Fotogrāfija: pie durvīm kartona gabals ar uzrakstu: “Ieeja tikai ar britu pasēm. Visi Eiropas Savienības (ES) valstu pilsoņi (tālāk necenzēts izteiciens ar norādi, kur viņiem vieta).” Vai video: iedzēris pusaudzis, kurš auro pa visu autobusu uz cilvēku, kas sliktā angļu valodā lūdzis atvērt autobusa durvis. “Facebook” tādus ierakstus var atrast aizvien vairāk. Morālā un fiziskā vardarbība Lielbritānijā tik drīz neapstāsies ne pret pieaugušajiem, ne pret bērniem. Acīmredzot neapmierinātību un nepatiku – ne tikai pret viesstrādniekiem, kuri nereti nav nekādi eņģelīši, bet arī pret savu dzīvi, tagad var izgāzt pār cilvēkiem bez “britu pasēm”, jo viens vainīgais visās nelaimēs ir atrasts.
Raugoties notiekošajā pirms britu referenduma un tagad, kad sekas sāk līdzināties lavīnai, manuprāt, ir labi redzams, ka politiķi, arī tad, ja gribas tiem rakstīt dzejoļus un dziedāt slavas dziesmas, ir tikai cilvēki ar visām vājībām un reizēm var “aizspēlēties” tik tālu, ka valsts draud izjukt pa visām vīlēm. Notikušais, protams, var kļūt par labu mācību tiem, kas pieņem lēmumus ES institūcijās, bet domāju, ka arī mums, Latvijas iedzīvotājiem, tas labi parāda, ka politiķi visā pasaulē mēdz būt vienādi, jo mūsējie nudien brīžiem maz atšķiras no britu “trubadūriem”.
Sašķelta sabiedrība, vadošās partijas, kuras savā starpā arī šķeļas un ecējas un kurām šobrīd lāgā nav spēka vadīt savu valsti, ekonomikas satricinājums un mārciņas vērtības kritums, kas draud arī ar nodokļu celšanu un budžeta izdevumu samazinājumu, un visbeidzot – valsts ietekmes mazināšanās, kā arī neizbēgamie pazemojumi, kuriem nāksies iet cauri pat tad, ja valdība un parlaments nolems, ka konsultatīvo referendumu var neņemt vērā. Jā, un visai drošas izredzes zaudēt gandrīz trešdaļu Apvienotās Karalistes, jo Skotijas teritorija aizņem aptuveni 32% tās teritorijas, bet Skotija nolēmusi būt Eiropas Savienībā par jebkuru cenu. Turklāt briti nevarēs īstenot skarbus migrācijas ierobežojumus, jo ļoti grib un viņiem vajag Eiropas brīvo tirgu. Tā teikt, vai nu brīvais tirgus un ES likumi šajā jautājumā, vai arī staigājiet “pastaliņās” ar sausu maizes doniņu kabatā, un tad varat darīt, kas vien jums ienāk prātā.
Aptuveni tāds ir notikušā Lielbritānijas referenduma par palikšanu vai aiziešanu no ES rezultāts. Netiks iegūts nekas no tā, kā vārdā tika balsots par izstāšanos no ES, toties zaudējumi jau tagad izskatās biedējoši.
Jau dzirdēti izteikumi, ka, lūk, tāda tā demokrātija ir, ka tā ir kaitīga un tamlīdzīgi. Patiesībā šim referendumam ar demokrātiju un tautas izvēli ir mazs sakars, jo kampaņa, kas aicināja aiziet no ES, balstījās uz meliem. Tika solīts, ka pēc aiziešanas no ES katru nedēļu (!) veselības aprūpei papildus tiks 350 miljoni mārciņu, jo varēs ietaupīt uz dalībmaksas rēķina. Tagad ir skaidrs, ka finansējumu veselības aprūpei, visticamāk, nāksies samazināt. Tāpat arī tika apgalvots, ka Lielbritānija noteikti dabūs tādu līgumu kā Norvēģija, kura taču nav ES, bet kurai ir Eiropas brīvais tirgus. Solītāji gan “aizmirsa” pateikt, ka Norvēģija katru gadu par to maksā aptuveni 400 miljonus eiro un atļauj savā teritorijā brīvu ES pilsoņu pārvietošanos, dzīvošanu un strādāšanu.
Daļai no solītājiem par sacīto atbildības nav, kaut arī viņi publiski tagad pieķerti melos, jo viņi nav ne britu valdībā, ne parlamentā. Citi sāk murmināt kaut ko par draudzēšanos ar Eiropu, bet ir labi redzams, ka viņi nedomāja, ka tiks nobalsots par izstāšanos, un tagad nesaprot, ko darīt. Kampaņa viņiem bija vajadzīga savu “spalviņu spodrināšanai”, bet valsts un tās iedzīvotāji bija tikai līdzeklis pašu karjerai. Un tā, manuprāt, ir laba mācībstunda Latvijas vēlētājiem, kuri tik bieži gaida, kurš pasolīs vairāk.
Komentāri