“Kultūrpiederībā balstītajā nacionālajā identitātē atspoguļojas mūsu attieksme un izpratne: attieksme pret pasauli, vidi, citiem cilvēkiem jeb sociālā dimensija un attieksme pret labklājību jeb ekonomiskā dimensija. Identificēšanās ar nacionālo kultūru rada piederības sajūtu un iespēju piekļūt vērtībās balstītiem cilvēktīklojumiem, kas spēj organizēties un sniegt savstarpēju atbalstu pat kara, pandēmijas vai katastrofas apstākļos,” teikusi Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, kultūras pētniece Rūta Muktupāvela.
Cilvēkus visos laikos saistījis neizskaidrojamais, īpašas vietas. Senās svētvietas, pilskalni ir apvīti mītiem un leģendām, kuras uzrunā arī šodien, jo gribas taču atvērt durvis uz pagātni. Tur atklājas senču vērtības, attiecības ar dabu, katra vietu pasaules kārtībā. Teikas un pasakas, ticējumi, rituāli, tradīcijas, dzīves gudrības ir mūsu tautas identitātes mantojums. Tas jākopj, jāizzina, jāuztur dzīvs, jānodod nākamajām paaudzēm.
Piltiņkalns – vieta Visuma centrā
Drustu pagastā ir kāda īpaša vieta – Piltiņkalns. Daudzi turp dodas kā uz svētvietu. Uzkāpj stāvajā kalnā, iziet labirintu, vēro ainavu tālumā. Un nesteidzas, pakavējas, lai ieklausītos vējā, spēcinātos saulē, sakārtotu domas.
Pamazām atklājas svētvieta
Vairāk nekā 40 gadu garumā Piltiņkalnu apsaimnieko biedrība “Tautskola 99 Baltie zirgi”. Tās dibinātājs Ojārs Rode, tolaik ar folkloras kustību cieši saistīts fiziķis, Drustos nokļuva, var teikt, nejauši, bet tomēr ne. “Kolēģis universitātē Jānis Klepers bija no Launkalnes, pie ģimenes bieži ciemojāmies. Sapratām, ka gribam paši savu lauku māju,” stāsta O.Rode. Toreiz Drustu saimniecības vadītājs Leonīds Palms piedāvāja “Buliņus”. 1984.gadā ģimene sāka dzīvot Drustos.
Nākamajā gadā tuvējā kalnā tika svinēti Jāņi. “Kalns agrākos gados regulāri bija arts, audzēta arī labība. Kad sākām svinēt Jāņus, kopsaimniecība to vairs neuzara, ļāva mums nopļaut,” atceras drustēnietis.
Viņš interesējās Cēsu muzejā, pētīja ekspedīcijā savāktos materiālus, ziņas par Piltiņkalnu, Tiltiņkalnu, arī Sauleskalnu. “Gar kalnu plūdusi upīte, un tai pāri blakus kalnam, iespējams, bijis tilts. Tikpat labi tas var būt tiltiņš starp Zemi un Debesīm. Teika vēsta, ka augšā bijusi Saule, kas izgaismoja tuvāko un tālāko apkārtni, tāpēc Sauleskalns. Kalnā veikti arheoloģiskie izrakumi, noskaidrots, ka te nav bijis pilskalns,” ceļu uz Piltiņkalna iepazīšanu atklāj O.Rode.
Tad atbraucis gaišreģis Māris Birkenfelds, abi meta līkumus pa kalnu. Ciemiņš teica: “Pa Piltiņkalnu staigā neaizgājušās dvēseles.” Ieradās āderu meklētāji, pētīja. “Tolaik interesēja Austras koks, enerģētikas punkti, kur to meklēt. Viens āderu meklētājs skaidri pateica, ka te ir, un norādīja kur,” pastāsta Piltiņkalna uzturētājs.
Kādu dienu atbrauca šamanis no Kanādas, Tibetas mūki, vairāki japāņi. “Viņi vienkārši atbrauca, jo redzīgajiem, tīrajiem Saules cilvēkiem ir jābūt īstajā vietā un laikā. Gaišreģi Piltiņkalnā redz Sauli,” stāsta O.Rode un piebilst, ka tas, kas pragmatiskiem cilvēkiem, un tādi ir 99 procenti, ir pasakas, viņiem tas ir skatījums, iztēle uz kaut ko, un tur ir ticamība.
Vēl lielāku pārliecību, ka Piltiņkalns ir svētvieta, apliecināja īpašie bērni, kuri mācījās tautskolā “99 Baltie zirgi”. Viņi ir apveltīti ar garīgām dāvanām, jūtīgi, ar spēcīgu intuīciju. “Šodienas sabiedrība viņus nesaprot. Gadsimtos tika iznīcināti tie, kuri bija apveltīti ar smalkām izjūtām, reģi, raganas, kuriem bija zināšanas no iepriekšējām dzīvēm un vietām. Tautskolas bērni stāstīja, ka Latvija ir brīnumaina zeme pasaules mērogā, bet šamanis no Kanādas sacīja, ka te ir vieta, kur tiek lemts tautas un pasaules liktenis. Vai tiešām nejauši Drustu jaunieši radīja saukli “Drusti – Visuma centrs”, un Drustos ir mājvieta Deņ ņi ling budistu centram,” pastāsta un rosina aizdomāties O.Rode.
Kas kuram pasakas? Vai Jāņi ir pasaka, kurā izspēlē rituālu, vai realitāte, kura jāizdzīvo? Atbilde jāmeklē katram pašam. Varbūt Piltiņkalnā. Un ne jau tikai Jāņos.
