Raiskuma centrā, gleznainā vietā, atrodas Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskola – tagad Cēsu novadā vienīgā speciālās izglītības iestāde. Tajā ir pirmsskola, pamatskola un pēc devītās klases iespēja apgūt arī profesionālās pamatizglītības programmas. Izglītības iestādē tiek īstenotas trīs speciālās pamatizglītības programmas – izglītojamajiem ar garīgās veselības, garīgās attīstības un smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Klases ir skaitliski nelielas, tā tiek nodrošināta individuāla pieeja katra bērna vajadzībām. Sākumskolas klasēs, kā arī klasēs, kurās tiek īstenota izglītības programma skolēniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, mācību procesu organizē divi pedagogi. Skolā ir arī atbalsta personāls (logopēdi, pedagogu palīgi un sociālais pedagogs) un tiek nodrošinātas rehabilitācijas iespējas: masāžas, ūdens procedūras, ārstnieciskās vingrošanas un baseina nodarbības.

Skolā mācās skolēni no visas Latvijas: 40% audzēkņu ir Cēsu novada bērni, otrs lielākais skaits ir no Valmieras novada, tad seko no Siguldas novada, Rīgas, Jelgavas un citām Latvijas vietām. Daļu skolēnu katru dienu uz skolu un no skolas ved paši vecāki vai pašvaldības Sociālā dienesta transports, bet lielākā daļa uzturas izglītības iestādē visu nedēļu, mājās dodoties brīvdienās.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas, apvienojoties mazajiem novadiem, lielajā Cēsu novadā bija trīs speciālās izglītības iestādes: Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskola, Spāres pamatskola un Cēsu Bērzaines pamatskola – attīstības centrs. Izglītības un zinātnes ministrija vērtēja, ka, lai nodrošinātu vienmērīgu speciālās izglītības iestāžu tīkla pārklājumu pēc administratīvi teritoriālās reformas, paš­valdības administratīvajā teritorijā vajadzīga ne vairāk kā viena mūsdienīga speciālās izglītības iestāde.
Speciālās izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu sadarbībā ar pašvaldībām veic pakāpeniski – līdz 2027. gadam. Cēsu Bērzaines pamatskola no 2023./24. mācību gadu uzsāka darbu kā vispārizglītojošā izglītības iestāde, īstenojot pamatizglītības un arī speciālās pamatizglītības programmu izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem, somatiskām saslimšanām, valodas traucējumiem, garīgās attīstības traucējumiem, kā arī smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Skolas Spārē un Raiskumā turpināja darbību, līdz pērn Spāres pamatskolu pievienoja A.Bieziņa Raiskuma pamatskolai. 2024./2025.mācību gadā mācības turpinājās abu skolu ēkās. No šī mācību gada visa skolas darbība notiek Raiskumā.

Izaugt, nevis eksistēt

Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskola ir celta kā skola bērniem ar speciālām vajadzībām, senāk tā bija paredzēta 150 skolēniem, bet atbilstošāks skaits mūsdienu prasībām būtu apmēram 120-125 audzēkņi. Skolā ir arī internāta telpas. Apvienojoties Spāres un Raiskuma skolām, izglītības iestādē mācās 110 skolēni. Jau septiņus gadus skolu vada direktore Lolita Žagare.

– Kādi skolā bija pēdējie gadi, kad bija saprotams, ka novadā būs tikai viena speciālā izglītības iestāde?
– Pirms pāris gadiem, apzinoties, ka bērnu skaits arī speciālajās skolās samazinās, un izprotot arī finansiālo pusi, bija saprotams, ka kaut kas ir jāmaina, jo būtībā abas skolas – Raiskuma un Spāres – bija uz “iznīkšanas robežas”. Sarunās ar pašvaldību tika vētīti plusi un mīnusi, kurā vietā atstāt speciālo skolu. Par labu Raiskumam bija tas, ka skola jau sākotnēji būvēta bērniem ar speciālajām vajadzībām. Tātad visa vide ar plašiem liftiem, uzbrauktuvēm, plašām telpām bija nevis pielāgota, bet jau veidota tieši šādiem bērniem. Tāpat arī līdz skolai labi, asfaltēti ceļi. Raiskumā arī jau izsenis skolēniem piedāvātas dažādas rehabilitācijas procedūras. Āra teritorija gan abām skolām bija gleznaina un skolēniem piemērota.
Vadības komandai šis periods nebija viegls ne psiholoģiski, ne tīri fiziski, apsaimniekojot divas ne tuvu esošas atrašanās vietas. Būt zinošiem par vienu un otru ēku gan saimnieciski, gan mācību un audzināšanas procesos. Bet es vienmēr uzsveru, ka komandā ir spēks, un mēs kopā to paveicām!

