Kopš jūlija Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju (DACVĢ) vada Oskars Kaulēns – politoloģijas maģistrs, kurš savu aicinājumu ar skolotāju izglītības programmas “Iespējamā misija” atbalstu atradis pedagoģijā.
Ko atpazīstamo vārdu iemantojušās, tomēr zināmā mērā vietējo popularitāti zaudējušās ģimnāzijas jaunais direktors iecerējis izglītības iestādes tuvākajā nākotnē? Par novērojumiem, pieredzi skolās un vēlamajām pārmaiņām sistēmā O.Kaulēnu uz sarunu aicinājām jūlija nogalē.
– Vai jau veidojas priekšstats, kas ir DACVĢ?
– Diezgan, lai gan, kamēr vēl neesmu ticies ar visiem dzīviem cilvēkiem, ir vēl grūti dabūt kopējo sajūtu. Ir kādas lietas, ko var izvilkt no dokumentos un plānos ierakstītā. Kā skola domājusi, to diezgan labi var nolasīt.
Taču viens ir tas, kā iekšēji lietas tiek saskatītas, bet diezgan daudz redzējumu arī veido tie, kas ir ārpus skolas. Man paredzēta saruna ar absolventiem. Vairāki jau pirms kāda laika ģimnāziju beigušie uzrakstījuši, ka labprāt gribētu iesaistīties skolas dzīvē.
– Vai paši jūs atrada?
-Jā! Par absolventiem ieminējos direktora atlases konkursā – teicu, ka man tas ir svarīgi, runājot par kopienas ideju, uz kuras gribētu “būvēt” skolu. Kopiena zina, kas notiek skolā, var iesaistīties. Ar kopienu saprotot ne tikai vecākus, bet arī beidzējus un vispār Cēsu sabiedrību. Viņi paši atrakstīja un jau izteica konkrētas idejas – par absolventu klubu, par viesnodarbībām mācību priekšmetos.
Pagaidām man ir vēl privilēģija uzdot muļķīgus un varbūt reizē neērtus jautājumus. Iedot skatu no malas, jo nāku bez iepriekšējās – vietējās – pieredzes. Man ir liste ar jautājumiem, ko gribētos kolēģiem uzdot, lai viņi domā. Varbūt atbildes jau ir, varbūt nav. Ja nav, tad, visticamāk, tās kopā jāmeklē. Kaut vai tik triviālu lietu kā – kāpēc ir tik daudz skolēnu, cik ir, un kāpēc citur ir vairāk; kāpēc skaits krities, kāda ir versija. Man ļoti gribas, ka mēs, skolotāji, sevi tajā bildē ieraugām. Ka tas lielākoties sākas jau ar mums – kā spējam piedāvāt un kā redzam kaut kādas lietas. Skolēni seko tam, kas viņiem šķiet labākais. Līdz ar to būs diezgan daudz jādomā – kādu pieredzi varam viņiem dot.
– Ko šodienas skola gaida no bērnu vecākiem?
– Atceros, Ventspilī bija satraukums, ka vecāki jau neiesaistās, viņus neinteresē… Bet tad, kad padomā, vai esi noskaidrojis, kā viņi gribētu iesaistīties, nu, īsti atbildes nav. Līdz ar to vajag vienoties par veidiem “kā” un tad to pamēģināt. Ja mums ir mērķis vecākus dabūt procesā iekšā, tad viņi vienkārši ir jādabū! Tātad – konkrēts formāts un konkrēta vajadzība. Protams, ir skolas padome, kur vecākiem jābūt, bet tas nav vienīgais ceļš. Tu vari iedot kādu foršu mācīšanās pieredzi. Piemēram, mēs vecākiem vadījām mācību stundas, lai parādītu, kas mainās izglītībā. Aicinājām pabūt bioloģijas, matemātikas, vēstures nodarbībā. Vajadzīga kontakta daudzveidība, ka varētu, lūk, gan tā, gan vēl tā un tā, vecāki var izvēlēties piedalīties skolas dzīvē sev ērtos formātos.
– Kā draudzīgie atšķiras no skolām, kurās esat strādājis iepriekš?