Uzturēt, kopt tautas spēkam
Gadu gaitā Piltiņkalns atbrīvots no sārņiem, tam garām nepabraukt, jo lielos vārtus lejā pie ceļa, taku augšup nevar neredzēt. Nedaudz pakāpjot kalnā, pretī plīvo Latvijas karogs, redzama Jumja zīme. Apkārt kalnam piecu kilometru garumā deviņu loku taka uzved kalnā. Dienvidrietumu nogāzē zālienā izveidotais labirints “Dzīves koks” atgādina sazarotu ozolu. To saista ar zemes spēkiem un ūdens enerģiju, tas kalpo kā attīrītājs un līdzsvarotājs. Kalns ir neparasts. Lietavās mālainā kalna galā stāvēja ūdens, traktors iestiga. Noteikti ir jānoiet pie Svētavota.
Kalna galā iebetonēti pamatīgi koku stabi. “Stabi ir enerģētiski spēcīgajās vietās, tie veido taisnas, ģeometriskas līnijas pret kalna centru,” skaidro O.Rode. Zināms, ka gariņiem patīk lieli, masīvi priekšmeti.
Biedrība uztur šo vietu, pirms gadiem īstenoti divi “Leader” projekti, pārējais paveikts par ziedojumiem. O.Rode uzsver, ka vietas uzturēšanu var nodrošināt. Biedrība pašvaldībai maksā nomu un nekustamā īpašuma nodokli par pieciem hektāriem zemes.
Kad “Druva” pabija Piltiņkalnā, tur cītīgi strādāja talcinieki. Palīgos bija atbraukuši Nacionālās apvienības Smiltenes nodaļas biedri, kā arī Rīgas vicemērs Edvarts Ratnieks, biroja vadītājs Jānis Bebrišs. Talcinieki atjaunoja kāpnes uz avotu, sakārtoja nojumi.
“Par šo vietu ir vairāk jāstāsta. Jāizmanto šodienas iespējas senču tradīciju godināšanai, to skaidrošanai. Šķiet, ka jaunatni tas neinteresē, ka sirdī viņiem ir kas cits, bet esmu laimīgs, ka kļūdījos, jo sarunās, Dziesmu svētkos jauni cilvēki uzsver, ka grib sevi saistīt ar latvietību, ar Latviju, ar tradīcijām. Viņu izlēmīgā rīcība rāda, cik svarīga ir latviskā identitāte, nacionālā pašapziņa. Tie, kuri ir miegā, mums jāmodina,” pārdomās dalījās E.Ratnieks, bet Smiltenes novada domes deputāts Mikus Dubickis uzsvēra, ka darot katrs var palīdzēt svētvietai Drustos.
O.Rode pastāsta, ka gadā parasti tiek rīkotas līdz piecām lielajām talkām un ir priecīgs par talciniekiem, kuri atbrauc citās reizēs, iepazīst Piltiņkalnu, Drustus.
“Kāpēc rūpējos par Piltiņkalnu? Nezinu. Bija nezināms, piegānīts, kalnam ir jāļauj dzīvot, atvērties pasaulei. Nekas nav nejauši. Arī tas, ka talcinieki te nāk, ka ir tie, kuri ziedo, ir tie, kuri atbrauc Jāņos, Ziemassvētkos, Lieldienās un citos godos. Priecājos, ka cilvēkiem ir interese. Taču, ja arī tās nebūtu, darītu tāpat. Bieži vien lasu internetā, kā kāds žēlojas, ka vide tāda vai šitāda, nav tā vai šitā. Vienreiz uzrakstīju pretī, ka nevaru tādu vidi iedomāties, ja mani kaut kas neapmierina, sakopju. Mana vide ir skaista – apkārtējā, ģimeniskā, sabiedriskā,” pastāsta drustēnietis un piebilst, ka svētvietas ne jau kāds izdomāja. Tās bija spēka, garīgā līdzsvara devējas. Un tādas ir arī šodien. Piltiņkalns nav ne valsts, ne vietējās nozīmes aizsargājama vērtība. Tas ir būtisks tiem, kuri atrod šo vietu.
Sabojās dabas doto
No Piltiņkalna paveras ainava. Tāda ir tikai Vidzemē – no kalna var redzēt pāri un tālu. O.Rode skumji piebilst, ka tā mainīsies. “Ainavā redzēsim baltas vēja dzirnavas. Kreiļu ezers, Drustu centrs, pakalni tagad skaisti katrā gadalaikā,” teic drustēnietis un pastāsta, ka pagasta ļaudis gan iebilda, gan atbalstīja vēja parku. “Kad vēja spārnus redzēju jūras krastā, nedomāja, ka Vidzemē arī būvēs. Kur liks spārnus, kad tie nokalpos, vai piešķirs zemi, kur noglabāt? Zemes dzīles tiks piesārņotas ar betonu,” bilst O.Rode.
Latvijā pazīstamā ainavu arhitekte Vineta Radziņa uzsver: “Šaujam sev kājā, iznīcinot ainavu! Nav daudz tādu kalnu, no kuriem paveras tālas ainavas. Ja braucu skatīt Piltiņkalnu vai Drustu baznīcu, vai Skrāģu krogu un “Kalna Kaibēnus”, gribu redzēt vēsturisku ainavu, augstos mākoņus, nevis monstrus tālumā, kam griežas spārni. Nepalīdzēs aizliegums veidot vēja parkus ainaviski vērtīgās vietās, ja tos varēs uzbūvēt aiz ainavu zonas vārtiem. Vēja spārni tāpat būs redzami. Ainavas kvalitāte tiks sabojāta, samazināta tās vērtība.”

Komentāri