Nenoliedzami, divu skolu apvienošanās sākums bija sāpīgs process, bija pamatotas bažas, kā bērni, kas mācījās Spārē, iejutīsies jaunajā vidē, kā bērnu atvedīs uz skolu un vedīs mājup. Un, ja kaut ko nezinām, pret to ir lielāka pretestība. Saliedēšanas procesu veicām lēnām un izskaidrojoši. Ar Spāres skolas pedagogiem un audzēkņu vecākiem runāja gan pašvaldības pārstāvji, gan vēlāk sarunām pievienojāmies mēs – Raiskuma skolas vadības komanda, lai stāstītu, rādītu iespējas Raiskumā un aicinātu apskatīt mācību iestādi. Or­ganizējām Atvērto durvju dienas Spāres kolektīviem, kā arī pagājušajā mācību gadā reizi nedēļā Spāres skolas bērni tika vesti uz rehabilitācijas procedūrām un mūzikas stundām Raiskumā.

Jaunie audzēkņi iepazina skolu, pedagogus, piedalījās kopīgos pasākumos, ko rīkojām gan Spārē, gan Raiskumā, un redzējām, ka bērni nejūtas slikti. Arī viņu vecāki iepazinās ar Raiskuma skolu. Tā nevis uzspiedām, nevis strauji pārgriezām nabassaiti, bet ļāvām iepazīt un izjust. Lielāku drošības sajūtu gan skolēniem, gan vecākiem radīja arī tas, ka visi Spāres skolas pedagogi bija gatavi pārnākt uz Raiskumu. Mēs pat vienojāmies, ka pārnāks ar klases mēbelēm un mācību materiāliem, lai skolēniem būtu atpazīstamāka vide. Pagājušais mācību gads bija tāds pārejas periods, lai viss kolektīvs jau aprastu ar domu par pārmaiņām. Šajā mācību gadā veiksmīgi uzsākām darboties zem viena jumta.

Jāteic, sākotnēji, kad skolas apvienoja, nebija domas, ka darbosimies visi vienā ēkā, bija arī plāni par Spāres skolas telpām, tomēr sapratām, ka finansiāli to nespēsim uzturēt. Pateicoties Amatas apvienības pārvaldes vadītājas Elitas Eglītes enerģijai, saprātīgai rīcībai un situācijas izpratnei, Spāres skolas telpas turpinās apsaimniekot gudri saimnieki ar skatu nākotnē.

– Kā iesācies mācību gads, kad visi audzēkņi ir vienā ēkā?
– Ar smaidu un cerību! Pirmais gads būs pielāgošanās, un arvien esam lielu pārmaiņu priekšā. Tomēr, esot vienā ēkā, viss ir pārredzamāk un arī ekonomiskāk, te uzreiz var just nepieciešamo un operatīvi palīdz viss atbalsta personāls.

Pagājušais mācību gads ļāva pārmaiņas ieviest pamazām, tomēr vecākiem un skolotājiem ir jāpierod. Bērni pārmaiņām ir gatavāki, jau ir labi iejutušies un brīžiem pat labi palīgi skolotājiem, lai orientētos jaunajās telpās. Arī mums kā vienotam kolektīvam viss jāsalāgo, jāsāk pieņemt citam citu. Pārmaiņas veiksmīgi sakrīt ar laiku, kad piedalāmies Cēsu novada Izglītības pārvaldes un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra īstenotajā projektā, kurā mēs, skolas vadība, mācāmies, kā palielināt skolas vadības ietekmi uz skolēnu sasniegumiem.

