Bagāts vienmēr var atļauties darīt, kā iedomājas. Nabagais bieži vien – kā sanāk, cik tās naudiņas ir, tik var tērēt. Gribam labus ceļus, negribam braukt pa sniegu – nav problēmu, tehnoloģijas spēj visu. Tikai – maksājiet! Un tad atskan, ka tā ir naudas šķērdēšana.
Brīvdienās Latvijā sniga. Ar dzīvi neapmierinātie no dusmām sprāga gaisā. Un kā ne – mašīnai riepas tomēr būs jāmaina, ātri pabraukt nevar. Vēl arī niknums, ka ielas un ceļi sniegā, neviens netīra. Dzirdēju kādu braucēju klaigājam, viņš esot 30 kilometrus pa šoseju nobraucis un ceļā nav saticis nevienu tīrītāju. Būtu visi bagāti, valsti ieskaitot, katru sniegpārsliņu no ceļa aizpūstu, katram braucējam greideri, kaisītāju pa priekšu palaistu. Un tā laikam nebūtu naudas šķiešana vējā? Vai tad pirms nepilniem desmit gadiem sabiedrībā nebija sašutuma, jo diennaktī uzsnigušais sniegs līdz pat 25 centimetru biezai kārtai pēc pāris dienām nokusa. Kad tika pateikts, cik miljoni iztērēti tīrīšanai, troksnis bija liels – vai vajadzēja tīrīt, varēja pagaidīt, citi klaigāja, ka tīrītāji slinkojuši, jo sniegs no lielās pilsētas Rīgas nav laikā izvests. Vispār jau diezgan absurdi – sniegu, ko daba dāvājusi, vest uz izgāztuvi. Varbūt karstā vasarā var mēģināt pārlieko siltumu arī kaut kur aizvest?
Dziļa, sniegiem bagāta ziema nav retums, ar to vienkārši jāsamierinās. Latvijā nav tādu vēju, kas visu noposta, zeme nav tā izdegusi, ka ne asniņš nav redzams, Latvijā laiks ir tāds, kāds ir Latvijā. Vienu dienu snieg sniegs, skaisti un bagātīgi, nākamajā mēdz nokust. Tad atkal piesalt un ir slidens. Nedzīvojam taču te pirmo dienu. Vienkārši tā notiek, nav vērts bojāt garastāvokli, slikto omu izgāzt uz citiem, vienoties kopīgā lūgšanā, ka Latvijā viss slikti, jo tā taču nav. Dzīve turpinās neatkarīgi no tā, vai ceļš ir melns vai balts.
Lai cik brīžam diženi šķiet varas vīri, kuri prot rīkoties ar naudu, veselais saprāts neļauj to tērēt tikai sniega savaldīšanai. Sniegs krīt no debesīm. Ja tāpat kristu nauda! Nezinu, kā tad mēs dzīvotu. Bet vai trūktu problēmu?
Komentāri