Stāsti par mikrouzņēmumiem un tajos strādājošajiem “augsto namu” neinteresē, jo vienkāršāk ir likvidēt mikrouzņēmumus un to nodokļus, nekā diferencēt nozares un darba veidus, kurās tas būtu atļauts. Var piekrist tiem, kuri saka: ir cilvēki, kas mikrouzņēmumus un to nodokļus vienkārši izmanto, lai labi pelnītu un nemaksātu nodokļus. Tāpat taisnība ir tā, ka ar šo deviņu procentu nodokli nekas nepienākas vai pienākas tik maz, ka cilvēks faktiski ir ārpus jebkādas sociālās aizsardzības un arī pensija ir nesaskatāma. Tomēr lielai daļai šo uzņēmumu un tajos strādājošajiem tas ir vienīgais veids, kā legāli strādāt un nodokļus, kaut arī mazus, maksāt. Jau nākamajā gadā daudzus mikrouzņēmumus nāksies likvidēt, cilvēki paliks bez darba vai arī viņi pāries tā sauktajā ēnu ekonomikā. Daudzi droši vien aizbrauks, jo nekas cits neatliks, ja negribēs pārkāpt likumus un gribēs izdzīvot. Par to runā gan prese, gan radio un televīzija, un bieži vien šie cilvēkstāsti ir satriecoši un bēdīgi. “Mikrouzņēmumus samaļ nodokļos,” raksta žurnālisti. Tomēr visā šajā stāstā ir vēl kāda cilvēku kategorija – pašnodarbinātie, mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, kuriem nav mikrouzņēmuma un darbinieku, nav darba līguma un darbavietas. Bieži vien viņi nenopelna daudz, tādēļ samaksājot visus nodokļus, nevarētu pat samaksāt visus savus rēķinus, tādēļ izvēlējušies kļūt par mikronodokļa maksātājiem. Likums par nodokļu maksāšanu viņus pielīdzina mikrouzņēmumiem, un tas nozīmē, ka visas pārmaiņas no nākamā gada skars arī viņus.
Tātad no nākamā gada mikrouzņēmējam, arī pašnodarbinātajam, būs jāmaksā pieci procenti no apgrozījuma un vēl 95 eiro par katru darbinieku – ¾ no minimālās algas sociālā nodokļa. Pašnodarbinātais darbu sev dod pats, tātad arī viņam būs jāmaksā pieci procenti no apgrozījuma, kas šajā gadījumā nozīmē nopelnīto, un, ja mēnesī būs nopelnījis minimālo algu, būs jāmaksā arī ¾ no minimālās algas sociālā nodokļa. 2018. gadā jau būs jāmaksā pilns sociālais nodoklis no minimālās algas. Topošās jaunās kārtības aizstāvji saka, ka galu galā arī minimālās algas pelnītāji maksā nodokļus, gan aizmirstot, ka viņiem ir neapliekamais minimums un ka lielu daļu sociālā nodokļa maksā darba devējs. Kā zināms, mikronodokļa maksātāji nedrīkst mēnesī pelnīt vairāk par 720 eiro “uz papīra”, lai nezaudētu savu statusu. Tātad – ja pašnodarbinātais nopelnīs mazāk par 380 eiro, sociālais nodoklis nebūs jāmaksā, bet no pirmās gada dienas viss nopelnītais tiks skaitīts kopā. Un var gadīties tā, ka dažus mēnešus ir jāmaksā tikai pieci procenti, jo nopelnīts mazāk par 380 eiro, tad paveicas un kādus mēnešus septiņus izdodas nopelnīt maksimāli atļauto summu 720 eiro. Tikko gadā nopelnītā summa sasniegs 380×12=4560, sociālais nodoklis būs jāmaksā arī par atlikušajiem mēnešiem, pat ja tajos nenopelnīs neko. Ar vārdu sakot, pašnodarbinātajam ir vai nu jāpamanās katru mēnesi nopelnīt dažus eiro zem minimālās algas, vai arī jānopelna maksimāli atļautā summa, lai sociālā nodokļa maksājumi neiedzītu parādu jūgā par ikdienas rēķiniem. Iespēja katru mēnesi nopelnīt maksimāli atļauto vairāk gan izklausās pēc nezinātniskās fantastikas, tādēļ nav grūti paredzēt, ka visi, kuri vien to varēs, pāries ēnu ekonomikā. Varētu jau atgādināt par pensijām, kas jāsakrāj, bet, ja līdz pensijai atlicis vien neliels laika sprīdis, tad jājautā, vai ir jēga dzīvot nabadzībā, lai pie pensijas dabūtu klāt dažus eiro. Skaidrojumu, cik naudiņas varētu dabūt pie pensijas, ja gadu sociālajā nodoklī maksās 95 eiro mēnesī, nav gadījies dzirdēt.
Secinājums ir bēdīgs: sakārtot mikrouzņēmumus un to nodokļu lauciņu tā, lai tas netiktu izmantots ļaunprātīgi un lai cilvēki tomēr varētu dzīvot, neviens negrasās. Izdevīgāk un vienkāršāk ir pagrābt no nodokļu maksātāju naudas saviem projektiem, lai iežēlinātu vēlētājus un nopirktu viņu balsis nākamā gada pašvaldību vēlēšanās.
Komentāri