Esmu ļoti pateicīga visai atbalsta komandai un kolektīvam, jo viena šīs pārmaiņas nevarētu īstenot. Liels prieks, ka visi, kuri vēlējās, varēja turpināt darbu un bija gatavi jauniem izaicinājumiem. Mūsu skolā ir svarīgi, lai bērns ir saprasts, jūtas labi, ir veselīgā un drošā vidē, lai varam bērnam sniegt atbalstu fiziskās un mentālās veselības uzturēšanā un lai bērns, protams, savu spēju robežās, apgūtu zināšanas, prasmes un iemaņas. Lai esam padomdevēji un palīgi arī skolēnu vecākiem.

– Vai visiem darbiniekiem bija iespējams turpināt darbu?

-Protams, bija darbinieki, kuri pārtrauca darba attiecības jau pagājušajā mācību gadā, bija cilvēki, kas ilgstoši slimoja un neturpināja darbu. Daži devās pelnītā atpūtā, bet visiem, kuri vēlējās turpināt darba gaitas, atradās darbs Raiskumā. Tas deva drošību arī audzēkņu vecākiem, jo viņu bērnam bija tas pats pedagogs, kas Spāres skolā.

Pedagogu kolektīva pamatu veido pieredzes bagātie, bet ienāk arī jauni kolēģi, kuri savukārt ienes radošu un citādu skatījumu. Priecājos par katru jauno pedagogu, kurš atnācis un palicis pie mums. Skolā ir specifiska vide, kas ir jāsaprot un jāpieņem. Jaunajām kolēģēm vienmēr visu izstāstu, izskaidroju, kā vajadzētu reaģēt uz dažādām situācijām un bērnu uzvedības izpausmēm. Pats galvenais, ar kādu sajūtu iet pie bērniem. Viņi labi izjūt, vai cilvēks ir patiess vai izliekas.

Atceros, kā pati pirms septiņiem gadiem no vispārizglītojošās skolas atnācu uz šo mācību iestādi. Bija bažas, kā te būs, kā mani pieņems kolektīvs un audzēkņi. Pēc pirmās tikšanās ar kolektīvu viena skolotāja pienāca un teica: “Kad ieraudzīsi skolēnus, tu nesāc raudāt vai žēlot. Bērniem ir viņu pasaule, vide, viņiem vajag palīdzēt iejusties, radīt labvēlīgus un drošus apstākļus, bet nesāc viņu ikdienu vērtēt caur savu skatupunktu, jo tad salūzīsi.” No audzēkņiem saņemu ļoti lielu un patiesu mīlestību. Es vienmēr saku – skolēns var tevi samīļot, bet var arī pateikt kādu sulīgu vārdu. Viss nāk no sirds! Protams, ikdienā ir jārēķinās ar katra bērna slimības diagnozes izpausmēm. Ir dažādas situācijas.

– Kas šīs skolas audzēkņiem visvairāk nepieciešams?

-Mīlestība, sapratne, ieklausīšanās un palīdzības sniegša­na. Lai veicinātu bērna attīstību, jābalstās uz trim pīlāriem – medicīnu, izglītību un audzināšanu.

Skolas bērniem ir ļoti nepieciešama ģimene, kurā kopā atpūšas, darbojas, priecājas un uzklausa cits citu. Ja tādas nav, tad ideālā variantā būtu, ja ir cilvēks, kuram var uzticēties un lūgt palīdzību vai padomu, ja nepieciešams, un bieži vien tas ir skolotājs.

Agrāk skolēniem bija radīta iespēja uzturēties skolā vairākas nedēļas. Dažiem pat mēnešus. Taču mans un kolēģu uzskats tomēr ir, ka ģimenes aprūpe ir ļoti svarīga, tāpēc otro gadu katru nedēļas nogali bērni dodas mājās. Jā, skolā bērns ir aprūpēts, paēdis, saņem veselības aprūpi, izglītību, bet būšanu savā dzimtā, ģimenē nevaram iedot. Mēs varam būt palīgi ģimenēm un ieteikt, ja nepieciešama kāda papildu palīdzība.
Šobrīd ir tik daudz iespēju, ārpusskolas nodarbību, kas bērnam var palīdzēt tikt galā gan ar kādām uzvedības problēmām, gan citiem jautājumiem. Prieks, ka ir vecāki, kuri ieklausās, dara visu nepieciešamo, lai palīdzētu savam bērnam. Ja ģimene iet kopsolī ar skolu, tad pozitīvi rezultāti ir garantēti.

