Dienās, kad aiz loga jaušams pavasaris ar saulītes stariem, zilām debesīm un putnu čivināšanu, nav iespējams domāt ne par ko citu, vien par pavasari un to, ka jau atkal drīz piedzīvosim kārtējo gadalaiku maiņu. Tas nekas, ka kādā dienā sals iekniebj stingrāk, tāpat ir sajūta, ka esam pārmaiņu priekšā.
Burvīgi saulainajās dienās aizdomājos, cik bagāti esam ar mūsu četriem gadalaikiem. Nenoliedzami, dažkārt pārņem baltā skaudība par tālajām zemēm, kur vasara būtībā ir visu gadu. Tomēr vismaz es priecājos gan par sniega kupenām, gan par jūras šalkām un karstajām smiltīm, tāpat kā rudens veltēm un pavasara svaigumu. Tā ir bagātība, kas mums ir dota un kas, mums jau piedzimstot, savā veidā nosaka arī mūsu būtību. Četri gadalaiki ir iesakņojušies mūsu dzīves ritmā, mūsu domās un sajūtās.
Tik patīkami just, ka gan dabā jaušamas pārmaiņas, gan arī cilvēku sejās lasāmas pavasara gaidas un vēlme nokratīt no pleciem garā rudens, arī ziemā uzkrāto nogurumu. Tomēr šīs pārdomas iet roku rokā ar iekšējo sajūtu, ka vairāk smaidu un sarunu vajag mūsu ikdienā. Lai cik banāli un vienkārši tas skanētu, bet patiešām man šķiet, ka smaidu un sarunu ikdienā pietrūkst. Arī ikdienas darbā tik bieži saskaramies ar konfliktiem, neskaidrībām, pārpratumiem, kas varētu nebūt, ja vien cilvēki savstarpēji vairāk sarunātos un dusmu sarauktās pieres skatienu nomainītu ar smaidu.
Smaids rada smaidu, tā tas vienmēr bijis. Atcerējos par bargu ziemas dienu vēl pērnā gada nogalē. Biju iesteigusies veikalā, pārņemta ar ikdienas darbu, domām, kad pamanīju kādu sirmgalvi. Nosalis viņš bija iegājis veikalā sasildīties. Sarāvies viņš stāvēja stūrītī, ar vecām drēbēm, šur tur caurumiem un netīrumiem. Pirmā doma, paejot garām vīrietim, bija, ka droši vien viņš visu savu naudu notērējis alkoholam. Taču kaut kas lika ieskatīties vīrieša acīs. Iespējams, viņš patiešām ir pārlieku liels grādīgā cienītājs. Iespējams, tomēr acis bija skumju un vientulības pielietas. Izstaigāju veikalu, iegādājos, ko nu biju gribējusi un izgāju no veikala, atkal paiedama garām vīrietim. Taču, izejot aukstumā, apstājos un piecas minūtes ar sevi pārrunāju to, ka varbūt vīrietim nepieciešama palīdzība. Metu pie malas šaubas un piegāju pie sirmgalvja, lai apvaicātos, vai varu palīdzēt, varbūt iedot kādu eiro pārtikai. Vīrietis bija patiesi izbrīnīts, apjucis, un, kad iedevu dažus eiro, viņa acīs sariesās asaras, bet sejā – smaids. Neko vairāk pat nerunājām, un es aizgāju. Zinu, ka daudzi nodomā, ka mana rīcība bija muļķīga, ka, visticamāk, vīrietis iegādājās pudeli, nevis maizi un tēju. Varbūt. Tomēr mana sirds to lika darīt, un sajutos labi. Pat ja viņš nopirka pudeli, varbūt viņa sirdi sasildīja tas, ka kāds pie viņa apstājās. Kas zina, kāds bija šī vīra dzīvesstāsts, likstas un prieki, bet tobrīd viņš bija noskumis un vientuļš. Šķiroties mums abiem bija kļuvis par kripatiņu siltāk un smaidīgāk. Māra Majore – Linē
Komentāri