonstruēta saimniecības ēka, kurā izveidotas izstāžu zāles, konferenču centrs, kā arī Muzeja ēkā izveidots Sabiedrības izglītības centrs, kas ir atbalsta punkts dažādām izglītojošām programmām. Bet vislielākās pārmaiņas ir piedzīvojusi filiāle “Ziemas­svētku kauju muzejs”. No­slēdzies pusotru gadu ilgs projekts:    atjaunotajā brīvdabas ekspozīcijā rekonstruētas unikālas Pirmā pasaules kara liecības. Blindāžā un patvertnē iespējams izprast karavīru ikdienas dzīvi un aizsargbūvju nozīmi dzīvības saglabāšanā. Atjaunotās artilērijas, mīnmetēja un ložmetēja pozīcijas uzskatāmi demonstrē dažādo militāro tehnoloģiju izcelsmi un ietekmi kaujas laukā. Savukārt dzelzceļa posma un noliktavas rekonstrukcija ļauj izprast milzīgo karā iesaistīto resursu apjomu un mērogus. Jaunā brīvdabas ekspozīcija    autentiskā vietā, stāstot par latvieša strēlnieka ikdienu sadzīvē un kaujas laukā, sniedz    apmeklētājiem jaunas vēstures izzināšanas iespējas. Mūsu filiāle Eiro­pas mērogā ir unikāls militārās vēstures objekts, ko pierāda arī lielais apmeklētāju skaits pirmajās nedēļās pēc filiāles jaunatvēršanas.

-Rādot un stāstot par karu, vēsts jau ir par brīvību un mieru. Vai cilvēki to saprot?

-Jā, cilvēki to jūt ļoti dziļi. Kad stāstām par karu, nerunājam tikai par vardarbību, bet par izvēli – aizstāvēt savu zemi, ģimeni, valodu. Karš ir stāsts arī par mieru, jo, atceroties karu, atgādinām, cik dārga ir brīvība. Tā ir iespēja novērtēt klusumu virs mūsu galvas, bērnu smieklus, mūsu valsts karogu, kurš lepni plīvo pie mājas. Miers un brīvība ir ļoti trauslas vērtības. Par to ir jāstāsta, lai atgādinātu, ka tas, kāda Latvija būs rīt, ir atkarīgs no mūsu darbiem šodien. Tā ir mūsu atbildība.

-Esam informatīvajā karā. Ko var darīt muzeji? Kādas viltus ziņas visvairāk pārsteigušas?

-Muzejs ir vieta, kur patiesība balstās faktos: dokumentos, cilvēku liecībās, fotogrāfijās. Šodienas informatīvajā karā mēs varam būt patiesības balsts. Pārsteidz, cik ātri meli var kļūt par “faktu”, ja tos neatspēko. Muzeja uzdevums ir parādīt pierādījumus un ļaut apmeklētājam pašam domāt, salīdzināt un secināt.

Zināšanas ir labākais vairogs pret manipulāciju. Informatīvā kara apstākļos muzeji ir viens no valsts spēcīgākajiem resursiem un instrumentiem darbam ar sabiedrību izglītojot, informējot, nododot sabiedrībai mērķētus vēstījumus un attīstot kritisko domāšanu. Arī Latvijas Kara muzejā aktīvi strādājam, lai veicinātu kritisko domāšanu, medijpratību. Ir izveidotas vairākas izglītojošās programmas skolu jauniešiem, rīkojam pasākumus, kur atkal un atkal atgādinām, ka ir jābūt vērīgiem, kādus informācijas avotus mēs “patērējam” un kam uzticēties.

-Vai muzejiem jārāda, jāpopularizē arī mūsu armijas šodienas    spējas, jāstāsta par armijas cilvēkiem?

-Noteikti! Bruņotie spēki nav kaut kas tāls, viņi ir klātesoši – tie ir mūsu brāļi, māsas, draugi, kolēģi. Latvijas karavīri šodien ir mūsu brīvības sargi tāpat kā pirms simts gadiem. Muzejs var palīdzēt redzēt šo nepārtraukto pavedienu – no karavīriem, kuri izcīnīja Latviju Neatkarības kara laikā, līdz karavīriem, kuri šodien stāv mūsu brīvības sardzē, piedalās starptautiskās miera uzturēšanas misijās un nodrošina to, ka esam daļa no spēcīgākās militāri politiskās alianses pasaulē – NATO . Tas ir viens un tas pats stāsts – par drosmi, pienākumu un savas dzimtenes mīlestību.