– Lai gan bērnu skaits Latvijā samazinās, bērnu ar īpašām vajadzībām ir vairāk.
– Grūti spriest par šo apgalvojumu. Jā, parādās jaunas slimību diagnozes, par kurām agrāk runāja retāk. Medicīna un sabiedrība precīzāk sāk tās izprast. Ikdienā vairāk uzmanības pievērš individualitātei un nepieciešamajam atbalstam. Arvien vairāk skolās ir bērnu ar autiskā spektra traucējumiem, ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumiem, un ir neverbāli bērni, taču nevaru kompetenti, no medicīnas viedokļa, spriest par iespējamajiem iemesliem.

Secinājumi pēc sarunām ar vecākiem gan ir – daļā ģimeņu trūkst sarunu, grāmatu lasīšanas, kopā pavadīta laika, pastaigas, kopējas darbošanās ikdienā, piemēram, dārzā vācot ražu vai virtuvē gatavojot ēst. Kopā pavadīto laiku aizstāj ar tehnoloģijām. Ir vecāki, kuri, vaicāti, kādas ir ģimenes tradīcijas, atbild, ka tādu nav. Izrādās, bērns mājās vienkārši “sēž” telefonā. It kā ērtāk, bet vai veselīgāk?

– Šobrīd ģimenei ir izvēle starp skolu, kura nodrošina iekļaujošo izglītību un speciālo izglītības iestādi. Kā saprast, kur bērnam būs labāk?
– Vecākiem ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, kura izglītības iestāde būtu vislabākā bērna attīstībai. Ne visi bērni, pat ja skola nodrošina iekļaujošo izglītību, ir iekļaujami. Un no tā nebūtu jābaidās, jo ne velti jau izsenis ir speciālās skolas, kurās tomēr strādā individu­ālāk. Tajās ir mazāki klašu kolektīvi un nepieciešamais rehabilitācijas atbalsts. Ir bērni, kuri vispār­izglītojošā skolā un lielā klasē jutīsies labi un attīstīsies, bet citi nē. Bērniem ir ļoti atšķirīgas vajadzības. Speciālajās skolās ņem vērā katra īpašo, mācību process norit ļoti individuāli. Arī pasākumos katram bērnam var atrast un uzticēt uzdevumu, ko viņš var paveikt savu spēju līmenī: dziedāt, dejot, spēlēt instrumentu, runāt dzeju vai izpildīt skeču. Var radīt vidi, kurā bērns var izaugt, nevis tikai eksistēt vai vērot, kā dara citi.

– Kāds ir šis laiks jums kā direktorei?
– Skolā nav rutīnas, katra diena nāk ar kādām pārmaiņām. Bet jāteic, neesmu rutīnas cilvēks, esmu tendēta uz izmaiņām un jauninājumiem, ja vien ir kolektīvs, ar kuru kopā varu īstenot idejas. Es uzskatu – mēs visi esam tur, kur mums ir jābūt, un viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Šobrīd Raiskumā varam nodrošināt pirmsskolu, pamatizglītības un profesijas ieguvi. Tas mani kā direktori priecē, jo varam sniegt atbalstu, sākot no pašiem mazākajiem līdz jau darba dzīvei sagatavotiem audzēkņiem. Savukārt skolu optimizācija bija nepieciešama, bet būtiskākais, ka bērnu labbūtība nepasliktinās. It kā sāpīgi procesi, bet šīs izmaiņas bija nepieciešamas, lai sāktu domāt citādi. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Es savā darbā vados pēc moto: “Baidies, bet rīkojies un saki “Jā”, tad domā “Kā”.”

Finansējums nav pārskatīts kopš 2007. gada

Speciālajās izglītības iestādēs audzēkņu skaits samazinās gan demogrāfisko rādītāju dēļ, gan tāpēc, ka Latvijā tiek īstenota iekļaujošā izglītība un vecāki vēlas, lai bērns mācītos vispārizglītojošajā skolā, kura ir pēc iespējas tuvāk mājām.