– Lietuviešu vidusskola bija tāda vidusmēra Rīgas skola, maza, kompakta organizācija. Ventspils pēc audzēkņu skaita arī ne pārāk liela, tomēr uz pusi lielāka nekā Cēsīs tagad. Tur bija vairāk par 400 skolēniem, šobrīd DACVĢ ir mazliet zem diviem simtiem. Arī Lietuviešu vidusskola bija mikrorajona (Ķengaragā) skola, teicu, pret Rīgas mērogiem tāda maza provinces skola. Es bieži vien lietoju provinces jēdzienu – nevis nievājoši, bet norādot, ka domāšanā atšķirības gan var manīt.
Skolai audzēkņiem jāiedod pēc iespējas daudzveidīgāka pieredze, lai, pabeidzot 12.klasi, būtu diezgan skaidrs, ko vispār dzīvē var darīt. Kas ir tas, ko viņi spēj vai nespēj. Lai viņi izdarītu diezgan apzinātas un mērķtiecīgas izvēles. Vienkāršs piemērs. Tu atved profesionāli, kuram ir nestandarta karjera – ne mediķi, skolotāju, bet, piemēram, fotogrāfu, kurš ar profesiju spēj sevi nodrošināt. Viņš jauniešiem uzskaita to listīti, kā dzīvo, turklāt tikai no tā, ka dara to, kas patīk. Viņiem pēkšņi ir milzīgs šoks, ka var arī tā. Svarīgi parādīt alternatīvu, nevis to vienu ceļu. Mēs savās galvās mēģinām zīmēt vienu pareizo algoritmu, kā lietām jānotiek. Tagad ir vidusskola, tad – obligāti, vienkārši obligāti – studijas, tad tu atrodi darbu, tad ir ģimene, tad ir tas un tas, un vēl tas.
– Līdzko ir novirze, tā kļūst par margināliju.
-Jā. To labi var redzēt kaut tajā, kas notiek valsts pārbaudes darbos. Nestandarta lietas tur vienkārši pazūd. Tas pats ir ar dzīvi – ja tev kāds zīmē citu ceļu, ne to, ko skolā tev stāstījuši, pirmajā brīdī esi apjucis.
Rīgā, esot lielā skolā, ir arī konkurence – vēl viens faktors, kas dzen uz priekšu. Mazākās pilsētās iespēju loks, kam piekļūsti, ir objektīvi mazāks. Tādēļ skolas atbildība ir sagādāt ārējo pieredzi vai arī skolēnus vest “ārā”.
Vēl svarīgi neaizmirst par vajadzīgo izdzīvošanas instinktu – vai ģimeniskā un rūpju gaisotnē jauniešus pieradina dzīvot siltumnīcas efektā, jo īpaši mazākās skolās? Jautājums – vai tas iedod vislabāko starta kapitālu, lai dzīvē būtu veiksmīgs. Vai skolotājai tiešām jābūt kā otrai mammai? Varbūt labāk, lai skolotājs ir tāds dumpīgs lielākais brālis vai māsa, kas tevi izaicina, provocē? Tas nenozīmē, ka attiecībām skolā nav jābūt cilvēcīgām un sirsnīgām. Bet svarīgi, ka skolēnu viedoklim ir nozīme, ka viņi var pateikt, ko domā, un tajā ieklausās, mēģina arī kaut ko mainīt. Tā ir viena no tām centrālajām lietām, kas man ir ārkārtīgi svarīga. Dabūt spiedienu attīstībai no apakšas. Ne vienmēr vecāki spēj akceptēt, ka bērni runā pretim. Lielie brāļi, māsas var attiekties citādi.
– Kā tieši šo skolēnu balsi gribat dzirdēt – kas būs tie kanāli?
– Viens ceļš ir atgriezeniskās saites platformas, piemēram, Edurio dati. Kad regulāri aptaujā skolēnus par konkrētām lietām mācību procesā. Nevis vienkārši, kas patīk, nepatīk, bet mēs ar skolotājiem esam vienojušies, kam jābūt mācību stundās, un tad skolēniem prasām, vai viņi redz to un vai tas viņiem palīdz mācīties. Tā skola iegūst datus, ar kuriem strādāt un skatīties, kas ir tie spēka pielikšanas punkti, lai mainītu vai – tieši pretēji – nostiprinātu vairāk to, ko skolēni dara.