Noteikti ir jāstāsta arī par mūsu spēju attīstību, aizsardzības industriju, tā parādot cilvēkiem, cik attīstīti un spēcīgi ir mūsu bruņotie spēki. Tas rada      papildu    drošības sajūtu un izpratni, kāpēc mums ir jāstiprina, jāattīsta mūsu aizsardzības spējas. Aicinu apskatīt ekspozīciju “Gods Kalpot Latvijai!” un citas mūsu bruņotajiem spēkiem veltītās izstādes mūsu muzejā un par to pārliecināties arī pašiem.

-Kur saredzat kultūras cilvēku vietu valsts aizsardzībā?

-Kultūra ir mūsu dvēseles, valsts identitātes aizsardzība. Bez kultūras nav tautas, tāpat kā bez vēstures zināšanām nav tautas nākotnes. Rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, mūziķi – viņi sargā mūsu identitāti, mūsu valodu un vērtības. Kad dzejnieks uzraksta dzejoli par Latviju, tas ir tāpat kā karavīrs, kurš ikdienā stāv mūsu valsts sardzē. Abi sargā vienu un to pašu – mūsu valsti. Katrs var būt savas zemes sargs arī ar vārdu, noti vai gleznu.

Mums katram ir vieta mūsu valsts aizsardzībā. Ir būtiski,    vai mēs to apzināmies un katrs to spējam saskatīt. Miera laikā saskatīt, kādas papildu zināšanas    varam apgūt, lai krīzes brīdī spētu aizsargāt mūsu valsti. Sa­skatīt, kā jau šobrīd ar savām zināšanām un spējām varam sniegt atbalstu savas valsts aizsardzības spēju stiprināšanā.

-Kāpēc esat Zemessardzē? Vai sievietei tur grūti?

-Esmu Zemessardzē, jo ticu, ka mīlestība pret savu valsti jāizsaka ne tikai vārdos, bet arī darbos. Esmu audzināta, lai kalpotu savai valstij. To daru gan savā ikdienas darbā, gan esot Zemessardzē. Mana dzīves misija ir kalpot Latvijai. Zemes­sardze iemāca disciplīnu, atbildību, tā dod pārliecību par savām spējām un papildu drošības sajūtu – kopā mēs esam spēks.

Mēs nemācāmies, lai gatavotos karam, mēs mācāmies, lai būtu tik stipri, lai neviens nekad neuzdrošinātos mums uzbrukt. Jo vairāk būs cilvēku, kuri ir gatavi iestāties Zemessardzē, jo spēcīgāki būsim. Vai sievietei grūti? Grūti ir tikai tad, ja netici sev. Kad jūti citus cilvēkus plecu pie pleca, kuri tic Latvijai, grūtumu aizvieto spēks un pārliecība. Esot Zemessardzē, ir sajūta, ka esam viena liela ģimene, kur cits par citu stāv un krīt, ja ir grūti, palīdz un atbalsta.

-Par ko katram vajadzētu padomāt, gaidot Latvijas dzim­šanas dienu?

-Lāčplēša diena, man personīgi, ir brīdis pateicībai –    iespēja pateikties tiem, kuri bija gatavi atdot visu, pat visdārgāko – savu dzīvību – savas valsts brīvībai un neatkarībai. Šajā vakarā aizdegtā svece logā ir simbols tam, ka mēs turpinām viņu darbu. Katram vajadzētu padomāt: ko es pats daru, lai Latvija būtu stipra? Kā es varu būt daļa no mūsu Latvijas aizsardzības? Ko es šodien varu darīt, lai mana valsts būtu labāka, skaistāka, spēcīgāka?

Brīvība sākas mūsu sirdī, mājās, ģimenē. Ja mācām bērniem mīlēt Latviju, mēs jau stiprinām valsts aizsardzību. Pie­minēsim karavīrus, kuri izcīnīja mūsu Latviju, runāsim par viņiem ar    bērniem, mazbērniem, stāstīsim savas dzimtas stāstus. Pateiksim paldies tiem, kuri šodien stāv brīvības sardzē: karavīriem, zemessargiem, policistiem, mediķiem. Mūsu Latvija ir mūsu atbildībā, mēs katrs esam daļa no Latvijas un tās nākot-nes.

-Kur Cēsīs vislabprātāk pavadāt brīvo laiku, izņemot mājas? Vai pilsēta mainās?

-Šis gads darbā ir bijis tik intensīvs, ka jājautā    – kas ir brīvais laiks. Cēsis man vienmēr ir bijušas īpašas, šeit vēsture un latviskums ir uz katra stūra, miers un dabas tuvums. Tas ir iemesls, kāpēc, strādājot Rīgā, esmu izvēlējusies palikt dzīvot Cēsīs. Man patīk doties pārgājienos Cēsu apkārtnē, pastaigāties pa pilsētu, mūsu pusē ir brīnišķīga daba un apskates objekti. Cēsis mainās, bet tās nezaudē savu raksturu – drosmi, apņēmību un izcilību.