Piemiņas vieta Veselavas kapsētā.
Līdz ar pavasara pirmajiem ziediem atnāk 25.marts. Viena no skaudrajām dienām mūsu vēsturē. Melnā lente pie Latvijas karoga atgādina ne vien par ciešanu ceļu, ko sveša vara bija uzspiedusi, arī par cilvēku likteņiem. Viņi mīlēja savu zemi, noziedzīgās represijas nespēja to atņemt un iznīcināt. Tāpat kā atmiņas, kas atgādina nākamajām paaudzēm – aizsargāt savu zemi un brīvību, savu tautu.
Vairāk nekā 40 gadu par represijām nedrīkstēja runāt, padomju vara dažādiem līdzekļiem centās tās dzēst no atmiņas, bet cilvēku piedzīvotais turpināja gruzdēt. Līdz ar Atmodu katrā pagastā, vairs nebaidīdamies, kopā nāca politiski represētie, stāstīja par 1941., 1949.gada deportācijām, izsūtījumā pārdzīvoto. Un tiem, kuri neatgriezās dzimtenē. Notika piemiņas pasākumi, iekārtoja piemiņas vietas. Tiesa, ne bez diskusijām, kur tām pagastos un Cēsīs būt.
90.gadu sākumā politiski represētais Gundaris Gailītis “Druvā” rakstīja: “Pelēkie akmeņi ar likteņgadiem Latvijas ceļmalās, staciju laukumos, ciematos ir mēms un kluss, bet mūžīgs liecinājums tautas sāpei par drūmo likteni. Ieraugot pelēko piemiņas akmeni, nepaejiet tam vienaldzīgi garām. Nolieciet pie tā ziedu. Kaut vai noņemiet cepuri un pastāviet minūti klusu… Lai šis akmens runā ar jums. Lai tas stāsta par tautas moku ceļiem, sāpēm, zudušajiem sapņiem. Lai pelēkais akmens māca jums būt stipriem un cietiem – izturēt un pastāvēt. Lai tas māca jūs dziedāt tālāk to dziesmu, kuras beidzamie vārdi sasala ziemeļu tundrā. Lai šie pelēkie akmeņi aicina jūs veltīt savu dzīvi Latvijai.”
Par katru piemiņas vietu ir savs stāsts. Pirmajos Atmodas gados cēsnieki 25.martā un 14.jūnijā ar klusuma brīdi, svecēm un ziediem tos, kuri neatgriezās, pieminēja pie Zemes mātes Meža kapos. Gadu gaitā Cēsīs tapušas piemiņas vietas gan pie mūra Jaunās pils laukumā, gan dzelzceļa malā, gan Pils ielā. Arī pagastos tās veidotas dažādos gadu desmitos.
Piemiņas vieta Nītaures centrā.
Zaubē 1994.gada 25.martā pie Zaubes pagastnama atklāja Aivara Kerliņa veidoto piemiņas akmeni 1941. - 1949.gadā padomju varas represētajiem zaubēniešiem. 2019.gada 25.martā Zaubes baznīcā atklāja piemiņas plāksni 1941. – 1949. gadā no Zaubes pagasta deportētajiem. Plāksnē iegravēti visu vārdi. Nītaurē piemiņas vietu, veltītu Nītaures un kādreizējā Ķēču pagasta 1941. un 1949.gados deportētajiem iedzīvotājiem, atklāja 2021. gadā. Pamazām top piemiņas vieta pie Amatas stacijas – ešelons Nr.97322. Padomju deportācijās cietušo piemiņas vietu nav Kaives, Skujenes, Inešu, Zosēnu, Mārsnēnu, Raiskuma, Straupes pagastā.
Katrā pagastā ir savas tradīcijas, kas veidojušās gadu gaitā. Lai arī paaudzes, kura piedzīvoja padomju varas nežēlību, izsūtījumu svešumā, dzīvās atmiņas aizvien biežāk skan ierakstos vai lasījumos, tautas sēru dienās tās atdzīvojas. Tāpat katras vietas vēsturē ierakstīts, kas, kad un kā iekārtoja piemiņas vietu, krājas materiāli par atceres pasākumiem. Lūk, vien daži.