Otrs ir skolēnu parlaments. Mani satrauc, ka skolās parlaments ir kļuvis vairāk par pasākumu organizēšanas mašinēriju, nevis reālu pašpārvaldi. Pats esmu vadījis pašpārvaldi un koordinējis tās darbību. Gribas, lai caur šo parlamentu būtu reālā balss, kas nes skolas vadībai, skolotājiem ziņu, ko vajadzētu mainīt. Paši organizē un rada iniciatīvas par mācību procesu. Un tad kopā mēģinām tās īstenot.
Trešā lieta, kas ir diezgan standarta – atvērto durvju politika, kad katrs, kas saistīts ar ģimnāziju, var ienākt un pateikt domas, idejas, attieksmi. Gribas būt cilvēcīgam un piezemētam, ļoti nepatīk runāt no statusa pozīcijām. Reizēm gan tas dod arī iespējas – tādā ziņā man Ventspilī reizēm bija drusku sarežģīti. Redzu, ko gribētos izdarīt vairāk un ātrāk, bet to var tikai tad, ja ir statusa pozīcijā, ja var pateikt -jā, darām! – vai vismaz rosināt sarunu. Direktors to var darīt, vietnieka pozīcijā jau drusku sarežģītāk.
– Specializācijas grozus DACVĢ izstrādāja pirms jums. Teicāt, ka vēlaties padziļināt sabiedriskās zinātnes?
– Jā. Turklāt tas nāk labi komplektā ar to, ka man ir politologa izglītība, Edgars Plētiens (jaunais direktora vietnieks metodiskajā darbā) ir vēsturnieks. Te ir skolotāji, kas to var pacelt. Taču citi virzieni nekļūst otršķirīgi. Man tiešām gribas dekonstruēt mītu, ka sociāli humanitāro virzienu izvēlas jaunieši, kuri grib mazāk darīt vai nevelk kaut ko citu.
– Vai 9.klasē izvēlēties specializāciju nav pāragri?
– Pāragri – absolūti nē. Ja pieredzē nav gadījumu, kad 9.klases skolēns, 15, 16 gadus vecs jaunietis, spēj izdarīt atbildīgu un pamatotu lēmumu, tad tā varētu šķist. Bet, ja pamatskola strādājusi, lai pusaudzis būtu gatavs izvēlei, tad man nav šaubu, ka tas ir iespējams. Turklāt izvēle jau nenozīmē, ka vēlāk ceļu nevarētu mainīt.
Mani uztrauc, ka neticam padsmitnieka spējām pieņemt izsvērtu lēmumu. Uzpūšam burbuli, lai savā ziņā attaisnotu esošo sistēmu. Ir jaunieši, kuri mācījušies visu un pat pieklājīgā līmenī, bet arī 12.klases beigās nesaprot, ko ar sevi iesākt. Tad kurā brīdī iedosim grūdienu, ka tagad lēmums ir jāpieņem?
Tas ir stāsts, vai skola redz atbildību un vai esam gatavi to pieņemt un mēģināt palīdzēt. Nevis formāli karjeras testos ielikt ķeksīti – patīk darbs ar cilvēkiem -, bet palīdzēt atrast intereses, aizraušanās. Manuprāt, tā lielākā problēma ar divpadsmitajiem ir tā, ka vidusskolas laikā viņi mācījušies pilnīgi visu, bijuši kā pelēkā masa. Arī skolotāju sanāksmēs uzmanība galvenokārt veltīta tiem, kuriem ir grūtības, un labiniekiem, bet kas notiek ar tiem pa vidu? Viņi izrullē vidusskolai cauri, bet pēc tam ir problēma, ka viņi nevar izdarīt savu izvēli.
– Jūs esat arī politiskajā partijā “Kustība Par!”. Vai audzēkņi par šo izvēli ir iztaujājuši?
– Jā, ir prasījuši. Ņemot vērā, ka mācu arī politiku, ļoti gribas, ka jaunieši ir pilsoniski aktīvi, seko notikumiem. Esmu gan svēti apņēmies – saglabāt politisko neitralitāti. Lai gan skolēni ir arī prasījuši tieši par politiskajiem uzskatiem. Esmu uzsvēris – tie ir manējie, bet tev ir iespēja izvēlēties savus uzskatus. Dalība organizācijā ir iespēja nestāvēt malā, būt vairāk iesaistītam.
Komentāri