Paroles nedrīkst teikt tāpēc, ka tās ir paroles. Zīmīga vārdu kombinācija, kura ietver zemtekstu, jāzina tikai savējiem. Tā kā mēs, “Druvas” rakstītāji un lasītāji, esam savējie, tad pateikšu paroli, ar kuru aizslēdzu pagājušo gadu un atslēdzu šo. Cerams, ka gads būs tikpat aizraujošs!
Notikumi, kas neredzamām saitēm sasaistās viens ar otru, atklāsmes par tautas pagātni, kas rada pārdomas – to visu ceru piedzīvot arī šogad. Tādiem pārdzīvojumiem esmu devusi paroli – “Smaržo sēnes”. Gan jau savējie, ja viņi patiešām ir savējie, jautīs vārdu zemtekstu, jo te nav runa par sēnēm mežā vai uz galda. Paroli neizdomāju. Tās autors ir dramaturgs Gunārs Priede.
“Smaržo sēnes” – tā viņš nosauca lugu un reizē arī iekodēja domas un sajūtas par sevi un laiku, kādu izdzīvoja 60. gadu sākumā. Bija sarakstīta luga, kurā no mūsdienu skatījuma nekas īpašs nenotiek. Taču vēsture vēsta, ka sarakstītais tam laikam bija kas īpašs. Ja zina ko vairāk par sešdesmitajiem Latvijā, tad var apjaust, kāpēc lugu aizliedza rādīt.
Pēc gadiem divdesmit iznāca Gunāra Priedes darbu izlase “Sēnes un siens”. Tajā ietverta varas kādreiz tik vajātā luga. Tagad, 21. gadsimtā, režisors Mārtiņš Eihe lugu “Smaržo sēnes” izcēlis un ļauj vērtēt skatītājiem Valmieras teātrī. Skatāmies, un daudzi par 50. un 60. gadiem maz ko apjaušam, bet Mārtiņa Eihes režija raisa domu domas, arī šādas: tad tā smaržojušas sēnes… Tās varēja būt pagātnes notikumu plūdums…, un tad dzimām mēs.
“Smaržo sēnes” – šajā kategorijā ietilpst arī rakstnieces Melānijas Vanagas radošais mantojums, rakstot par izsūtījuma laiku Sibīrijā 40. un 50. gados. Kāpēc tā saku? Tāpēc, ka režisors Viesturs Kairišs, uzņēmis filmu “Melānijas hronika”, diezgan droši var prognozēt, ka daža no filmas satriecošākajām epizodēm ar drausmīgajām dzīves ainām daļai jaunās paaudzes skatītāju varētu likties fantazēšana, ja režisors nevarētu likt pretī Melānijas pierakstus par patiešām izsūtījumā pieredzēto. Tā ar cilvēkiem notika – emocionāli par kādreiz bijušo vēsta grāmata un filma. Caur mākslas darbiem to apjaušam skaudrāk. Citiem vārdiem – “Smaržo sēnes”.
Šovakar Cēsu lielajā Izstāžu namā durvis vērs 91 gadu sasniegušās gleznotājas Džemmas Skulmes izstāde – veikums mūžā. Turp ejot, lai satiktos ar mākslu un pašu mākslinieci, kas arī būs klāt, jaušu, kas mani sagaida. “Smaržo sēnes” – atklājumi, viela pārdomām.
Komentāri