Vecpiebalgā 2003.gada 14.jūnijā pie dievnama novietots akmens politiski represēto piemiņai. Piemiņas saglabāšanas iniciatore bija represētā Dace Jurciņa. No deportāciju piedzīvojušā Jāņa Skopāna mājas atveda akmeni. Atklāšanā D.Jurciņa teica: “Redzot akmeni pie baznīcas, mūsu mazbērni pajautās, kas toreiz notika.”
Piemiņas vieta pie Vecpiebalgas baznīcas.
Vecpiebaldzēni un inesieši 25.marta atceres brīdī satiekas pie baznīcas, bet pēdējos gados piemiņas vietā pie Vecpiebalgas baznīcas atceres pasākumi netiek rīkoti. Pārrāvumā vainojama arī pandēmija. Taurenieši šajā sēru dienā sanāk pie piemiņas akmens “Ar sapni par dzimteni”, dzērbenieši pie piemiņas akmens savā pagastā, pēc tam Dzērbenes pilī ir kopīga atmiņu pēcpusdiena, kurā pievienojas arī kaivēnieši. Tradīcija, kaut mazākā pulkā, turpinās.
Veselavā piemiņas vieta iekārtota kapsētā pie kapličas. Pie akmens vienmēr ir ziedi, veselavieši aizdedzina svecītes. Kāda sieviete kapu pārzinei jautājusi, kur var nolikt svecīti represētajiem. Tādas piemiņas vietas nebija. Svešinieces jautājums pamudināja to iekārtot. Atceres pasākumi te nenotiek, bet vienmēr ir sakopts, ir svaigi ziedi. Veselavieši neaizmirst tos, kuri neatgriezās.
Jaunpiebalgā pie bijušās Piebalgas dzelzceļa stacijas vietu represēto piemiņai atklāja 1989. gada 14.jūnijā. Šis pelēkais akmens sliežu ceļa malā atgādina tagadējai un nākamajām paaudzēm par nevainīgo cilvēku ciešanām un vīrišķību. 1990.gada pavasarī Sibīrijā mirušo tuvinieki un draugi pie akmens izveidoja piemiņas birzi. Tajā aug 17 liepas un 27 ozoli. Ik gadus te 25.martā un 14.jūnijā notiek piemiņas pasākumi, gulst ziedi, deg svecītes.
“Ne reizi vien izskan, cik var bēdāties, sērot, teic, tā ir pagātne. Taču par vēsturi ir jārunā, tas vēstījums ir jānodod nākamajām paaudzēm. Tās ir mūsu tautas likteņlīniju straumes. Mūsdienu pasaulē, kad dzīvojam mierā, kaut kaimiņos ir karš, grūti aptvert, izprast un saprast padomju varas vardarbību. Ir grūti ne tikai jauniešiem, arī tiem, kuri to nepiedzīvoja. Represēto atmiņstāsti nav kāda režisora izdomāta filma, bet mūsu vecvecāku, vecāku pārdzīvotais. Katru gadu jārod jaunas formas, kā stāstīt par represijām, jo to, kuri tās pārdzīvoja, paliek aizvien mazāk,” pārdomās dalās Jaunpiebalgas kultūras darbiniece Egita Zariņa.
Piemiņas vieta Cēsīs, Pils laukumā.
Atceres pasākumos visos pagastos piedalās skolēni. Par to gadiem runā represētie, vēsturnieki. Tiesa, vairākos pagastos skolu vairs nav. Daudzkārt teiktais, ka jāmācās uzrunāt jaunā paaudze, lai garāmejot nebrīnītos par gada skaitļiem akmeņos, lai zinātu, kādas lappuses veido Latvijas vēstures grāmatu, paliks vien vārdi, ja tie neatbalsosies sirdīs, nesasauksies ar šodienu, ja nejutīsim vajadzību tos paņemt nākotnei. Kā atgādinājumu par savu tautu, tās nesalaužamo garu, darba tikumu un Latvijas mīlestību. Akmeņi neklusē, tie runā. Ar gadskaitļiem un cilvēku vārdiem.
Komentāri