Uzturēšanās izdevumu normatīvs, kas nosaka uzturēšanās maksu vienam skolēnam, nav mainīts kopš 2007. gada, līdz 2025.gada 31.augustam tie bija 263,23 eiro mēnesī. Septembrī uzturēšanās izmaksām speciālajās skolās tika piešķirts papildu finansējums, palielinot viena skolēna izmaksu par aptuveni 15 eiro. Ja salīdzinājumam izmanto minimālās algas palielinājumus, tad tā 2007. gadā bija 255,60 eiro mēnesī, šobrīd – 740 eiro, tātad pieaugusi par gandrīz trīssimt procentiem, norāda skolas direktore Lolita Žagare. Tas nozīmē, ja iepriekš skolai personāla algām no budžeta bija jāatvēl apmēram 35%, tagad tie ir 70%, tāpēc visiem pārējiem izdevumiem rocība ir krietni samazinājusies.

Skolas direktore kopā ar vairākiem citiem speciālo skolu direktoriem par šo jautājumu ir runājusi Izglītības un zinātnes ministrijā, Veselības, Labklājības ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā. “Skaidrojām, ka mēs, speciālās skolas, virzāmies uz nabadzību, bet šie bērni to nav pelnījuši. Arī speciālajās skolās nepieciešama mūsdienīga, moderna vide ar ergonomiskām mēbelēm un atbilstošiem mācību materiāliem, atbalsta personālu un nepieciešamajiem pakalpojumiem, lai sniegtu skolēniem vajadzīgo atbalstu.”

Pašvaldības, arī Cēsu novads, kuras “izpildījušas mājasdarbu”, apvienojoties skolām, cer uz finansiālajiem uzlabojumiem, taču arī mācību iestādes vadība meklē risinājumus, kā ekonomēt un iespējami racionāli izmantot pieejamos līdzekļus. Lolita Žagare skaidro: “Mans mērķis ir pēc iespējas mazāk lūgt finansiālo palīdzību pašvaldībai. Esam saimnieki savā skolā un cenšamies saimnieciski atbildīgi tērēt atvēlētos finanšu resursus. Skolā uzkopšanas un ēdināšanas pakalpojumi nav ārpakalpojumi, jo tas izmaksātu dārgāk. Turklāt tā var nodrošināt darbu vairākiem novada iedzīvotājiem. Vasarā skola ir atvērta skolēnu nometnēm, kas dod iespēju papildināt skolas budžetu.”

Par ieguvumu direktore atzīst arī profesionālās izglītības programmu ienākšanu skolā. Skolēni, kur beiguši kādu no speciālās izglītības programmām, var turpināt mācības un apgūt profesiju nākotnei. “Pie mums tiek sagatavoti virtuves darbinieki, mājkalpotāji un būvnieki. Profesijas apguves laiks ir trīs gadi. Skola ikdienas mācību procesā spēj nodrošināt šiem audzēkņiem praktiskus darbus, kas palīdz iepazīt nākamās profesijas veicamos pienākumus, kā arī tas ir liels atspaids vides uzlabošanas darbos. Skolā mainās gan skolas mikroklimats, gan skolēnu savstarpējās attiecības,” atzīst L.Žagare.

Kaut mācību iestādē daudzi procesi ir optimizēti un saimniekots tiek prātīgi, vajadzību netrūkst. “Mācību klases ir jāaprīko ar funkcionālām un ergonomiskām mēbelēm, internāta istabiņas jāpielāgo skolēnu vajadzībām, sagādājot atbilstošas mēbeles, kuras šobrīd nevaram atļauties. Savukārt mācību procesā, lai tas būtu atbalstošāks, visās klasēs būtu nepieciešami pedagogu palīgi. Nākotnes plānos ir izveidot sporta laukumu, lai visi bērni varētu drošākā vidē sportot, spēlēt basketbolu un volejbolu. Gribētos papildināt esošo āra atpūtas laukumu, lai skolēni pēcpusdienās varētu aktīvāk darboties. Šī āra infrastruktūra būtu pieejama arī apkārtnes iedzīvotājiem. Cēsu novada pašvaldība ir pretimnākoša, sniedz atbalstu reizēs, kad tas tomēr ir vajadzīgs. Tieši pēdējie gadi ir bijuši smagāki, nācies lūgt palīdzību. Pašvaldība palīdzējusi ar ēkas siltināšanu un apkurei nepieciešamo, jo skolai ir autonoma apkures sistēma. Tagad ļoti ceram uz infrastruktūras uzlabošanu. Tuvākajā nākotnē tiks veikts remonts internāta telpās, lai tās pielāgotu mūsdienu prasībām,” saka L.Žagare.