Jau pāris nedēļu sabiedrība nebeidz apspriest Solvitas Āboltiņas savdabīgo “sasaukšanos” ar pensionāriem, kas piketēja pie Saeimas. “Vienotības” līderes rīcība bija rupja, taču diskutējot par to, cik ļoti liela rupjība tā bija, pašas protesta akcijas būtība jau ir aizmirsusies.
19. augustā piketu pie Saeimas rīkoja Latvijas Pensionāru savienība. Tā laikā organizācijas vadītājs un Saeimas deputāts Andris Siliņš Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei pasniedza savāktos vairāk nekā 70 tūkstošus parakstu, lai pensijas tiktu indeksētas palielinātā apmērā un lai tiktu izveidota valsts veselības apdrošināšanas sistēma.
Pensionāru prasības medijos gan izskanēja, taču tās dienas “zvaigzne” bija S. Āboltiņa – ejot piketētājiem garām, viņa atsaucās uz to emocijām un ūjināja pretī. Pēcāk gan politiķe atvainojoties stāstīja, ka esot noticis “pārpratums”, viņa neesot vēlējusies pensionārus aizvainot. Tomēr, kā jau šādos gadījumos sanāk, atvainošanās ir tikai tāda pa pusei – tai skaitā izvēloties vārdus, kas ir ar pēc iespējas mazāku paškritiku un ar pēc iespējas lielāku nekonkrētību par to, ko atvainošanās sniedzējs patiesībā jūt un domā. Kas domāts ar “pārpratumu”? Tas laikam nozīmē, ka ūjināšanas iecere ir bijusi pilnīgi citāda nekā tas tika nolasīts. Taču kā gan vēl to bija iespējams nolasīt kā tikai piketētāju neņemšanu par pilnu?
Sabiedrība aizsvilās taisnīgās dusmās. Papildus tam medijos S. Āboltiņas gājienu vētīja arī dažnedažādi eksperti un “eksperti”, atkal un atkal maļot frāzes, kas ir tik pašsaprotamas, ka to pamatošanai nav nepieciešama ekspertu klātbūtne. Taču, iesaistot dažādus viedokļu izteicējus un aplūkojot dažnedažādus aspektus, tēmas aktualitāte saglabājas ilgāk. Vasara aktuālu politisku notikumu ziņā ir patukšs laiks, un tāds S. Āboltiņas teju vai triumfālais izgājiens bija pašā laikā. Skandāls ir noticis, un skandālu var no dažādām pusēm vētīt – žurnālistiem ir darbs, savukārt sabiedrībai – par ko dusmoties.
Bet kā ir ar parakstiem, pensiju indeksāciju un pensionāru dzīves līmeni? Tur nekā tāda krāšņa nav, tāpēc uz tik noturīgu uzmanību un tādu ekspertu analīzi pensionāri var necerēt. Visi zina, ka daudziem pensijas ir mazas, daudzi piekrīt, ka pensiju aprēķināšanas kārtībā ir nepilnības. Laiku pa laikam valdība kaut ko pasola, kaut ko atmet – tas arī viss; nekā jauna.
Ja S. Āboltiņa nebūtu gājusi garām piketētājiem un nebūtu nofilmēta, iespējams, ka paša piketa ietekme uz publisko telpu tāpat nebūtu daudz lielāka. Un tomēr ir ironiski, ka S. Āboltiņa ar savu bezkaunību faktiski izdarīja pakalpojumu visai valdībai, jo šāda rīcība garantēja, ka par pensiju indeksāciju neviens tagad vairs nerunās un nepresēs valdību par pensionāru dzīves uzlabošanu – tā vietā visi runās par S. Āboltiņu.
Protams, ka tāds nebija politiķes mērķis. Lai gan viņa arī pirms tam nevarēja lepoties ar to, ka būtu ieredzēta sabiedrībā, notikušais ne tikai vēl vairāk pasliktina viņas reitingus, bet apdraud arī visas “Vienotības” pozīcijas gan tagad, gan pārskatāmā nākotnē. Ūjināšana nu būs kļuvusi par tādu pašu politiskās izrunāšanās klasiku kā Viļa Krištopana “muļķu zeme” vai bijušā prezidenta Andra Bērziņa “Čaļi, pa galvu vajag, ja”. Vairas Vīķes -Freibergas žestu, piemiņas pasākuma laikā 2006. gadā sev piesitot pie deniņiem, daudzi ir aizmirsuši, bet S. Āboltiņas rīcību nepiedos un atcerēsies.
Tomēr vienlaikus S. Āboltiņas izdarības lieku reizi ir demonstrējušas, ka nemaz nav grūti publikas uzmanību novērst no būtiskajiem jautājumiem uz frivolitātēm. Tiem politiķiem, kuru pašapziņa ir pietiekami liela, lai spētu pārdzīvot aizvainotās publikas sašutuma saucienus un lādēšanos, šis ir atgādinājums, ka ciniskās metodes ir iedarbīgas. Tagad, kad valdību veidojošās partijas diskutē par nākamā gada budžeta jautājumiem, šis triks varētu īpaši labi noderēt. Un beigās visi laimīgi – publika jūtas izteikusi savu viedokli, bet politiķis veiksmīgi izpildījis zibensnovedēja funkciju.
Bet tomēr – kā tad beigās palika ar pensiju indeksēšanu? Tā arī palika. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča stāsta, ka varētu būt “nopietna runa” par pensiju aprēķina mehānismu pārskatīšanu nākamgad. Šogad gan vēl nekā. Nākamgad varbūt. Jāskatās.
Galu galā, tas, ka valdību veidojošās Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošais A. Siliņš piketē pie Saeimas, jau pats par sevi apliecina – šim pensionāru pasākumam jau no sākta gala bija vairāk fasādes, ne saturiska funkcija. Ir grūti visā nopietnībā izlikties par pensionāru aizstāvjiem un vākt parakstus, ja barveži tā arī nespēj izmantot savas politiskās saites, lai nodrošinātu šo prasību izpildi. Tagad sanāk tā, ka valdošā koalīcija noplāta rokas, ka naudas nav, bet kā to pateikt pensionāriem? Protams, nevar. Taču var rīkot piketus un demonstrēt savu atbalstu šīm prasībām, pat ja pašiem rīkotājiem ir labi zināms, ka tūlītēja rezultāta tam nebūs. Taču pikets notika, cilvēki atnāca, atgādināja par sevi, parunājās. Un, ja nu tā sagadās, ka tieši tajā laikā garām iet S. Āboltiņa, tad ir vismaz kāds konkrēts personāžs, par ko sašust.
Komentāri